“Reizēm skatos uz cilvēku un domāju – tam vēl var palīdzēt, taču ir nepieciešama iejaukšanās no malas. Bet piespiest mainīties nevienu nevar,” saka Mazsalacas Pašvaldības policijas vecākā inspektore Daiga Zeltkalna-Džaboura.

Par pilsētas centra laukumu soliņu sēdētājiem viņa piebilst – tā ir mūsu sabiedrības daļa, kurai diemžēl citu mērķu dzīvē nav, kuri tiek izstumti no kopējās sabiedrības. Ja neviens viņus nemēģina no šīs bedres izvilkt, paši no tās izkļūt nav spējīgi. Daži arī to nemaz negrib – tāpat ir labi. Daiga uzskata, ka iedarbīga varētu būt psiholoģiskā masāža jeb sarunas: “Kad vairāki kopā, viņi ir runātīgi, vareni, pat gudri, bet, nonākot aci pret aci, izrādās, ka cilvēkam ir ļoti liela depresija. Viņš raud, sūdzas par dzīvi, viņam viss līdz kaklam, izsaka vēlmi dzeršanu izbeigt, kodēties, tiek izrādīta labā griba, bet diemžēl pēc laiciņa bēdubrāļa labākais draugs atkal ir alkohols.

Daigai jau jaunībā likās saistošs viss, kas saistīts ar likumdošanu, cilvēku aizstāvību, tāpēc viņa izvēlējās mācīties RTU Starptautiskajā Muitas institūtā Rīgā. “Muitas institūtā iestājos ar domu, ka kādreiz varbūt mācības turpināšu juristos. Augstskolā bija padziļināti jāapgūst gan krimināllikumi, gan administratīvās tiesības un cilvēktiesības, psiholoģija utt. Mācību laikā sāku strādāt Valmieras muitas kontroles punktā, tad pārgāju uz VID MP Riska vadības daļu, kur darbs vairāk saistījās ar analīzi par iespējamiem riskiem nelegālu preču pārvadāšanā, kā mazināt, novērst iespējamos riskus. Kad ar ģimeni nolēmām pārcelties uz vīra dzimteni Libānu, no darba muitā aizgāju. Diemžēl dzīve iegrozījās ne tā, kā bija cerēts – vīrs saslima, un mēs viņu zaudējām. Pirms gada es ar bērniem atgriezos Mazsalacā,” pastāsta Daiga.

Atgriežoties Latvijā, viņai pirmā doma bija meklēt darbu muitā, bet tad uzzinājusi, ka Mazsalacas Pašvaldības policijā vajadzīgs vecākais inspektors. “Ilgi svārstījos, jo, lai gan likumdošana man nav sveša, policijas darba specifika ir atšķirīga. Tomēr tipiski latviskajam “ko tad es” spēju pārkāpt,” viņa turpina.

Mazsalacas Pašvaldības policijas pirmais vecākais inspektors 2015. gada beigās bija Jānis Kaibe. Viņš bija izveidojis uzticamu un kompetentu komandu, ko Daiga tagad ļoti novērtē. “Neslēpšu, bija brīži, kad “aizmugures baumošana”, bija diezgan neizturama, taču man Mazsalacas pilsētas Pašvaldības policijā ir unikāli labi kolēģi – Renārs Celms un Gvido Arnītis. Puiši gan dažkārt mani nes cauri, bet tas nav ļauni, un es to pieņemu, bet neaizmirstu,” Daiga smejas. Ļoti daudz ar padomu palīdzēja un joprojām palīdz arī kolēģi no Rūjienas Pašvaldības policijas, Beverīnas novada Pašvaldības policijas un Valmieras Pašvaldības policijas.

Viņa atzīst: “Tas, ka esmu vietējā un vismaz 90 procentus Mazsalacas iedzīvotāju labi pazīstu, policista darbā reizēm palīdz, jo ar pazīstamiem cilvēkiem vieglāk sarunāt, arī paredzēt, ko no viņiem var sagaidīt. Iedzīvotāji, kuriem ir izteikti mutiski aizrādījumi, ir apzinīgi un ņem tos vērā, tāpēc līdz soda piemērošanai daudzreiz nemaz nenonākam.”

Kopumā situāciju Mazsalacā salīdzinājumā ar lielajām pilsētām Daiga raksturo kā mierīgu. Rupjības no policijas redzeslokā nonākušo iedzīvotāju puses policiste līdz šim neesot piedzīvojusi, pārspīlētu pieklājību gan.

Projekts “Reģionālo mediju spēks”, nr.2017-1-STP-M11006-P.

Mērķprogramma “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai”.