Par spīti stiprajam lietum šodien vairāk nekā 20 entuziasti no Nīcas novada un Liepājas velk kājās gumijas zābakus, ņem nažus un grozus, lai dotos sēņot kopā ar Latvijas Dabas muzeja mikoloģi Initu Danieli.

No rīta pie Nīcas novada domes cita pēc citas piebrauc automašīnas, no kurām kāpj laukā cilvēki košos lietusmēteļos un ūdens necaurlaidīgās jakās. Līdzpaņemtie grozi liecina par to, ka visi ir gatavi doties piedzīvojumā – kāpt autobusā un braukt uz mežu meklēt sēnes un mācīties tās pazīt.

”Reiz man zvana svētdienas vakarā, tā ap desmitiem, kad es jau taisos gulēt iet. Saka, ka gribot noskaidrot, kādas sēnes savākuši un vai tās ir ēdamas. Es lūdzu, lai nāk rīt uz Dabas muzeju un paņem tās sēnes līdzi. Bet mēs tās sēnes jau apēdām – skan atbilde. Es esmu pieklājīgs cilvēks un noklusēju to, ko tai brīdī nodomāju. Bet ļoti gribējās pateikt: kāpēc tādā gadījumā jūs zvanāt man, zvaniet mācītājam un vienojieties par apbedīšanu,” gadījumu no savas darba pieredzes stāsta I. Daniele.

Nīcas novada Kalnišķu sabiedriskā centra vadītāja Inita Ķaupele ir iniciatore pirmajam sēņošanas pasākumam kopā ar speciālisti. Ideja radusies tāpēc, ka cilvēki visbiežāk liek grozā tikai labi zināmās sēnes, citām vērtīgām paejot garām. Vēl pāris dienas pirms pasākuma I. Ķaupele bažījas, ka sēņu šogad ir ļoti maz, ”Aizjomiešu” sievām no Jūrmalciema būšot problemātiski sēņotājiem izvārīt sēņu zupu. Taču šodien sabiedriskā centra vadītāja ir pārsteigta, cik daudz dažādu un daudzveidīgu sēņu par visiem kopā pāris stundu laikā mežā izdodas atrast. Sēņotāju uzdevums ir mazliet neparasts – lasīt jebko, kas izskatās pēc sēnes, nevis kā ierasts ņemt tikai savas iecienītās. Rezultātā var izveidot plašu sēņu izstādi un dot vārdu mikoloģei ar tām iepazīstināt.

Protams, visvairāk jebkurš vēlas zināt, kuras sēnes nevajag ēst. I. Daniele stāsta, ka visindīgākā sēne ir zaļā mušmire. Tāda gan šodien nevienam grozā nav iebirusi. Toties baltās mušmires uz galda laba kaudzīte. Mikoloģe rāda nelielu jaunu mušmirīti. ”Ja tāda iejūk mērcē četru cilvēku ģimenei, tad, saskaņā ar vidējo statistiku, ka no saindēšanās ar to mirst 50 % cilvēku, kas šo sēni apēduši, divi šai ģimenē nomirs, divi varbūt izdzīvos. Bet vēl nevar zināt, kā dzīvos, varbūt aknas būs jāpārstāda.” Salīdzinājumam, lai nomirtu no sarkanās mušmires, vajag apēst 4 kilogramus svaigu sēņu. Sarkanā mušmire iedarbojas uz nervu sistēmu, cilvēkam rādās smagas halucinācijas. Mikoloģe neiesaka ņemt ļoti mazas sēnītes, kurām grūti noteikt sugu. Apaļa, gluda balta cepurīte tiklab var būt mazai baraviciņai, bērzlapītei vai arī baltajai mušmirei. Indīgas ir ne tikai mušmires. Uzturā nevajag lietot arī kailās un samtainās mietenes, jo tās ilgtermiņā izraisa mazasinību, sarkanbrūno tīmekleni un vispār nevienu no tīmeklenēm, kam zem cepurītes ir tāds kā zirnekļa tīmeklītis. Arī cūcene ir atzīta par sēni, ko nevajadzētu ēst, jo atklāts, ka tā satur kancerogēnas vielas.

Ja pirms došanās mežā sēņotājs ņem talkā grāmatas, jāatceras, ka izpratne par ēdamām un neēdamām sēnēm dažādās valstīs atšķiras. Piemēram, no vācu valodas latviski tulkotā sēņu grāmatā, kurā nedrīkstēja tekstā neko mainīt, būs teikts, ka vilnītis ir indīgs. Jo vācieši sēnes nevārot. Ja sēni nevar cept svaigu, atzīst par indīgu. Taču vilnīti mierīgi var ēst vārītu. Ēdamas ir pilnīgi visas pienaines, kam pārlaužot izdalās piensula. Un, protams, stobriņsēnes – bekas, tai skaitā baravikas, ko visvairāk meklē katrs sevi cienošs sēņotājs. Taču pat viena žultsbeka, kurai zem cepurītes sārts mīkstums, padarīs nebaudāmi rūgtu visu ēdienu.

”Šajā mežā šobrīd nevar atrast daudz ēdamo sēņu,” savā pieredzē dalās azartiska sēņotāja no Liepājas Elita Liepiņa. ”Tagad sēnes ir mežos ar cietāku zemi, pie jūras. Es speciāli ieguvu tiesības un nopirku mašīnu, lai varētu braukt sēnēs. Man interesē viss jaunais, patīk atklāt mežus. Patīk sēnes lasīt un gatavot, bet pati es tās neēdu.”

Vispār jau sēnes mežos aug ne tāpēc, lai mēs tās vāktu un ēstu, atklāj I. Daniele. Sēņu uzdevums dabā ir pārstrādāt koksni, lapas, skujas. Ja nebūtu sēņu, mežus klātu kritušu koku grēdas. Sēnes ir simbiozē ar mežu, tāpēc nevar augt tur, kur nav koku.

78Skatīt galeriju