“Pirms braucām uz audzētavu pēc kucēna, veltīju diezgan daudz laika tam, lai izlasītu, izpētītu visu pieejamo informāciju tieši par Maskavas sargsuņiem. Tas bija vīra un mans kopīgais lēmums, ka gribam lielu dzīvnieku,” stāsta Diāna Šulca. Viņa ar ģimeni dzīvo privātmājā netālu no Bernātiem, un bija skaidrs, ka bez laba sargsuņa neiztikt.

Svešie ienākt neriskē

Saimniece atzīst, ka svarīgi bija izvēlēties tādu šķirni, kurā apvienotas gan sarga, gan laba drauga īpašības. Meklēts suns, kam nav raksturīga agresīva uzvedība. Tādēļ pēc visiem aprakstiem vislabāk atbilda Maskavas sargsuns. Šķirne izveidota, krustojot izturīgos, aktīvos Kaukāza aitu suņus un nosvērtos sanbernārus, taču jārēķinās, ka katrs suns var būt atšķirīgs. Raksturs atkarīgs no tā, kuras šķirnes gēni izpaužas kā dominējošie. Diāna: “Vēl viens nosacījums bija, lai dzīvnieks būtu pietiekami liels, ar biezu kažoku un spētu arī ziemā dzīvot laukā. Iepriekš mums bija Bernes ganu suns. Lai arī Dora bija mūsu mīlule, sunenei pietrūka prasmes sargāt teritoriju. Berniešu galvenais uzdevums tomēr bija lopu ganīšana.”

Pēc kucēna ģimene devās uz Maskavas sargsuņu audzētavu Brocēnos. Atpakaļceļā izvēlētā trīsarpus mēnešus vecā kucīte, kurai deva vārdu Zāra, jau aizņēma gandrīz visu automašīnas aizmugures sēdekli. Kopš pirmās dienas sunene mīļu prātu palika dzīvot laukā un pat nemēģināja pretendēt uz kādu stūrīti mājā. No Doras mantotā, speciāli uzbūvētā būda neradīja vēlmi tajā iemitināties, un Zāra gan savu pirmo, gan arī aizvadīto ziemu pavadīja, nakšņojot zem terases jumta uz termomatrača. Tagad gandrīz divu gadu vecumā viņa jau sasniegusi savu maksimālo izmēru un svaru. Saimniece pieļauj, ka vairāku krāsu un biezā kažoka īpašniece varētu svērt gandrīz piecdesmit kilogramu. Teritorija ir apjozta ar žogu un, tā kā Zāra visu laiku atrodas pagalmā, neviens svešais neriskē ienākt bez saimnieku ziņas. Visas pazīmes liecina, ka viņa tiešām ļoti labi un apzinīgi prot sargāt savu teritoriju un ģimenes locekļus.

Noteikti jāaudzina un jāapmāca

Maskavas sargsuns noteikti jāapmāca, lai tas klausītu komandām un pakļautos saimniekam. Brīvdomību pieļaut nekādā gadījumā nedrīkst, jo citādi dzīvnieks var sākt dominēt pār cilvēku, un tas savukārt var izraisīt daudzas nepatīkamas, pat bīstamas situācijas. Diāna: “Pirmos trīs gadus ar Doru regulāri devos uz suņu apmācības treniņiem, tajos abas daudz ko iemācījāmies. Sākumā bija plāns uz apmācībām Liepājā vest arī Zāru, taču viņa neparko nebija piedabūjama iekāpt automašīnas aizmugures nodalījumā! Pacelt dzīvnieku vienkārši nebija spēka. Galu galā nolēmu, ka regulāri veltīšu noteiktu laiku suņa trenēšanai mājās, jo pieredze ar Doru jau bija. Galvenais, lai mums, saimniekiem, neaptrūktos pacietības.” Izrādījās, ka Maskavas sargsuns labi pakļaujas apmācībai.

Lai arī Zāra nu jau ir izaugusi, viņai joprojām patīk rotaļāties. Pat skriet pakaļ aizmestai bumbiņai un atnest to saimniekam. Vai ar kādu no mājiniekiem uzspēlēt futbolu ar savu laiku nokalpojušu futbola bumbu. Pati sevi viņa mēdz izklaidēt, no vaļā atstātas garāžas nočiepjot un aprokot kādu priekšmetu. Diāna: “Sākumā bijām pārsteigti, ka dažas lietas vienkārši izgaist… Tikai pēc kāda laika dārzā atradu pa pusei apraktu mazo lejkanniņu, ar kuru laistīju puķes. Atradās arī darba cimds. Vissāpīgākais zaudējums laikam tomēr bija atslēgu komplekts no vīra nopirktā agregāta. Kā suns to nočiepa un kā vīrs aparātu tomēr spēja iedarbināt, joprojām grūti saprast. Tas, ko Zāra piesavinājās, bet nekādi nespēja no mūsu acīm noslēpt aprokot, bija no mājām iznests sēžamais pufs. Tā izmērs vienkārši bija par lielu!” Neskatoties uz šīm nerātnajām aktivitātēm, sunene savos kucēna gados neko nav sagrauzusi.

Maskavas sargsuns, protams, nav čivava ne izmēra, ne apetītes ziņā. Saimniece Zārai piedāvā ne tikai speciālo sauso barību, bet arī svaigus produktus, kas tiek notiesāti ar gardu muti. Netiek smādēts biezpiens, olas, paniņas, griķi, saknes, kas paliek pāri, vārot dārzeņu buljonu, u.c. Protams, garšo arī kāds svaigs liellopa kauls. Ik pa laikam ēdienam tiek pievienota karote olīveļļas, kas tiešām palīdz kažoku uzturēt spožu, pat mirdzošu.

Ar bijību pret Beatrisi

Lai arī Zārai pieder pietiekami plaša teritorija, kuru viņa pavisam noteikti uzskata par savu karaļvalsti, saimnieki mīluli regulāri ved arī garās pastaigās gar jūru. Sava pirmā dzīves gada vasarā kā iebridusi jūrā, tā bez bailēm gājusi dziļāk, līdz sākusi peldēt. Šai maskavietei no ūdens nav bail! Pasargāšanai no ērcēm, kuras bija aktīvas jau ziemā, visefektīvāk noder veterinārajā klīnikā iegādātā speciālā, asinssūcējus atbaidošā kakla siksna.

Šulcu ģimenē nu jau 14 gadus dzīvo Devonas reksa kaķene Beatrise, kura laukā no mājas iziet gan tikai gada siltajos mēnešos. Kā pirmajā satikšanās reizē, ieraugot ņaudētāju, reaģēja Zāra? Viss viņas izskats pauda neviltotu izbrīnu, kam sekoja uzmanīga tuvošanās ar vēlmi parotaļāties. Šis nodoms no kaķenes puses tika nekavējoties pašpārliecināti noraidīts. Kopš tā laika sunene vairs nemēģina šķērsot ceļu Beatrisei, lai neizaicinātu likteni…

• Maskavas sargsuni nedrīkst turēt dzīvoklī, jo tam nepieciešama kustību brīvība un teritorija, ko sargāt.
• Jau no mazotnes kucēns jāmāca pakļauties komandām.
• Ja ģimenē ir mazi bērni, pieaugušajiem jāseko, lai suns nejauši ar savu augumu un masu nenodara pāri atvasēm.
• Katru dienu sunim ir jāvelta laiks un uzmanība. Arī Maskavas sargsuņiem patīk saņemt mīlestību un dāvāt pretī savējo.
• Pavasaros, kad mainās kažoks, jāatvēl laiks tā ķemmēšanai un atbrīvošanai no izkrītošās pavilnas.

UZZIŅAI

• 1947. gadā Maskavā pēc valdības pasūtījuma audzētavā “Sarkanais stars” sāka veidot jaunu suņu šķirni, krustojot tikai labākos sanbernāru un Kaukāza aitu suņu dzīvniekus. Galvenais uzdevums: iegūt suņus ar ļoti labām sarga īpašībām, viegli apmācāmus un paklausīgus. Maskavas sargsuņa pirmais standarts tika apstiprināts 1958. gadā.
• Galva liela, masīva, skaidri iezīmēta pāreja no pieres uz īsu, strupu, taisnu purnu, smagās lūpas nedaudz nokarenas.
• Zobiem šķērsveida sakodiens. Žoklis milzīgs, tajā ir 42 balti zobi.
• Dziļas, platas krūtis, mēreni pierauts vēders. Kājas ļoti spēcīgas, ar lielām, apaļām ķepām.
• Augums liels, ļoti spēcīgs, muskuļots. Augums skaustā suņiem sasniedz 68–75 cm, kucēm – 66–70 cm.
• Minimālais svars: 50 kg.
• Labi izteiktā skausta līnija pāriet taisnā, platā mugurā, no mazliet uzliektiem krustiem sākas gara, nokarena aste.
• Satraukumā suns saslien asti virs muguras līnijas, šī kustība skaidri norāda uz senčiem Kaukāza aitu suņu ciltī.
• Spalva vidēji gara, gluda. Bieza pavilna. Kažoka pamatkrāsa – balta ar lieliem dzelteniem, brūniem vai rudiem plankumiem.