MINODORA RUDZĪTE kopā ar vīru Gunti dzīvo dažu minūšu braucienā no Valmieras, Burtnieku novada Valmieras pagastā. No Valkas šosejas kāds kilometrs pa grumbuļainu zemesceļu, un “Vējiņi” ir pašā galā! Palīgēkām apaugusi lauku māja, apkārt neliels košuma dārziņš, turpat tālāk arī vairāki iespaidīgi zemeņu lauki. Rudzīšiem arī paliels zivju dīķis no kalniņa lejiņā, pēc loma uz tirgu nav jābrauc, un zivis cept Minodora mākot kā neviens! 

Saimniece, savējo saukta par Doru, Doriņu, ir no inteliģentas un turīgas rumāņu dzimtas nākusi, arī tagad liela daļa radu Rumānijā. Minodora dzimusi jau PSRS laikā Ukrainai nodotajos rumāņu Piekarpatos, izstudējusi Kijevā franču valodu un… nu jau 35 gadus dzīvo Latvijā, pēdējos krietnus padsmit – “Vējiņos”, raujoties pa savām zemeņu vagām! Pazīstamies ne pirmo gadu, ir nācies pa zemeņu līniju ar Rudzīšiem gan tīrumā, gan Valmieras tirgū saskrieties.

Par nonākšanu Latvijā Minodora smej, ka tā liktenim esot labpaticies… Pēc studijām 1982. gada ziemā kopā ar draudzenēm par vecāku un pašu iekrātu naudiņu ekskursijā uz Ļeņingradu aizbraukušas, pāris nedēļas tur paskrējušas nemanot vienos priekos, līdz atskārtušas, ka naudas biļetei līdz mājām vairs īsti nepietiek… Toreizējā Valmieras rajonā, Burtnieku pusē, viena Minodoras draudzene dzīvojusi, strādājusi sezonas darbos, ar viņu sazvanījušās un ar autobusu vispirms līdz Rīgai, tad līdz Valmierai piecatā atbraukušas. Kad tikušas līdz Burtniekiem, izrādījies, ka draudzene devusies prom! Braukušas atpakaļ uz Valmieru, šoferim kādas mantas ieķīlājušas, lai viesnīcai nauda sanāk, un nākamajā dienā sākušas meklēt darbu. Plāns bijis kaut kur pāris nedēļas pastrādāt, sapelnīt naudu biļetēm un braukt uz mājām. Minodora kopā ar dvīņumāsu nonākušas Valmieras sovhozā, kur gan kopmītne viesstrādniecēm, gan darbs lauku brigādē atradies… Vienu februāra vakaru sanācis ilgāk darbā aizkavēties, arī pakaļ laikā neatbraukuši, un nākusi Minodora kājām pa ceļu bez lielām cerībām kādu vedēju sagaidīt. Te pēkšņi jūt: brauc no aizmugures liels bortinieks, laikam zils, apstājas…

Liktenīga tikšanās! “Izrādās, kabīnē mans nākošais vīrs – Guntis (smejas)! Tā spontāni toreiz viss notika. Gara auguma, latvietis, manai mammai arī viņš uzreiz iepatikās, kad jau ar Gunti un viņa mammu bijām ciemos aizbraukuši uz Ukrainu pie manējiem. Toreiz jau bijām sarakstījušies, arī puika jau bija piedzimis.”

Tagad Rudzīšu bērni jau lieli – Mārim 33 gadi, Marijanai 31, arī jau mazbērnu vesels pulks. Sākums ģimenes ligzdai pārim tepat, “Vējiņos”, sanācis, tiesa, tolaik tās bijušas tikai divas istabiņas lielajā mājā – sovhoza kopmītnē, kur bez Rudzīšiem vēl četras ģimenes mitušas. Vēlāk, jau brīvā Latvijā, izdevies no Amerikā dzīvojošā saimnieka mazdēla šo māju nopirkt. Kopā ar iemītniekiem. Viņi visi kaut kā pamazām paši pie saviem mitekļiem citur tikuši, neviens ar varu prom neesot dzīts, stāsta Minodora. 

Sākumā ģimenē abi krieviski runājuši. Minodora labi runājusi gan ukrainiski, gan krieviski, reiz sākusi vīra krieviski teikto labot… Un dabūjusi pretī! Todien Guntis cieti nosolījies ar sievu vairs ne vārda krieviski nerunāt, lai Minodora mācoties latviski! Sākumā grūti gājis, kompānijās par viņas latviešu valodu smējušies…

Sovhoza laikā nācies strādāt visādus darbus, taču nu jau otrais gadu desmits rit, kopš “Vējiņos” Minodora audzē zemenes: “Sākām ar mazumiņu, tagad kopā būs kādi trīsarpus hektāri zemeņu lauku. Tos gan dalām ar meitu, arī viņai ir interese par šo lietu. Zemenes tirgot kaut kur izbraukumā, kur pilsēta un asfalts, tas nav mans! Zemeņu laukā taču darbs sākas, tikko nokūst sniegs, un ir gandrīz līdz nākamajam sniegam. Jāstāda, jāravē… Varbūt vienīgi pa starpu varu medībās uz lūri izskriet.”

Maza atkāpe par Minodoras hobijiem. Viņa ir kaislīga medniece, starp citu, arī Latvijas pilsonību ieguvusi, kad vajadzējis medību ieroča iegādei atļauju kārtot! Atsevišķs mednieku stāstiņš par reizi, kad pirms vairākiem gadiem ar vienu šāvienu Minodora no 70 metriem uzreiz divus meža rukšus nogāzusi! Arī makšķerēšana viņai patīk, vairāk gan ziemā. Pati no sava dīķa esot uz ūdas desmitnieci līdaku no āliņģa uz ledus dabūjusi! Bet īsti dvēseli Minodora atveldzē, kad izdodas trīsdienniekā līdz Peipusam aizbraukt: mobilais atslēgts, vienīgais stress uz ledus lauka – copēs vai necopēs? 

Minodorai arī viens valstiski svarīgs piedarbiņš: šad un tad viņai jādodas tulkot – tikai mutvārdos – no rumāņu valodas. Gan uz tiesu Rīgā, gan kādreiz arī uz kādu cietumu. Sākumā sanācis biežāk, jo braukuši no Īrijas un Anglijas Latvijā iekšā rumāņu čigāni un ar savām mahinācijām likumsargiem patrāpījušies. Tagad braucot mazāk, jo viņi jau kodēti, nosmej rumāņu valodas tulce.

Minodora “Vējiņos” jūtas savā vietā: “Pilsētā dzīvot? Nekādā gadījumā! Un Valmiera taču tepat blakus. Horoskopā esmu Vērsis, mana stihija ir zeme. Tas pilnīgi atbilst manam raksturam (smejas)! Es bez zemes nevaru! Gribētos jau ne tikai zemeņu laukā visu vasaru dzīvot, vairāk tepat pie mājas ko padarīt, vēl kādu puķīti iestādīt. Nav laika!”

Tikai no malas zemeņu bizness šķiet salds. Minodora vērtē šo sezonu: “Šogad bija plika ziema, bez sniega, tāpēc daudzi zemeņu stādi nosala. Paldies Dievam, ka šogad zemenēm tirgū turas laba cena, tā kompensēs zaudējumus, mīnusos nebūšu.”

Pa mūsu sarunas laiku saimniece paguvusi mani ar savu īpašo divātrumu zemeņu mobīli izvizināt līdz zemeņu laukam un atpakaļ, lai atbraukušajiem valmieriešiem – ogu lasītājiem viņu vagas ierādītu. Šobrīd zemenēm karstākais ražas laiks un Minodorai pa māju vienai jātiek galā, jo Guntis ik četras no septiņām nedēļas dienām ar auto – refrižeratoru reisā uz Zviedriju. “Es par savu likteni nežēlojos – nav man jāiet uz darbu no līdz, es pati savu laiku kontrolēju! Man vajag zemi, man vajag kustēties, es nevaru mierā nosēdēt. Darbam rezultāts ir, bērni jau lieli izauguši, dzīve sakārtojusies, ko gan vairāk var vēlēties,” mundri saka Minodora.

Novēlējums Latvijai

“Es politikā daudz neiedziļinos, man pietiek ar saviem zemeņu tīrumiem! Tādai mazai valstij, kāda ir Latvija, 100 gadi ir daudz. Malači latvieši, ka pie savas valodas turas, šajā valstī latviešu valodai jābūt vienīgajai – citu variantu jau nav! Es Latvijai vēlētu, lai te būtu cilvēkiem vairāk darba, lai jaunieši nebrauktu prom. Jā, par jauniešiem īpaši jādomā! Lai viņiem būtu darbs tajā profesijā, kurā viņi izglītību ieguvuši un kuru viņi izmācījušies, lai jaunajām ģimenēm nevajadzētu tik garās rindās stāvēt uz vietu bērnudārzā, lai jaunajām māmiņām būtu, kur bērniņus likt. Manuprāt, par jauno paaudzi valstij vairāk jādomā, mums, vecajiem, jau tāpat to pensiju nepaaugstinās, gan jau mēs paši kaut kā tiksim galā!” 

Ēdiens

“Kad vēl maziņi dzīvojām pie mammas Ukrainas Piekarpatos, mums kalnā bija upīte, kurā dzīvoja tādas mazas zivtiņas, kaut kas foreļveidīgs. Nārsta laikā likām upītē mazu murdiņu ar caurumainā marlē iesietu barību zivju pievilināšanai. Kad priecīgi atnesām lomu mājās, mums teica – paši arī taisiet! Atceros, ka nemaz zivtiņas netīrījām, tikai apviļājām kukurūzas miltos un bez sālīšanas likām cepties pārmaiņus no abām pusēm tieši uz karstās plīts virsmas, tad zivīm pavisam cita garša! Pēc tam apceptās zivtiņas likām katlā, virsū krējumiņš, pipari, lociņi, arī sāls… Sautējām. Pēc tam taisījām mamaligu – tā ir biezputra, kas arī no kukurūzas miltiem, un klāt mūsu mamma lika nevis pienu, bet gan ūdeni un saldo krējumu. Un vārīja to putriņu – nevis biezu, bet tādu drusku plānāku. Kopā ar zivtiņām tas bija ļoti garšīgi, apēdām ar visām galvām! Galvenais, ka mēs paši to darījām, bijām taču ģimenē seši bērni – trīs māsas un trīs brāļi. Es pamēģināju ko līdzīgu te, Latvijā, bet zivtiņām nebija tā garša…,” savu bērnības recepti mums izstāsta Minodora. 

 Neparasti

“Rumāņos iekšā ir tāds īpatnējs sacensības gars. Piemēram, dzīvo divi kaimiņi blakus katrs savā mājā, tie var būt pat tuvi radinieki – divi brāļi vai brālis ar māsu. Kolīdz viens uzbūvējis par otru lielāku māju, tā atpalicējs – nav pat svarīgi, ka viņam varbūt nemaz liekas naudas nav – uzreiz mēģina savējo atkal lielāku uzbūvēt, lai bagāto kaimiņu pārspētu! Un tā atkal un atkal… Šī sacensība iet no paaudzes uz paaudzi, ne viens, ne otrs no kaimiņiem negrib piekāpties, izrādīt, ka viņam sliktāka rocība! Jā, rumāņiem tāda samērīšanās, izrādīšanās dikti patīk.” 

Vārdnīca*

kartupeļi – burabule

vecmāmiņa – buņika

bites – albine

zeme – poment

laiva – barka

medības – vinatoare

malka – ļemne

zemenes – kapšuņe

darbs – lukru

mīlestība – jubire

* izmantota izruna, ne rakstība rumāņu valodā.