Tie nav mītiem apvītie zudušie dārgumi, tanki vai citi brīnumi, ko jūras un citu ūdenstilpju dzelmē atrod ūdenslīdēji. Taču viņu atradumi reizēm ir ļoti interesanti un palīdz šķetināt kādu vēstures pavedienu.

No ūdenslīdēju laika gaitā savāktajiem priekšmetiem varētu pat veidot nelielu izstādi. Un tāda zināmā mērā Ūdenslīdēju skolā Karostā jau ir izveidota.

Kuģu ūdenslīdēju nodaļas priekšnieks, kapteiņleitnants Voldemārs Parolis stāsta, ka speciāli nekādus priekšmetus zem ūdens neviens nemeklē. Tikai, ja mācību laikā izdodas kaut ko interesantu atrast, un ir brīvāks laiks, tad to izvelk krastā. Ja pastāv aizdomas, ka atradums ir sprādzienbīstams, tad to turpat uz vietas arī iznīcina.

“Ja paklausās cilvēku nostāstus, tad katrā Latvijas ezerā ir vismaz pa vienam tankam, katrā otrajā – pa lidmašīnai, bet katrā piektajā – vācu kravas auto ar salaupīto zeltu. Skaisti jau skan, bet realitātē esmu redzējis tikai vienā karjerā noslīkušu ekskavatoru, kuru nevilka ārā, jo tas maksātu dārgāk nekā pats ekskavators. Bez tam arī jūra savus noslēpumus atdot tik ātri negrib. Taču laiku pa laikam kaut kas interesants atrodas,” piebilst V. Parolis.

Arī Ūdenslīdēju – atmīnētāju nodaļas priekšnieks, virsleitnants Onils Marcinkus norāda, ka par interesantiem atradumiem var runāt nosacīti. “Kas kuram liekas interesants. Mūs, piemēram, saista kādas interesantas mīnas vai torpēdas uziešana,” viņš apgalvo.

Janvārī vīri niruši zem ledus tupat Karostas kanālā. Ūdenslīdējiem nebija īpašu uzdevumu. “Puiši izlien ārā un stāsta, ka lejā atraduši pretdesanta mīnu. Arī mācību.” Pretdesanta mīna ir savdabīgs izgudrojums, ko uzstāda uz metāla karkasa un iegulda ūdenī apmēram divu metru dziļumā. Virs mīnas atrodas skārienjūtīga antena. Ja pretdesanta laiva to aizķer, tad laivai un desantniekiem tajā gals klāt. Vēl no Karostas kanāla vīri izvilkuši mācību torpēdu. Tā kanālā bijusi ierakta kā pālis. Vēl pirms divām nedēļam atrasta mīnu tralēšanas boja, kas nav bīstama, taču nezinātājam, tādu atrodot, varētu dūša saskriet papēžos.

Redzamība Karostas kanālā ir ļoti slikta – apmēram 50 centimetru. Tāpēc atradumi reizēm pašiem ir negaidīti un pat šausminoši. “Viens kursants uznirst un saka: “Es atradu līķi!” Prasu, kāpēc viņš tik droši to apgalvo. “Es ieraudzīju zābaku, un, kad vilku to uz savu pusi, līdzi nāca kāja,” atbildēja kursants. Tad arī nonira instruktori un, jā – tiešām cilvēka līķis. Tas bija kāds nabaga noslīkušais,” atceras O. Marcinkus.

Ar ķīmiskajiem ragiem savulaik tika izgatavotas enkurmīnas. Un interesantākais šādas mīnas eksemplārs ūdenslīdējiem trāpījās nekur citur, kā uz sauszemes. Aptuveni 250 kilogramu smagais spridzeklis, kas ražots 1877. gadā, tika atrasts pagājušā gada oktobrī Rīgas rajona Babītē. Tagad šī enkurmīna padarīta nekaitīga, novietota pie Ūdenslīdēju mācību centra un kalpo kā interesants eksponāts. Baltijas valstu muzejos līdzīgu eksemplāru neesot.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 30. marta numurā.
 

Onils Marcinkus pie Pirmajā pasaules karā izmantotās vācu enkurmīnas, kuru no jūras ar trali izvilka zvejnieki. Tā aizvien bijusi pilna ar sprāgstvielām.