Šaurībā un mīļumā

Aizputes vecpilsētas saglabāšanas entuziasts Jānis Kreicburgs ir 80. gadu bērns. Viņa ģimenē Ziemassvētkus atzīmēja jau pirms atmodas, gāja arī uz luterāņu baznīcu. Tur vienmēr bija divas egles un dega īstās svecītes, noliktas dziesmu lapiņas.

“Mēs, četru cilvēku ģimene, dzīvojām mazā dzīvoklītī pažobelē, tāpēc Ziemassvētkus parasti svinējām pie kādas no vecmammām,” Jānis iegrimst atmiņās.

“Parasti bija klāts galds ar dažādiem ēdieniem. Obligāti – kēkss, un vienmēr arī burkānrausis, burkānu salāti ar ķimenēm.”

Pie vecmammas atbrauca vēl Rīgas radi, un divistabu dzīvoklis bija cilvēku pilns, taču pietika vietas visiem. “Atmiņā, ka pie eglītes darbojās televizors un vienmēr vecmammai bija jādodas pie māsīcas.

Pa to laiku atnāca Salavecis, un mēs, bērni, nevarējām saprast, kāpēc viņam ir kājās sieviešu zeķbikses…”

Jānis smejas.

Svinēšana beidzās vēlu. Kad bija jāiet mājās, puika gan turējās tētim un mammai pie rokas, kājas viņam kustējās, tomēr gāja gulēdams. Un bija šausmīgi auksts.

“Kad mēs ar tēti gājām uz graviņu pakaļ savai eglītei, man likās tik tālu kā līdz ekvatoram. Biju mazs, četrus piecus gadus vecs puika, zābaki kājās, un dziļš sniegs, likās – ārprāts!” Jāņa stāsts turpinās.

Savukārt 2. klasē ar citiem bērniem sarosījās izdekorēt klasi Ziemsvētkiem un turpat pie skolas parciņā nozāģēja lielai eglei zaru. Visi dabūja pa ļockām, bet nevarēja īsti saprast, par ko. Bija taču izdarījuši labu.

“Ziemassvētkos – mazliet apstāties, padomāt par sevi un  tuvajiem, novērtēt to, kas mums šobrīd ir, un par to pateikties Dievam. Mīlestību, veselību, sirdsmieru!” novēl Jānis Kreicburgs.

Nekad nav par vēlu sākt svinēt

Influencere Laura Pelēķe uzauga ģimenē, kurā Ziemassvētkus nesvinēja.

Svētku sajūtu vairāk rosināja kopābūšana, nevis egle, rotājumi, pasakas par rūķiem vai dāvanas. Arī veidojot savu ģimeni, vecās tradīcijas palika aktuālas, un Ziemassvētki līdz šim neieņēma svarīgu lomu Pelēķu ģimenē.

Un tomēr brīnumi notiek, jo Laura ir gatava iemēģināt roku svētku noskaņas radīšanā saviem dēlēniem.

“Šis būs pirmais gads, kad svinēšu Ziemassvētkus!

Ir divi galvenie iemesli, kāpēc izdomāju šo nesvinēšanas ieradumu pamainīt. Pirmkārt, mans jaunākais dēliņš nu jau ir paaudzies, un mums šķiet, ka viņam šis pasākums varētu patikt.”

Otrkārt, Laura min savus draugus, kuri vairakkārt viņai ir teikuši, ka svētkus vajag svinēt, ja ne citādi, tad vismaz draugu lokā.

“Ziemassvētkus pavadīsim kopā ar manu draudzeni un viņas bērniem.

Kopā cepsim piparkūkas un pīrādziņus. Bērnus arī apdāvināsim, jo pie mums atnāks Ziemassvētku vecītis!”

stāsta Laura un uzskata, ka darbošanās virtuvē un pantiņu skaitīšana arī ir īstā svētku esence un diži vairāk nekas nav vajadzīgs, jo īpaši ģimenes pirmajos Ziemassvētkos.

Liepājniece ir uzaugusi bez Ziemassvētku eglītes, un arī šogad viņa pie tās netiks.

“Eglītei vienkārši šobrīd nav vietas. Es centīšos atrast kādu alternatīvu. Visdrīzāk, uz sienas pieliksim lampiņas eglītes formā, lai vecītim neliekas, ka viņš ir ienācis pilnīgā Grinču ģimenē,” smej influencere.

Liepājniece neslēpj, ka ir atvērta Ziemassvētku izjūtām un labprāt katru gadu izmēģinās ko jaunu.

Pašiem sava svētku komēdija

Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieka Salvja Rogas ģimenē Ziemassvētku likums numur viens ir – svētki jāsvin pie viņa vecākiem.

Galdā noteikti būs kotletes, štovēti kāposti un gardi pagatavota karpa. Lai gan daudziem tā ir Vecgada vakara tradīcija – ēst zivi un zvīņas likt makā, lai visu gadu būtu nauda, Rogu ģimenē šī ir viena no obligātām paražām Ziemassvētkos.

Svinības kuplajā ģimenē sākas ar kopīgu došanos uz baznīcu, bet pēc vakariņām seko dāvanu atvēršana. Pirms tam gan katram jānoskaita kāds pantiņš.

“Tā mums ir gadsimta sāpe, jo arī pieaugušajiem jāskaita dzejolis.

Allaž pirms tam esam patīkami satraukušies. Turklāt, ņemot vērā, ka mūsu vecvecāki ir lietuvieši, Ziemassvētkos mums izskan arī pāris pantiņi brāļu tautas valodā,” pastāsta S. Roga.

Svētku eglīte vienmēr tiekot meklēta mežā, nevis tirgū. Rogu mājokli rotājot trīs eglītes, kā saka vicemērs – “viena liela, divas maziņas”. Mazās eglītes abas meitas liekot katra savā istabā.

Parasti eglītes gādājot aptuveni nedēļu pirms svinībām, šogad gan aizņemtības dēļ ģimene uz valsts mežu tām pakaļ došoties vien dienu pirms svētkiem.

Nu jau daudziem Latvijā ir tradīcija Ziemassvētkos skatīties filmu “Viens pats mājās”, bet Rogu ģimenei ir pašiem “sava komēdija” –  pasens video, kas saglabāts koplietošanas vietnē “Youtube”.

“Pirms daudziem gadiem dēls, kuram nu jau 20 gadu, rotājot egli, aizrautīgi lēkājot un dejojot, ar Siguldas spieķi sev iesita pa galvu.

Nē, nē, viņš necieta – paberzēja galvu, un viss bija labi. Tas mums ir tāds riktīgs humora klips,” smejoties saka S. Roga, piebilstot, ka šo kuriozu ģimene nu atceras katros Ziemassvētkos.

No eglītes apakšas izskrēja suņuks…

Liepājas Leļļu teātra direktorei Leldei Vīksnai Ziemassvētki ir mīļākie svētki, lai gan bērnībā tos svinēt nedrīkstēja.

“Tomēr mūsmājās eglīte Ziemassvētku vakarā bija,” viņa atminas. Un visbrīnišķīgākā dāvana bērnībā, ko saņēmusi Ziemassvētkos, bijis suņuks.

“To jau sen biju vecākiem lūgusi, bet tā arī nebiju tikusi pie sava sunīša. Bet reiz no eglītes apakšas ar banti ap kaklu izskrēja mazs, četrkājains kamoliņš!” Leldei tobrīd bija astoņi gadi, un sunītim dots vārds Tobītis.

Kopā piedzīvoti daudzi jauki brīži, viņa atceras.

“Kad mūsu bērni bija mazi, Ziemassvētku vakaru vienmēr pavadījām savās mājās, pirmos Ziemassvētkus pie vieniem vecākiem, otros Ziemassvētkus – pie otriem vecākiem. Tagad Ziemassvētkos bērnus gaidām ciemos mēs.

Neiztrūkstoši ir cūkas šņukurs, štovēti kāposti, zirņi, pupas, piparkūkas un dāvanas zem eglītes. Arī mūsu trim kaķiem,

kuriem, protams, visvairāk interesē eglīšu bumbiņas, ko ķibināt,” stāsta L. Vīksna.

“Manu vecāku vairs nav ar mums, tāpēc priecājos, ka vēl varam baudīt kopābūšanu ar mana vīra mammu, kurai šie būs nu jau 87. Ziemassvētki. Viņa ir liela dziedātāja, tāpēc izdziedam visas mīļākās Ziemassvētku dziesmas, un mamma skaita savu bērnības dzejolīti: “Mazs kaķītis, mazs zaķītis uz ceļa satikās un brīnījās…”.

Bet mans lielākais sapnis – balti Ziemassvētki – šogad, šķiet, nepiepildīsies. Tas gan nemazinās manu svētku sajūtu, jo svētki vispirms rodas tevī pašā! Lai visos dzimst šī brīnumainā svētku sajūta un ir gaiši, priecīgi un mīļi Ziemassvētki!”

Mazs zēns ar lielu vēlmi

Mūziķis Ivo Fomins bērnībā esot bijis ļoti apņēmīgs zēns. Kādu gadu bija izlēmis uzņemties rūpi par eglītes sagādāšanu.

Diemžēl – nevienam citam nezinot. “Vecāki vienmēr eglīti nesa mājās īsu brīdi pirms svētkiem, bet es domāju – pārsteigšu viņus, sagādāšu laikus. Sacīts – darīts. Īpašo svētku egli biju nolūkojis mūsu sētā. Tā nu ar lielu prieku sameklēju zāģi, egli nozāģēju un nesu iekšā istabā. Nebija nekāda knapā, savi divi metri.

Ieliku stūrī un gatavojos uz rotāšanu, te pēkšņi dzirdu kliedzienus: “Kas nozāģēja egli?!”

Izrādījās, to egli bija stādījis mans vectēvs, ilgus gadus to aprūpējis, un hops – egle istabā.”

Ivo šausmīgi pārbijies, ņēmis kājas pār pleciem un aizmucis. Bailes bijušas tik lielas, ka stundu vai ilgāk klīdis apkārt, kamēr saņēmies atgriezties mājup.

“Skaidrs, ka pārnākot savu pērienu dabūju tik un tā. Toreiz likās – ak kungs, nu nozāģēju eglīti, kas tur liels. Ar šī brīža prātu jau, protams, domāju citādāk.

Toreiz vienkārši biju mazs zēns ar lielu vēlmi iepriecināt savējos.”

Vēlāk gan eglīti izrotājuši, un opaps arī atmaidzis. “Labi, Ivo! Viss jau ir labi. Iestādīsim citu eglīti,” opapa teikto atminas I. Fomins.

“Tagad varu vērot, kā aug vectēva stādītās egles. Vairs nost neko neesmu zāģējis un nezāģēšu,” smejas Ivo.

Ziemassvētki ir svarīgi Fominu ģimenē, tāpēc Ivo šajā laikā darbus neplāno, bet gan bauda svētkus kopā ar savējiem. Arī apdāvināšanās neizpaliekot.

“Tā kā pēc profesijas esmu pavārs, vienmēr svētku laikā mēģinu pārsteigt ciemiņus un ģimeni ar gardām pašgatavotām maltītēm. Kad puikas bija maziņi, nācās arī par Ziemassvētku veci pucēties. Laikam sanāca tīri labi, jo neatpazina,” Ivo atceras.

Pats ticējis Ziemassvētku vecim ilgi jo ilgi. “Man liekas, līdz kādiem 16 gadiem,” smejas. “Nē, nu labi, līdz desmit, visdrīzāk. Man patika tas brīnums, un, ja vēl dāvanas atnes, ko tur neticēt?”

Uz galda jābūt deviņiem ēdieniem

Ziemassvētku svinēšana noteikti vispirms ir ģimenes kopāsanākšana, lielākoties, protams, pie svētku galda, kas iespējami bagātīgi klāts.

Viena no senākajām tradīcijām, ko daudzi, ja ne strikti ievēro, tad vismaz labi zina, –

uz Ziemassvētku svinību galda jābūt vismaz deviņiem ēdieniem. Tā nākamais gads būšot bagātīgs un izdevies.

Turklāt katram ēdienam ir sava nozīme un vieta, jo Ziemassvētki ir auglības svētki, tāpēc ticējumos teikts, ka jāēd un jādzer līdz pulksten divpadsmitiem, tad būs auglīga vasara.

Tāpat uz galda Ziemassvētku vakarā jātur maize, sāls un uguns, tad nākamais gads būs svētīgs.

Devāmies pētīt, cik šīs latviešu bagātīgā svētku galda tradīcijas ievērošana šogad izmaksā, un noskaidrojām cenas deviņiem tipiskiem Ziemassvētku ēdieniem.

– Ziemassvētku galvenais ēdiens jau izsenis bijis cūkas šņukurs jeb ķūķis, tāpēc Ziemassvētki dēvēti arī par ķūķa vakaru.

Kūpināta cūkas pusgalva, ko daudzviet liek goda vietā uz galda, maksā 3–4,95 eiro kilogramā. Latvieši ticēja, ka cūkgaļas ēšana svētkos – tas uz laimi.

– Zirņi vai pupas klāt šņukuram ēsti, lai nebūtu raudāšanas un asaru. Pelēkie zirņi šogad maksā no 2,09 līdz 5 eiro kilogramā, iecienītāki ir tieši lielie zirņi.

– Tradicionāli galdā likti dažādi cepeši, kas pasniegti ar ogu mērcēm, piemēram, brūkleņu. Ticējumos izcelts vistas vai cita putna cepetis, ko ēda, lai pievilinātu panākumus.

Vesela vista maksā no 2,99 līdz 8,50 eiro kilogramā, bet pīles cepetim jārēķinās, ka putns maksā ap 6,99 eiro kilogramā.

– Sutināti kāposti Ziemassvētku galdā celti, lai spēka nekad netrūktu. Īstā štovēto kāpostu recepte katram ir sava, nereti arī skābo kāpostu pārdevējs tirgū, pie kura pirkt īstos kāpostus.

Taču, ja gribēsiet gatavus, tad jārēķinās ar 2,84 līdz 6,50 eiro par kilogramu. Ja vēl pie kāpostiem klāt desiņas, tad par tām jāmaksā no 3,50 līdz 9,80 eiro par kilogramu.

– Piparkūkas ienāca svētku galdā vēlāk, bet tās simbolizēja mīlestību. Recepte, lai pagatavotu savu piparkūku mīklu, nav nemaz tik vienkārša, tāpēc lielākoties to pērk veikalā gatavu.

Piparkūku mīkla maksā no 2,88 līdz 8 eiro kilogramā. Cepšanā gan varēs iesaistīt visu ģimeni.

– Pīrāgi un rauši galdā likti, lai būtu gaidāmi patīkami pārsteigumi. Gandrīz vienmēr Ziemassvētkos tiek cepti arī speķa pīrādziņi.

Mīklu var gatavot pats, bet gatava rauga mīkla maksā ap 3,55 eiro kilogramā, savukārt kūpināts cauraudzis pīrādziņiem izmaksās vēl 5,99–8 eiro par kilogramu.

– Galdā allaž likta arī zivs, lūkojot, lai tā būtu ar pēc iespējas lielākām zvīņām – jo tās simbolizē naudu un labus ienākumus –, tāpēc tradicionāli par Ziemassvētku zivi kļuvusi karpa.

Tā izmaksās 3,50–6,50 eiro par kilogramu. Zvīņas pēc zivs tīrīšanas sažāvē un liek starp banknotēm un monētām, tad nauda makā turoties visu gadu.

– Mandarīni noteikti nav starp tradicionālajiem latviešu ēdieniem, bet Ziemassvētku galdā šogad nereti tos redzēsiet, jo ir šo augļu sezona un cenas pieejamas.

Agrāk latvieši biežāk mielojās ar ceptiem āboliem, bet kam apaļam uz Ziemassvētku galda jābūt, un noderēs arī mandarīni. To cena veikalos ir no 79 centiem līdz 2,89 eiro par kilogramu.

– Dažādas saknes – bietes, burkānus, kāļus – ēda kā piedevu gaļas ēdieniem, un ticējumos teikts, ka tie pasniegti galdā, lai būtu laba veselība. Arī uztura speciālisti uzsver, ka dārzeņus ēst noteikti ir veselīgi, īpaši pie svētku galda, kur neviļus draud pārēšanās.

Saknes nav dārgākais no ēdieniem, tirgū būs nopērkamas zem eiro kilogramā, un atliek vien tās izcept cepeškrāsnī ar garšvielām. Bet klāt svētku ēdieniem var piedzert tradicionālo medalu. Tā litrs maksā 3,90 eiro. Un lai jums iet labumā!

Uzziņai

Ziemassvētku tradīcijas citviet Eiropā

> Norvēģiem ir pagānu ticējums, saskaņā ar kuru Ziemassvētku naktī uz zemes atgriežas ļaunas un nerātnas raganas, kas lidinās uz slotām. Tāpēc norvēģi slēpj visas mājsaimniecībā esošās slotas pēc iespējas drošākā vietā, lai neļautu raganām lidot apkārt.

> Ziemassvētku vakarā islandiešu ģimenes apmainās ar grāmatām, bet atlikušo vakaru pavada omulīgi pie ugunskura, skaļi lasot un ēdot saldos našķus.

> Polijā Ziemassvētku vakarā ģimenes nesāk ēst vakariņas, līdz kāds pamana pirmo zvaigzni debesīs.

> Islandē bērnus apciemo ne tikai Ziemassvētku vecītis, bet arī 13 nerātni troļļi jeb elfi, kuri klejo pa valsti divas nedēļas pirms Ziemassvētkiem. Katram no troļļiem ir sava personība, savs stāsts. Katrs pēc kārtas apciemo bērnus, kuri atstāj apavus savas guļamistabas logā. Labiem bērniem apavos viņi atstājot dāvaniņas, sliktajiem – puvušus kartupeļus. 

> Ziemassvētkos čehu sievietēm ir kāda tradīcija, kas pareģo, kāds viņām būs nākamais gads mīlas frontē. Neprecētas sievietes stāv ar muguru pret ārdurvīm un pār plecu met kurpi. Ja tā piezemējas ar purngalu pret durvīm, sieviete, iespējams, nākamajā gadā var posties savām kāzām.

Avots: dažādi interneta resursi

Es domāju tā: Ko jums nozīmē Ziemassvētki?

Marta Suhina – pensionāre:

– Jēzus Kristus piedzimšanas un ģimenes svētki. Tagad daudzi aizmirst par kristīgo svētku nozīmi, uzsverot visu laicīgo. Ziemassvētkos iešu uz baznīcu, pēc tam mājās būs pasēdēšana pie galda. Tā iegājies, ka līdz pat Jaunā gada sagaidīšanai biežāk sanāk satikties ar radiem, paciemoties. 

Ausma – kazdandzniece:

– Manā bērnībā Ziemassvētkus vispār nedrīkstēja svinēt, bet mēs tik un tā ģimenē to darījām. Dzīvoju laukos, un arī apkārtējās mājās vienmēr klusiņām svinēja. Tēvs, no darba nākdams, atnesa eglīti, un to izpušķojām. Uz galda bija gardumi – vairāk nekā parastās dienās. Kad mani bērni bija mazi, tad mājās gāja jautri. Tagad bērni izauguši un nav vairs tā, kā kādreiz.

Krista Sproģe – māmiņa:

– Ģimenes svētki. Katru gadu svinēšanas vietu mainām, bet šogad visi pulcēsies pie manis jaunajā dzīvoklī. Eglīti jau esam sagādājuši. Šogad nolēmām, ka dāvanas būs tikai bērniem. Agrāk pirkām arī pieaugušajiem, katrs pirka dāvanas visiem pārējiem. Tas ir par daudz, un sanāk tāds komerciāls pasākums – pirkt un pirkt. Citus gadus esam gājuši uz baznīcu, bet tā mums nav Ziemassvētku tradīcija. 

Arnis Upenieks – strādā:

– Iespēja sanākt kopā ģimenes un tuvās gadumijas svētkos. Kur šogad svinēsim, to vēl neesam izlēmuši. Mūsu pulciņš nav īpaši liels. Kas dzīvo Latvijā, tie satiksies. Mazu bērnu nav, un egli negādājam. Ir tikai skaists svētku dekors. Mielasta galdam katrs kaut ko atnes.  Ar dāvināšanu visiem neaizraujamies. Man Ziemassvētki nesaistās ne ar kādu stresu. Es tos uztveru mierīgi.   

Liene Piļevska – aizputniece:

– Jēzus Kristus piedzimšanu. Man ir sava draudze, centīšos aiziet. Pēc tam aiziešu pie mammas. Iespējams, arī pie kāda drauga. Ziemassvētki ir tāda mīļa sadraudzība, kad cilvēki parūpējas cits par citu. Arī kaut ko uzdāvina – tik, cik katrs var atļauties. Nevajag jau daudz, bet galvenais, lai būtu prieka mirklis. 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.