“Daudzas ģimenes šobrīd ir apmaldījušās neona gaismās, reklāmās, starp laimīgiem Ziemassvētku vecīšiem, aizmirstot par seno latviešu mūsu pašu tradīcijām,” novērojumos dalās Daina Vanaga. Kopā ar domubiedriem Daina jau trešo gadu Ziemupē organizēja Ziemas saulgriežu svinības – ar ķekatās iešanu, bluķa vilkšanu, uguns rituālu, dziesmām, rotaļām, svētkus, kā sacīja pati jauniete, laižot caur sevi, izbaudot mirkli no sākuma līdz beigām.

Ticējumu pūrs – bagātīgs
Ziemas saulgrieži ir laiks, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā, pastāsta Daina. Ierasti tie tiek atzīmēti ap 20.decembri, kad iestājas arī astronomiskā ziema. Ziemas saulgriežiem – Ziemassvētkiem ir divējāda daba. Agrāk ziemas saulgrieži latviešiem bija prieka un līksmības laiks, kad tika svinēta gaismas uzvara pār tumsu, jo pēc gada garākās nakts saule atkal griežas uz pavasara pusi. Bet tas ir arī pārdomu un sevis sakārtošanas laiks.

Dainai, stāstot par saulgriežiem Ziemupē, acīs vīd dzirkstelītes. Tik ļoti viņa ir aizrāvusies ar šo lietu. “Mani tas iedvesmo,” viņa smaidot atzīstas. “Ejam ķekatās, velkam bluķi, dziedam un ejam rotaļās, veicam uguns rituālu, kura laikā pateicamies par to, kas dots iepriekšējā gadā un palūdzam spēku, veselību un izturību jaunajam, esam kopā ar savējiem,” Daina īsi pastāsta, kas tiek darīts ziemas saulgriežos. “Bluķi velk, lai tajā savilktu visas ļaunās, sliktās lietas. Lai atbrīvotu sētu, namu no visa sliktā, kas ir bijis aizvadītajā gadā. Ķekatnieki savukārt, staigājot no nama uz namu, tajos ienes svētību. Beigās, kad visi nami apciemoti, bluķi iemet ugunskurā – lai viss sliktais sadeg.” Tajā brīdī arī tiekot no sirds dziedāts, jo dziesmai ir liels spēks. Daina atzīst, ka pēc saulgriežiem esot ļoti spēcīga pēcgarša.

Runājot par čigānos iešanas rituālu, jauniete saka, ka tam ir īpaša nozīme. Rituāla laikā maskās tērpies ļaužu pulks aiz bluķa vilcējiem visādi āzējas un ar nodomu skaļi uzvedoties, tādējādi aizbaidot ļaunos garus. “Ziemassvētki esot arī laiks, kad ar mūsu pasauli tiekas Viņsaule. Tādēļ arī ir budēļos iešanā, tiek veidotas dažādas maskas, lielai daļai no tām ir simboliska nozīme, piemēram, lācim, vilkam, kazai,” uzskata Daina. Viņa šo apstākli savā ziņā salīdzina ar totēmu kultūru citām tautām, kur cilvēks atzīst sev par radniecīgu kādu dzīvnieku, augu vai dabas parādību. “Mums ir līdzīgi,” saka Daina. “Arī čigānos ejot vari ietērpties un saplūst ar tēlu, ko izjūti kā savu.”

“Ziemassvētkos ir ļoti svarīgi, ka neaizmirstam par sauli un atceramies, ka tā jāgodina, jāpalīdz tai pagriezties uz gaismas pusi. Manuprāt, tā ir spēcīgākā dievība, lai gan esmu dzirdējusi viedokli, ka tas ir Pērkons,” Daina norāda, ka par izteiktām Ziemassvētku rotaļām tiek uzskatītas tās, kurās mēnesim jāķer saule vai vilkam kaza – kas simbolizē gaismas cīņu ar tumsu, bet patiesībā tā nav cīņa, jo beigās jau nav uzvarētāju vai zaudētāju, iestājas līdzsvars. “Runā, ka šis ir laiks, kad dieva dēli precas ar saules meitām.”

Vēl būtiska lieta ziemas saulgriežos esot zīlēšana, saka folkloras zinātāja. Šis ir piemērots laiks, lai mēģinātu ieskaitīties nākotnē. Daudz ir par precēšanos, izpētījusi Daina. Piemēram, Ziemassvētku vakarā meitas dodas uz dārzu, lai nolauztu ābeļzariņu. Atkarībā no tā, kāds zariņš, tāds būs arī brūtgāns. Ticējumu pūrs senajiem latviešiem esot bagātīgs – par laikapstākļiem, par nākamo ražu, par pārticību, par veselību utt. Praktiski gan visas senās tradīcijas ir saistītas ar lauksaimniecību. Līdz ar to pilsētniekiem tās nereti ir grūti saprast. “Man šķiet, ka visi zina par to, ka svētkos deviņas reizes jāēd, lai visu gadu nekā netrūktu. Zirņi un pupas mielastā nodrošina pārticību. Jāēd cūkas šņukurs, lai viss gads būtu svētīgs,” Daina uzskaita dažus no tiem.

Jauniete priecājas, ka ir saulgrieži, kad varam svētkus nosvinēt arī savādāk – bez lielās komercijas. Viņasprāt, Ziemassvētku galvenā sūtība ir sanākšana kopā. “Esot Ziemupē, izbaudu mirkli no sākuma līdz beigām. Jūtu, ka esmu šeit un tagad – reāla. Ne velti vārdi dziedāt un dziedināt ir līdzīgi,” Daina šajos svētkos aicina atrast harmoniju, un ne tik daudz domāt par materiālām lietām, bet gan par kopābūšanu ar saviem mīļajiem. “Tā arī ir lielākā dāvana, neko citu nevajag. Patiesībā nav svarīgi kam tu tici, galvenais, lai tevī ir ticība, vai, lai tev ir, kam ticēt.”
   
Iekšā snaudošā latvietība
Vaicāta, kā aizsākusies ziemas saulgriežu svinēšana, Daina atzīstas, ka daļēji bijusi tam iniciatore. “Nāca atpakaļ tas, ka man ļoti gribējās dziedāt. Un tieši tautasdziesmas,” viņa atminas, ka pirms trīs gadiem stipri vilcis uz latvisko. Vairāki dziedātgribētāji sanākuši kopā, arī Marita Kalēja, kas Vērgales pamatskolā vada folkloras kopu “Čabraki”. No viņas Daina daudz mācījusies un uzzinājusi. Marita arī bija tā, kas ierosinājusi svinēt saulgriežus, izvirzot mērķi uz ko tiekties. Tā kopā arī aizsākušas atzīmēt saulgriežus, viss sākās ar pavasara, tad secīgi vasaras un ziemas saulgriežiem. “Rudens līdz šim izkritis,” pastāsta Daina, skaidrojot, ka tas noticis dažādu apstākļu dēļ. “Parasti pēc vasaras saskrējuši darbi, kurus apdarot arī rudens “pazūd”.”

Pirms rīkoti saulgrieži, apgūtas pamatlietas, un tagad, tos organizējot no gada uz gadu, esot vienkāršāk, lai gan vēl joprojām daudz kas apgūstams, izzināms. “Mēs neesam profesionāla folkloras kopa. Tas arī nav mūsu mērķis, jo to, ko darām, darām paši sev. Tāpēc ik pa laikam pamācāmies kaut ko klāt,” Daina smejoties saka, ka informācija par mūsu senču svētku svinēšanas tradīcijām pie viņas atnākot pati. “Kaut ko saklausos, kaut ko salasos. Tagad, kad par šīm lietām interesējos vairāk, esmu iepazinusi un atradusi, vai viņi atraduši mani – grūti teikt, gudrus, zinošus un fantastiski gaišus cilvēkus,” Daina pieticīgi saka, ka nemaz tik izglītota šajos jautājumos nejūtoties, lai gan sarunas laikā, stāstot par saulgriežu svinēšanas tradīcijām, skaita arī tautasdziesmas, sakot, ka tās daudz ko pasakot priekšā. “Brīdī, kad lasām vienkāršākās tautasdziesmas, visbiežāk, apakšā ir tādas kodatslēgas, par kurām pirms tam nemaz nebiju aizdomājusies, saskatījusi.” Daina gan piebilst, ka neviens jau nevar pateikt, kā patiesībā viss bijis un ko ar konkrēto dziesmu, tautasdziesmu senči mums ir gribējuši pateikt. Mēs to tikai nojaušam un caur simboliem skaidrojam, balsoties uz savu pieredzi. Ļoti daudz folkoloras mantojuma savā laikā gājis bojā. “Tas, ko mēs, kā latvieši šobrīd varam darīt, ir, pirmkārt, klausīties un mācīties,” Dainasprāt, ir muļķīgi zināšanas turēt tikai sev vai censties tās pārdot par naudu, un ar tām nedalīties. “Mums tās ir jādod tālāk. Ja tas aizies nebūtībā, tad kāda jēga tam, ka esi ko zinājis.”

Daina pirmo apjausmu par folkloru guvusi pie savas skolotājas Rozālijas Rimkus. Viņa Vērgalē vadījusi folkloras kopu, kuras vadības groži šobrīd ir nodoti jau minētai Maritai Kalējai. “Manuprāt, mūsos visos ir latviskums, tradīciju kods, tikai bieži vien vajadzīga provokācija, lai to atmodinātu,” par katrā snaudošo latvietību saka jauniete, priecājoties, ka arvien vairāk cilvēku interesē mūsu senču atstātais mantojums. Pirmajā gadā, Ziemupē atzīmējot ziemas saulgriežus, bijuši, kā sacīja Daina, tikai “mēs paši”. Otrajā jau uzradušies vēl citi interesenti. Pārsvarā tie gan ir cilvēki, kas brauc arī uz pavasara un vasaras saulgriežiem. “Tās lietas, ko mums vajag, mūs sasniedz īstajā laikā, tad, kad tam esam gatavi,” folkloras izzinātāja neskumst, ka viņu organizēto pasākumu negāž apkārt liels ļaužu pūlis. “Ja kāds mūs atrod un grib pievienoties – tikai priecājamies. Lielas saulgriežu svinības ar vairākiem simtiem cilvēku nav mūsu mērķis, lielos pasākumos visbiežāk pazūd tā kopības un savējo sajūta, tas kļūst kā atsevišķu cilvēku priekšnesums. Jebkurus saulgriežus, ko svinam un lietas, ko darām, darām sev, ja varam vēl kādam iedot to spēku un enerģiju, ko paši gūstam, mums nav žēl.”