Liepāja ir uzbūvēta uz smiltīm, kas pirms vairākiem tūkstošiem gadu izgulsnējās no Baltijas jūras. Zem tām atrodas ledāja izgulsnēts smilšmāls. Vēl dziļāk ir vairāk nekā 350 miljonus gadu seni dolomīti, smilšakmeņi,un māli. Divus nozīmīgākos smilšakmens slāņus, no kuriem Liepājas pilsētā iegūts pazemes ūdeni, ģeologi sauc par Devona perioda Mūru – Žagares ūdens horizontu un Gaujas – Arukilas ūdens horizontu. Ūdens tajos atrodas porās starp smilts graudiņiem.

Liepājas iedzīvotāju mājas krānos tekošais ūdens tiek iegūts Otaņķu apkārtnē, aiz Liepājas ezera no 100 līdz 400 metru dziļuma. Kāpēc ūdens tiek ņemts tik tālu no pašas pilsētas? Tāpēc, ka pazemes ūdens tuvāk pilsētai ir sāļš. Lai novērstu tālāko sasāļošanos, pirms 55 gadiem tika nolemts izveidot jaunu centralizēto ūdensgūtnes vietu tālāk no jūras Otaņķos.

Ūdensapgādei Liepājā draudēja sasāļošanās

Jau pagājušā gadsimta sākumā tika konstatēts, ka pazemes ūdens Liepājas centra urbumos kļūst iesāļš. Sāļā ūdens avots izrādījās blakus esošā Baltijas jūra. Liela apjoma pazemes ūdens sūknēšana no smilšakmens slāņiem, tik ļoti pazemināja ūdens līmeni, ka tajos sāka ieplūst jūras ūdens. Rezultātā labas kvalitātes saldūdens vietā pazemē ieplūda uzturā neizmantojams sāļais jūras ūdens. Tolaik galvenie vaininieki bija pilsētā esošie lielie rūpniecības uzņēmumi. Pagājušā gadsimta beigās sāļais ūdens sasniedza Liepājas ezeru, aptverot Jaunliepāju, lielu daļu Vecliepājas, kā arī daļu no Karostas un Tosmares. Pastāvēja drauds, ka sāļais ūdens nokļūs līdz pat Liepājas dzeramā ūdens ņemšanas vietai Otaņķos. Par laimi tas nenotika.

Veiksmīgs apsaimniekošanas plāns nosargāja dabas bagātību – tīru pazemes ūdeni

Lai novērstu sāļā ūdens nokļūšanu Otaņķu ūdensgūtnē, tika pieņemts apzināts lēmums turpināt liela apjoma ūdens ieguvi tehniskām vajadzībām pilsētas teritorijā, galvenokārt ”Liepājas metalurga” vajadzībām. Tādējādi jūras ūdens plūsma pazemē tika pārtverta, pasargājot dzeramā ūdens ieguves urbumus Otaņķos.

Valsts pētījumu programmas EVIDEnT ietvaros Latvijas Universitātes zinātnieki ir secinājuši, ka pašreiz Liepājā notiek pazemes ūdens sākotnējās kvalitātes atjaunošanās. Mūsdienās pazemes ūdens plūsma no Kurzemes augstienēm lēnām spiež sāļo jūras ūdeni atpakaļ uz jūru. Pēdējo 15 gadu laikā sāļā pazemes ūdens izplatības robeža ir atspiesta jūras virzienā par 1 līdz 2 km.

Ekonomiskās krīzes rezultātā, deviņdesmito gadu sākumā, pazemes ūdens ieguve Liepājā samazinājās vairāk kā trīs reizes. Tas arī izskaidro ūdens kvalitātes atgriešanos dabīgajā līmenī. Pašreizējie ūdens ieguves apjomi Liepājas apkārtnē ir nelieli, to galvenokārt nosaka rūpniecības nozares zemā aktivitāte. Pilsētai strauji attīstoties, pazemē atkal var ieplūst jūras ūdens.

Ūdens sastāvs atgriežas pieļaujamo normu robežās

Sāļā ūdens izplatīšanos pazemē galvenokārt raksturo ar hlorīda jona saturu. Hlorīda jons ir gan parastās galda sāls, gan jūras ūdens sastāvdaļa. Maksimālā hlorīda jonu koncentrācija jūras ūdens iespiešanās rezultātā pārsniedza 3 g/l, kas vairāk nekā 150 reizes pārsniedz dabisko saturu pazemes ūdeņos Liepājas apkārtnē, ko aprēķinājuši zinātnieki. Maksimāli pieļaujamā norma hlorīda joniem dzeramajā ūdenī ir 0.25 g/l. Jaunliepājas centrālajā daļā pazemes ūdens joprojām ir sāļš. Tomēr ir sagaidāms, ka tuvākajos desmit gados arī tur sāļums sāks samazināsies. Pašreiz nav zināms, kā situāciju ietekmēs A/S ”Liepājas metalurgs” darbības pārtraukšana, kas agrāk neļāva jūras ūdenim aizplūst līdz Otaņķiem. To rādīs laiks un turpmākie pētījumi.