Nesen laikrakstos izskanēja satraucoša prognoze, ka zivju krājumi pasaules ūdeņos tuvākajā nākotnē draud izsīkt.

Tomēr pētnieciskā zveja, kas Latvijas Zivju resursu aģentūras uzdevumā divreiz mēnesī notiek dažādās vietās Baltijas jūras piekrastē, ļauj secināt, ka pagaidām tādām bažām nav pamata. Par to pārliecinājās arī “Kurzemes Vārds”, kad vakar rīta agrumā ar motorlaivu pārbaudīt tīklus Liepājas piekrastē biju devies kopā ar zivju pētnieku Ēvaldu Urtānu un viņa palīgu Juri Muskatu.

 Rīts bija reti mierīgs un jauks. Jūra atgādināja spoguli, kurā ielūkojas uzlecošā saule. Aiz ostas Dienvidu vārtiem pagriezāmies uz dienvidiem. Drīz vien pamanījām piekrastes zvejnieka Viļņa Brikmaņa vadīto zvejas kuģīti “Airis”. Liepājnieks ar saviem vīriem bija agri cēlies, lai medītu straujās vēja zivis.

Ne asakas viņi novēlēja arī Ēvaldam un Jurim, kas apžilbinoši spožajā rīta gaismā centās saskatīt, kur iepriekšējā novakarē ieguldījuši pētnieciskās zvejas rīkus. Drīz vien laivā iekrita pirmā plekstīte. Un tur jau, linuma acīs sapinušās un dzidrajā ūdenī līdz pat trīs metru dziļumam saredzamas, spārdījās pāris novēlojušās reņģītes, prāvi asari, vimba un pat sudraba karūsa, kas droši vien jūrā iepeldējusi no Liepājas ezera.

Ēvalds Urtāns pauda pārliecību, ka arī citas zivis – mencas, zandarti un raudas – nekur nav pazudušas, bet uzturas dziļumā un tuvākajā laikā, tiklīdz iesils ūdens, parādīsies piekrastē. Novērojumi rādot, ka pēdējos gados blakus vietējām zivīm mūsu piekrastē savairojušies dažādi ieceļotāji. Piemēram, jūras grunduļi, kas nāk no tālās Azovas jūras.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Pētniecisko zveju Liepājas piekrastē veic zivju pētnieks Ēvalds Urtāns (no labās) un viņa palīgs Juris Muskats.