Trešdiena, 22. septembris Maigurs, Mārica, Māris
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Zvejniekam dzīve kā pa viļņiem

Zvejniekam dzīve kā pa viļņiem
Foto: Dāvids Birulis
29.07.2016 07:06

"Kurzemes Vārds"

Saulainajā darbdienas pievakarē, kad ar zvejnieku Ēriku Freidenfeldu tiekamies Pāvilostas ostā, tur ir pavisam kluss. Krastā pūš pavisam niecīgs vējiņš, bet jūrā nevar iet. Tur viļņi ir lielāki un piekrastes zvejnieku laiviņām bīstami.

Zināšanas nāk ar laiku

Lai arī Ēriks jau trešajā paaudzē ir pāvilostnieks un pašam dzīve vienmēr ritējusi jūras malā, ar zvejniecību sācis nodarboties tikai pirms sešiem gadiem. “Bija man draugs no Rīgas, viņam iepatikās Pāvilosta, bija interese zvejot, palīdzēju visu kārtot, bet nelaikā aizgāja… Un es domāju – pamest nevar, jāturpina,” viņš stāsta, kā viss sācies. Gatavs bijis tikai laivas korpuss, pārējais – kajīte, reliņi, klājs – uzbūvēts pašu spēkiem. Vārds tai dots par godu Egila jaunākajai meitai Elīnai.

Taču sākt zvejot nemaz nav bijis viegli. Ne zinājis, kādus tīklus jāpērk, ne ko citu. “Tā tikai šķiet – ej un zvejo. Bija ne mazums punu jāuzdauza,” pasmaida piekrastes zvejnieks. Izrādās, ka pieredzējušie vīri ar laika gaitā iegūtajām gudrībām nav nemaz tik naski dalīties. Un viņu arī nemaz nav daudz.

Ostā zvejas laivas ir sešas, septiņas, un ne visas vienmēr iet jūrā. Trīs no tām pieder vīriem, kas zvejo tālāk no krasta – Pētermanim, Vīgantam un Popkovam. Tie arī esot ar lielāko pieredzi.

Izmanto arī stāvvadu

Ērika komandā ir vēl divi vīri – Aigars un Dairis. Piekrastes zvejnieki jūrā neiet tālāk par divām jūdzēm jeb līdz 20 metru dziļumam. “Vienā dienā izliekam tīklus, otrā vai trešajā iet skatīties, kas iekšā,” viņš stāsta. Noķert var visu ko – asarus, vimbas, plekstes, mencas, reņģes.

“Es ar stāvvadu arī zvejoju,” zvejnieks rāda, kāds tas izskatās. “Interesants pasākums.” Pāvilostā bez viņa tādu izmantojot vēl tikai Jānis Pētermanis. “Tas ir smags darbs. Cik ar visiem enkuriem tonnas sver! Ar tīkliem vieglāk zvejot, bet stāvvadu ieliek un pusotru mēnesi var neņemt ārā. Zivis peld kā akvārijā. Mēs tik’ piebraucam, paceļam linumu, kamēr zivis ir vienā stūrī, un ar tīklu ķeselēm beram laivā.”

Otrs iemesls, kādēļ mūsdienās zvejnieki stāvvadu izmanto reti, ir lielās izmaksas. Linums ir dārgs. Ja gadās, ka vējš saplēš, jo laikus nav izdevies izņemt vai laika prognoze bijusi kļūdaina, teju nav vērts pirkt jaunu.

Ar stāvvadu zvejo reņģes, vēja zivis, taču tagad bariem vien nākot arī jūras grunduļi. Gadus četrus to invāzija neesot bijusi novērota. “Bet, paldies Dievam, tos arī uzpērk. Brīžiem pat labāk nekā reņģi. Grunduļus var ilgāk uzglabāt,” stāsta zvejnieks un pasmaida: “Kad biju muļķis un nekā nezināju, reņģe nāca. Bija reizes, kad četras tonnas dabūjām. Tagad pēdējos divus, trīs gadus ir švakāk.”

Gaidot savu lielo laimestu

“Ar laika ziņām ceļas, ar laika ziņām iet gulēt,” pavisam nopietni saka zvejnieks. Esot vasaras, kad jūlijā vispār vēja nav, bet nu jau otro gadu situācija ir pilnīgi pretēja. Sarunas brīdī viņš jūrā nav varējis tikt labu laiku. Lai arī krastā liekas, ka vējš tāda brīze vien ir, tālāk sajūtas ir pavisam citādas. “Tagad, kad stāvam šeit, liekas – nav nekas. Kad izietu ar mani jūrā, redzētu, kā tur ir. Gribētos mājās,” pasmaida Ēriks. Tad zvejnieki laiku izlieto tīklu lāpīšanai, kuģu remontam un tamlīdzīgiem darbiem krastā.

Bet tieši tagad ir plekšu laiks, augusta sākumā tās no piekrastes aizies dziļumā. Mierina tikai tas, ka drīz sāksies mencu zveja. Uz tām pēdējos gados piekrastnieki gan varot cerēt tikai, tuvojoties rudenim. Pavasarī esot grūtāk. “Mencai vajag sālsūdeni. Ja nav ziemeļu straumes, kas to ienes, vairāk grozās Zviedrijas tuvumā,” zina teikt Ēriks. Bet tāpēc nevarot teikt, ka zivju resursi jūrā samazinās. “Gads gadam nav brālis. Šogad menca nav, bet nākamajā gadā var ienākt. Tā ir laimes spēle. Zvejnieks nevar iepriekš sarēķināt, kā būs.”

Bijis pat tā, ka tīkls no tīkla stāv dažu simtu metru attālumā. Vienam zivju pilns, otram – nekā. “Tāpēc to nevar tik vienkārši izvērtēt. Es netieku tagad jūrā, bet, ja teikšu, ka plekstes nav, melošu,” skaidro Ēriks. Pirms neilga laika sabiedriskajā apspriešanā par Baltijas jūras teritoriālo plānojumu gadījās dzirdēt zvejnieku attieksmi pret kvotu jautājumu. “Apgrieza mums visiem šogad. Uzskata, ka menca samazinās, grib, lai saglabā. Bet es uzskatu, ka piekrastes zvejai vispār kvota nav vajadzīga. Mēs, mazie zvejnieki, vienalga, neizķersim.”

Runājot par neparastākajiem lomiem, Ērikam prātā uzreiz nāk gadījums, kad stāvvadā bijis ronis. Gandrīz uzlēcis virsū vienam no strādniekiem. Tāpat trāpījies pa lielākam lasim.

Bailēm nav vietas

Par realizācijas iespējām Ēriks nesūdzas. Zivis uzpērk pārsvarā liepājnieki. Vai nu paši atbrauc pakaļ, vai pāvilostnieki kooperējas un aizved uz lielpilsētu. Lai arī pēdējā laikā aizvien biežāk dzird, ka daudzi zivis neēd vispār vai ēd reti, zvejniekam nešķiet, ka pircēju skaitam būtu tendence samazināties. Tieši pretēji – piedāvājums pārsniedz pieprasījumu.

Viņš uzsver: ja zivi prot pagatavot, tā ir gardāka par jebkuru gaļu. “Un ja vēl sieva ir pavāre…,” zvejnieks pasmaida. Pats savām vajadzībām tās arī kūpinot. Kļūt par mājražotāju gan neesot plānots – prasības šķiet pārāk sarežģītas.

Tomēr nevarot teikt, ka zveja ir joma, kurā ļoti labi nopelnīt. Iet tāpat kā jūrā – pa viļņiem. Ja zivis ir, ir nauda; ja nav, tad jāiztiek tāpat. “Tas ir pavisam citādi nekā, strādājot krastā, – zini, ka noteiktā datumā būs alga. Arī ziema ir tukšais periods,” nosaka Ēriks. Viņš piekrīt, ka līdzīgi ir lauksaimniecībā, kas atkarīga no laikapstākļiem, tomēr zemnieki vismaz var saņemt tiešmaksājumus. Zvejniekiem Eiropas subsīdiju nav. Lai stabilizētu ģimenes ienākumus, viņš ikdienā darbojas būvniecības jomā.

Ar makšķerēšanu gan Ēriks neesot aizrāvies. Reizēm izbraucot ar bērniem, tomēr uzskata: “Tā tāda laika nosišana pie mūsdienu straujā dzīves ritma. Lai gan it kā jau vajadzētu apstāties un apsēsties, izvēdināt galvu.”

Jautāts, vai pazīst jūru, zvejnieks saka: “Es domāju, ka jūru neviens nepazīst. Tāpēc jūrai nevajag smieties acīs, tā jokus nepazīst. Viss jādara ar prātu, jābūt uzmanīgam.” Bet tad, ja bail, jūrā neesot vietas. Neomulīgi gan esot bijis, kad kādreiz nāk lielāks vilnis. “Ar sānu nevar stāvēt. Jāstāv ar purngalu pret vilni, tad cilā līdzi,” nezinātājiem paskaidro zvejnieks. “Bet, ja ej jūrā, jārēķinās, ka tā vienmēr nebūs kā dīķis.”

PIELIKUMS “ZAĻĀ ISTABA” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.

PROJEKTA NR. 1-08/95/2016

 

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz