“Tiesā nav atļauts dejot,” apgabala tiesnesis Luiss Stentons norādīja septiņu cilvēku žūrijai.

Dziesmu autora Eda Taunsenda, kurš bija Geja 1973. gada hita līdzautors, mantinieku advokāti demonstrēja videoklipu, lai apstiprinātu savu apgalvojumu, ka Šīrans, viņa izdevniecība “Warner Music Group” un mūzikas izdevējs “Sony Music Publishing” ir parādā daļu no peļņas par dziesmas iespējamo kopēšanu.

Mantinieku advokāts Bens Kramps savā runā sacīja, ka šī dziesma ir Šīrana “atzīšanās”.

Atbildot uz citas prasītāju advokātes Keišas Raisas jautājumu, Šīrans sacīja, ka daudzās popdziesmās tiek izmantoti tie paši trīs vai četri akordi un ka viņš savos koncertos izpilda daudzu dziesmu sajaukumus.

“Jūs varētu pāriet no “Let it Be” uz “No Woman, No Cry” un pārslēgties atpakaļ,” Šīrans liecināja, atsaucoties uz Bītlu un Boba Mārlija klasiku.

“Ja es būtu izdarījis to, par ko jūs mani apsūdzat, es būtu diezgan liels idiots, lai stāvētu uz skatuves 20 000 cilvēku priekšā un darītu to.”

Šīranam šis ir pirmais no trim tiesas procesiem saistībā ar abu hitu līdzību.

Šīrana advokāte Ilēna Farkasa sacīja, ka abas dziesmas ir atšķirīgas, un norādīja, ka prasītājiem nevajadzētu ļaut “monopolizēt” neskaitāmās dziesmās izmantoto akordu progresiju.

Šīrans vienā brīdī kļuva neapmierināts, kad Raisa pārtrauca viņa atbildi saistībā ar dziesmu līdzību.

“Man šķiet, ka jūs nevēlaties, lai es atbildu, jo zināt, ka tam, ko es teikšu, patiesībā būs diezgan liela jēga,” viņš teica.

Ja žūrija atzīs, ka Šīrans ir atbildīgs par autortiesību pārkāpumu, tiesas process nonāks otrajā fāzē, lai noteiktu, cik daudz viņam un viņa izdevniecībām būs jāmaksā par zaudējumu atlīdzību.

Paredzams, ka pirmā tiesas noklausīšanās ilgs aptuveni nedēļu.