Valsts Liepājas Simfoniskā orķestra trompetists Jānis Ivuškāns smejas, ka galvenajiem diriģentiem no viņa vajadzētu mazliet bīties. Orķestrī mūziķis strādā kopš janvāra – vēl Imanta Rešņa laikā viņš piedalījās konkursā uz vakanto trompetista vietu, bet darbu reāli sāka jaunā diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā.

“Tieši tāpat bija arī, kad sāku strādāt pūtēju orķestrī “Rīga”, kur nomainījās diriģenti,” viņš smejas. Bet Jānis pats uz dzīvi un darbu Liepājā pārcēlies ar prieku un domā te kādu brīdi uzkavēties, lai arī cer gan turpināt studijas ārzemēs, gan iespēju robežās darboties vairākos muzikālos kolektīvos Rīgā.

Vispār nav nemaz tik vienkārši nosaukt visus tos kolektīvus, kuros J. Ivuškāns muzicē. Pāris gadu viņš ir Kārļa Vanaga vadītā Rīgas džezbenda “City jazz bigbend” dalībnieks un no piektās trompetes uzdienējies līdz otrajai trompetei. “Šis ir viens no profesionālākajiem kolektīviem savā jomā. Tas tālu tiks,” raksturo Jānis. Viņš darbojas arī divos kvintetos – “Live Brass”, ar kuru aktīvi koncertē, un “Brass.lv”, kas ir kopā ar studiju biedriem izveidota apvienība. J. Ivuškāns pamanāms arī divās rokgrupās –

“KuhenBeat” un “Trampalīni”. “Ļoti savdabīga mūzika un mēģinājumu atmosfēra, kaut kas pretējs tam, ko daru ikdienā, zināma atpūta, kas ļauj improvizēt, būt brīvam,” viņš pastāsta.

Jānis kā izpalīgs piedalījies arī “Simfonieta Rīga” programmās un atzīst, ka stilu maiņa viņam ir profesionāli ļoti nozīmīga, jo katrs stils attīsta kādas citas prasmes.

J. Ivuškāns ir no Matkules. Dzimis Kuldīgā, bet mūziku sācis mācīties Kārsavā, tad beidzis Kandavas mūzikas skolu un turpinājis mācības Ventspils Mūzikas vidusskolā pie Andra Grigaļa. Tagad viņš ir Latvijas Mūzikas akadēmijas students un vēl kādu laiku noteikti tāds būs, jo nākamgad pēc bakalaura programmas absolvēšanas nolēmis turpināt mācības maģistrantūrā. Jāņa pedagogs ir Nacionālā simfoniskā orķestra regulators un “Simfonieta Rīga” koncertmeistars Jānis Porietis. “Otrajā kursā biju apmaiņas programmā Holandē un izbaudīju pusgadu bez finansiālām rūpēm – visu brīvo laiku varēju vingrināties. Arī pasniedzējs Reijers Doresteins bijis lielisks, un nupat viņš viesojies Latvijā un atkal aicināja pie sevis,” saka Jānis. Visticamāk, viņš šo piedāvājumu izmantos un kā maģistrantūras students izmantos iespēju, lai apmaiņas programmā vēl pamācītos ārzemēs. “Gads prom no Latvijas un ģimenes man ir pārāk ilgs laiks, tomēr pusgadu es vēl gribētu kaut kur ārpus Latvijas pastudēt, tas daudz ko dod,” viņš saka.

Par pūtēju orķestra “Rīga” mūziķi viņš sācis strādāt jau pirmā kursa beigās, bet konkursam Liepājā pieteicies tāpēc, ka te jau strādājuši vairāki kolēģi, arī pats Jānis vairākkārt ar liepājniekiem spēlējis kā izpalīgs, un viņam iepaticies kolektīvs un Liepāja, arī alga bijusi lielāka. Nu viņš “pārāk reti” aizbrauc uz mājām Matkulē, visbiežāk mēro ceļu uz mācībām Rīgā un piedalās vēl dažās pūtēju koncertprogrammās.

“Man ļoti patīk gan simfoniskā mūzika, gan pūtēju orķestra repertuārs. Patīk spēlēt gan kā solistam, gan arī muzicēt kolektīvos,” saka Jānis.

Rīgas dzīves plusi nenoliedzami bija iespēja muzicēt dažādos kolektīvos, tomēr tad diena nereti pagājusi vienā skriešanā. Liepājas priekšrocība savukārt ir mierpilnā gaisotne un daudz brīva laika sevis pilnveidošanai. “Mums abiem ar draudzeni patīk doties pastaigās gar jūru, tāpēc gaidām siltu laiku,” stāsta Jānis. Viņam patīk pavadīt laiku ar draugiem, spēlēt volejbolu, ar ko mūziķi saslimdinājis jaunākais brālis. Kaimiņus J. Ivuškāns, par laimi, saudzē – viņš dzīvo piecu minūšu gājienā no orķestra mēģinājumu telpām un lielākoties vingrinās tur.

Mūziķis turpina mācīties visu mūžu, un, ja sākumā skolotāji ir tie, kas tevi pabaksta, pavirza un motivē pilnveidoties, tad tagad bieži šāds dzinejspēks un paraugs ir kolēģi. “Mūsu koncertmeistars Jurijs Tereščuks ir ļoti augsta līmeņa trompetists, no kura daudz ko mācīties. Strādājam blakus klasēs, varu pavērt durvis un kaut ko pajautāt, un, protams, man prieks, ka varu viņam kaut ko pastāstīt par to, ko daru es,” stāsta Jānis. Viņš uzskata, ka labas savstarpējās attiecības orķestrī ir ļoti būtiskas, tās ir motivējošākas nekā tāda intrigu pilna konkurence.

“Reti kurš mūziķis savu darbu uztver kā darbu, tas ir kaut kas tāds, kas tev vienkārši patīk, par ko tev ir interese. Jāmācās, arī nesēžot pie trompetes,” saka jaunais mūziķis. Viņš stāsta, ka ļoti motivējoša ir arī gatavošanās konkursiem, kad īsā laikā jāiemācās un jāsagatavo programma. “Mūziķi ir parasti cilvēki, mums tāpat ir slinkums vingrināties, tāpēc vajadzīgi visādi stimuli, kas liek neapstāties pie sasniegtā,” Jānis atzīstas. Tomēr viņš pret visiem darbiem izturas ar atbildību, pat rokgrupās muzicējot un dejojot uz skatuves, nedrīkst halturēt. J. Ivuškāns zina, ka profesionalitāte ir snieguma stabilitātē un nepietiek, ja vienu reizi esi spoži nospēlējis.

“Ir skaņdari, kas nepadodas, bet pēc kāda laika tu jau tos vari nospēlēt. Vienmēr ir jāapzinās sava varēšana, jātiecas uz kaut ko augstāku un jāvingrinās. Progress ir lēns, bet galvenais jau ir neapstāties,” saka puisis. Piemēram, džezā J. Ivuškāns cer sevi un klausītājus kādreiz pārsteigt ar Alena Vezuti skaņdarbu “Firedance”, kas pagaidām vēl nesanāk. Pašlaik viņš sev par uzdevumu izvirzījis apgūt kamermūzikas smalkumus, varbūt kādreiz varēs labāk apgūt arī modernisma stila skaņdarbus.

Drīz priekšā eksāmenu laiks, un, ja ar trompeti problēmu nebūs, tad teorētiskie kursi tādiem aktīviem mūziķiem kā Jānis tomēr sagādā raizes. “Ir grūti sevi piespiest sēdēt pie grāmatām, bet nāksies!” smejas optimistiskais trompetists.

Anda Pūce,

Foto no J. Ivuškāna privātā arhīva

Jānis Ivuškāns sevi piesaka kā dažādu žanru mūziķis un darbojas gan rokgrupās, gan orķestros, kvintetos un pat džeza bigbendā.