Uzklausot pieredzes stāstus, apzinājām daļu no pilsētā esošā piedāvājuma.

Kustībā un priekā

”Ja pieaudzis cilvēks grib saturīgi pavadīt savu brīvo laiku, viņš meklē un atrod, kur un ko darīt,” tik lakonisks bija ”Interesanto cilvēku kluba” vadītājs Aleksandrs Agešins.

Esot grūti nosaukt kaut ko vienu vispopulārāko, ko cilvēki apmeklē, jo piedāvājums plašs, sākot no stiepšanās un vingrošanas nodarbībām, latino vai biodejām, līdz cigunam un izglītojošām lekcijām.

Katru gadu līdz ar septembri arī pieaugušie sākot meklēt iespējas, lai darīto to, kas patīk un padodas, vai lai apgūtu kaut ko jaunu.

Pēc A. Agešina novērojumiem, aktīvākie apmeklē pat vairākas grupas, jo intereses plašas. Citi izraugās vienu hobiju: ”Tie ir cilvēki, kuri izvēlas savu laiku vadīt saturīgi, interesanti, kuri domā par savu pašsajūtu, izskatu un savai dzīvei piedod krāsas.

Ja nodarbojies ar lietām, hobijiem, kas patīk un rada prieku, iegūst arī apkārtējie: vīrs, sieva, bērni, visi citi un arī pilsēta.”

Anita un Ingus Palapji dejo pieaugušo grupā pie deju pasniedzējas Zanes Kugrēnas ”Z Dance Studio”.

Stāsta Anita: ”Ar vīru bijām runājuši, ka abi kopā gribētu kaut kur dejot. Mums ir tautas deju dejotāju pieredze, bet šo novirzienu negribējām: jāgatavojas skatēm, koncertiem, jāatrādās. Kur abiem kopā vienkārši iet padejot savam priekam? Feisbukā draugi bija nošērojuši Zanes deju studijas piedāvājumu. Vīrs to pamanīja un jautāja: varbūt mēģinām? Es uz karstām pēdām zvanīju Zanei un pieteicos. Ar domu – ka tikai vīrs nepārdomā! (Smaida).”

Kā aizgājuši uz pirmo nodarbību, tā sapratuši, ka atraduši īsto vietu. Pasniedzēja nesagatavo sacensībām, bet māca pāriem skaisti dejot un apgūt dažādu deju soļus: valsi, tango, fokstrotu, bačatu ieskaitot. ”Mēs visi esam pieauguši cilvēki, un mums kopā ir interesanti,” turpināja A. Palapa.

”Abi ar vīru tiešām gaidām pirmdienas vakarus, kad varēsim doties dejot. Tas ir tikai mūsu laiks, ko ar prieku pavadām kopā.

Esam iepazinušies ar citiem pāriem, kārtīgi izkustamies. Tā, ka pēc nodarbības muguras slapjas. Galvenais – nekompleksot, nebaidīties, bet nākt un dejot. Prieks, ka satikām Zani!”

Z. Kugrēna vada vēl citas deju nodarbības, piemēram, latino deju grupas tikai sievietēm, kā iesācējām, tā arī ar pieredzi. Viņu vecums no 25 līdz pat 70 gadiem.

Deju studijas ”Darja Dance Studio” vadītāja Darja Alekševiča stāstīja, ka viņa pieaugušajiem piedāvā individuālās nodarbības kādas dejas apgūšanā. Piemēram, pārim. Ir cilvēki, kuri deju pasniedzēju meklē, lai apgūtu un skaisti nodejotu savu pirmo deju kāzās.

Tā kā puiši jeb vīrieši ir kūtrāki, izveidojusies latino deju grupa sievietēm, uz kuru nāk kā jaunās, tā jau pieredzējušās dejotājas.

”Laikam savā iepriekšējā dzīvē esmu dzīvojusi kaut kur Austrumu valstīs,” smaidot atzina liepājniece Ita Cērmane, ”jo man patīk siltums un viss austrumnieciskais, tanī skaitā orientālā deja. Savulaik ar savu pirmo mīlestību gājām uz visām ballēm, kādas vien bija, lai tikai izdejotos. Ko darīt, kad partnera nav (vai viņš negrib to darīt), bet sirds prasa? Jāatrod vieta, kur sieviete to var darīt viena – kopā ar citām dejotgribētājām.

Ar pasniedzēju Zitu Valku iepazinos jau pirms gadiem divdesmit, bet dejošanai pievērsos pirms pandēmijas. Vienkārši, kad biju pieņēmusi lēmumu, piezvanīju Zitai.”

Ita savu izvēli dejot orientālo jeb austrumu deju pamato ar to, ka sieviete var dejot viena un nav blakus vajadzīgs vīrietis kā partneris. Īpašās dejas kustības ir ļoti labvēlīgas ķermenim un veselībai. Ar sportošanu tādu ietekmi nepanākt, it sevišķi, ja neesi jaunietes vecumā, bet sieviete ar zināmu dzīves pieredzi.

I. Cērmane: ”Nevaru izcelt kaut ko vienu, jo tas, kas saistās ar dejošanu, ir tāds komplekss ieguvums, tanī skaitā – vienmēr ļoti daudz un tikai pozitīvas emocijas!”

Sajūsmā par nejaušību

“Man visu mūžu interesējusi māksla un radošās lietas, bet nekad nebija iespējas nekur padziļinātāk to pamācīties,” stāsta Regīna Žilinska, kura kopš pagājušā gada februāra izmanto Liepājas Universitātes Mūžizglītības nodaļas sniegto piedāvājumu un brīvklausītājas statusā apmeklē lekcijas “Dizaina” programmā.

Viņa priecājas par iespēju nākt un mācīties to, ko pati vēlas. “Es esmu sajūsmā, ka ir iespēja, neraugoties uz vecumu, darīt to, kas sirsniņai ir ārkārtīgi svarīgi,” saka Regīna.

Par šo piedāvājumu viņa uzzinājusi nejauši. “Mans vīrs pilnīgi netīšām uzgāja to, ka universitātē ir tāda nodaļa, kura piedāvā šādu apmācību. Pati biju uzņēmīga – nācu un prasīju. Ja man vajadzētu tagad ieiet mājaslapā un mēģināt kaut ko sagremot un saprast, tad tas būtu sarežģīti,” stāsta sieviete.

Universitātē viņa divreiz nedēļā apmeklē gleznošanas nodarbības, vienreiz nedēļā – zīmēšanu un datorgrafiku, savus spēkus izmēģinājusi arī keramikas veidošanā.

Līdz tam viņa visu centusies apgūt pati saviem spēkiem.

“Es dzīvē visu esmu apguvusi pašmācības ceļā – gan fotošopu, gan šūšanu, kūku cepšanu un dažādas grafikas.

Un ne jau finansiālu apsvērumu dēļ, bet gan tādēļ, ka vienkārši nebija citu iespēju,” pastāsta Regīna.

Mūžizglītības piedāvātie pakalpojumi ir par maksu, taču Regīna saka, ka ieguvums no tiem esot nenovērtējams.

Obligātās lekcijas notiekot konkrētos laikos, bet liels pluss esot tas, ka gleznot viņa var nākt jebkurā sev ērtā brīdī. “Ja vēlies, tu šeit dzīvot vari, un es tā arī daru. Es te esmu, jo man darbs atļauj šeit būt.”

Regīna saka, ka ļoti pārdzīvojot to, ka par universitātes piedāvāto iespēju zina ļoti maz cilvēku – lekcijās kopā ar studentiem piedaloties tikai viņa viena. Uz šejieni viņa atvedusi arī vienu sev pazīstamu ārsti, bet viņa darbojoties citās nodarbībās. “Cilvēki nezina, informācija neaiziet, bet tā taču ir unikāla iespēja,” atzīst Regīna.

Lielu prieku viņai sagādājot, ka lekcijas un radošās nodarbības kopā ar universitātes studentiem paejot draudzīgā un patīkamā atmosfērā. “Jaunieši te ir ļoti draudzīgi un tiešām respektē tevi. Ja viņi redz, ka tu turi līdzi un varbūt pat esi par kādu gramiņu labāks, tad viņi ļoti priecājas un atbalsta, bet varbūt man vienkārši ar viņiem paveicies,” smaidot pastāsta Regīna.

Iemācīties fotografēt glīti

Ilze Andriksone šoruden beigusi fotokursus pie fotomeistara Jāņa Vecbrāļa. ”Bija intensīvi – kopā 10 nodarbības divas reizes nedēļā pa trīs stundām,” viņa atceras. ”Es jau sen zināju, ka Jānis šādus kursus rīko, sekoju viņam sociālajos tīklos. Ļoti gaidīju, kad tie būs klātienē. Tiklīdz viņš atjaunoja iespēju, izmantoju.”

Vaicāta, kāpēc pieteikusies, I. Andriksone pastāsta, ka pašai ir sava prezentreklāmas aģentūra, kas izgatavo arī reklāmu suvenīrus, dāvanas utt.

”Es tos pati fotografēju, gan lai ievietotu sociālajos tīklos, gan lai aizsūtītu klientiem. Vēlējos iemācīties to darīt glīti, lai ir labs kopskats.

Es varbūt redzu kadru, māku izdomāt, ko ar fotogrāfiju gribu pateikt, bet nemācēju tehniski atrisināt to, ko biju gara acīm iedomājusies. Man pietrūka tehniskās varēšanas,” viņa stāsta.

Tagad, kad nodarbības jau beigušās, Ilze no sev pazīstamiem cilvēkiem iegādājusies fotoaparātu, ko pati definē kā ”iesācēja variantu”. ”Ejot pie Jāņa, man fotoaparāta nebija vispār, fotografēju ar telefonu, jo gribēju apjēgt, kas ir kas un ko tad man galu galā pirkt. Arī tagad es praktizējos – ņemu savu vienkāršo aparātu līdzi visur, kur aizbraucu un bildēju. Pirmo porciju vilkšu datorā un skatīšos, kas man tur sanācis. Analizēšu, ko esmu, ko neesmu sapratusi.”

Ilze nākotnē domā iegādāties profesionālāku fototehniku. ”Kad būšu apguvusi fotografēšanas pamatus, tad noteikti konsultēšos ar Jāni, lai saprastu, kas man jāņem vērā, jo, protams, šīs lietas maksā milzu naudu. Un ir svarīgi apzināti izdarīt izvēli, lai nav tā, ka ir nopirkts kaut kas, kas mājās lieki mētājas.”

Runājot par citiem, ar ko I. Andriksone izgāja kursus, viņa pieļauj, ka daļa mācījusies, lai aizpildītu savu brīvo laiku. ”Noteikti bija, kas to darīja savam priekam, jo grib, piemēram, bildēt ģimeni, iemūžinot nozīmīgus mirkļus vai tamlīdzīgi. Man atkal bija svarīgi, lai skaisti varu parādīt vienkāršus priekšmetus, piemēram, pildspalvu ar skaistu logo. Pagaidām man nav domas ar to pelnīt naudu, piemēram, organizējot fotosesijas.”

Sajutis vēlmi, meties iekšā

Durbenieks Ģirts Ansons par buņģieri sapņojis kļūt jau divdesmit gadu vecumā, tomēr bungu spēlei praktiski pievērsies tikai 35 gados.

Kādu laiku mācījies sitaminstrumentu Durbē pie Ojāra Strungas, tomēr sagribējies kaut ko vērienīgāku, kā pats mūziķis saka, – jaudīgāku. ”Kādu dienu gāju pa Liepāju un pamanīju izkārtni ”POP/ROK skola”, uzreiz sapratu, ka šī būs īstā vieta. Toreiz iekšā gan negāju, mājās sameklēju telefona numuru, zvanīju, un tad tās lietas aizgāja.

Man jau šķiet, ka Liepājā vispār mūziķim ir viegli atrast vietu, kur sevi attīstīt. ”POP/ROK skola” pēdējo gadu laikā ir ļoti izsitusies, un šo vietu jau nu topošie mūziķi tiešām zina.

Toreiz, kad viņiem zvanīju, sākumā prasīju par vecuma ierobežojumiem un kaut kādām prasmēm, uz ko saņēmu atbildi, ka ar vecumu tam vispār neesot nekāda sakara, visi, kuriem esot gribēšana, ir gaidīti.”

Ģ. Ansons ir pārliecināts, ka viss, kas vajadzīgs, ir vēlme, apņēmība un nedaudz brīva laika, ko ieguldīt. ”Mana pārliecība, ka hobijiem nekad nav par vēlu, vajag tikai darīt. Tomēr mans ieteikums būtu – kā sajūti vēlmi, tā meties iekšā, neko lieki nevilcinies un negaidi. Turklāt pieaugušā vecumā, man liekas, ir labi, ka var pieslēgt arī prātu tam, ko dari, bērnībā tam varbūt ir citi stimuli.

Kopš sāku mācīties bungas, kas bija pirms sešiem gadiem, jau esmu spēlējis divās grupās. Tā kā dzīvoju Durbē, tur izveidojām grupu ”Gaisā”, vienu brīdi bungoju arī mūzikas skolas grupā, bet laika trūkuma dēļ mazliet esmu pagājis no tā visa nost, tagad manā vietā spēlē cits audzēknis.

Tā kā ikdienā strādāju, nodarbības man ir vēlu vakarā, pulksten 21. Gadās, kad atnāc un diena bijusi pilna, esi noguris un nav nekādas gribēšanas vēl kaut ko darīt, bet tad saņemies, iesāc, un noskaņojums uzlabojas.

Reizēm spēlē stundām un nekas nenotiek, bet tad rodas klikšķis, iedvesma.

Lai bungas spēlētu – jābūt savam komplektam vai vismaz pieejai bungām, kad sajūti vēlmi, mierīgi vari dot vaļā kaut divas stundas.”

Mājinieki neko neiebilstot, jo Ģirts parūpējies par klusinātājiem, kas skaņu nedaudz noslāpē.

Sākumā arī lielākais dēls aizrāvies un iedvesmojies no tēta, tomēr pagaidām metis pie malas bungošanu. ”Ģimene pieņem un saprot. Lielākais āķis jau ir tad, kad sanāk nospēlēt tās dziesmas, kas pašam patīk. Ja var vēl kādu ballīti nospēlēt, kad redzi, ka cilvēki dejo, viņiem patīk, tad saproti, tas ir tā vērts,” stāsta Ģ. Ansons.

Grāmatā viss bijis sarežģīti

Edīte un Aldis Rērihi nu jau gadu ļaujas ģitārspēlei pie ”POP/ROK skolas” pasniedzēja Jāņa Dauguļa.

Bērnībā Edīte spēlējusi ģitāru, tomēr viss tolaik apgūtais jau sen aizmirsts. Zinājusi, ka arī vīram ir vēlme reiz spēlēt ģitāru, tādēļ kādā no dzīvesbiedra jubilejām uzdāvinājusi viņam ģitāru un grāmatu, kurā aprakstīts, kā ģitārspēli apgūt pašmācības ceļā, tomēr tur bijis tik sarežģīti izskaidrots, ka vīrs metis vēlmi pie malas, un ģitāra nespēlēta stāvējusi vismaz desmit gadus.

”Ziniet, jo vecāks cilvēks kļūst, jo mazāk nozīmes piešķir lietām, tāpēc jādāvina sajūtas.

Es skatījos uz to ģitāru, un man nāca tāda apjausma, ka nu gan ir pēdējais laiks vīram mācīties spēlēt, cik tad ilgi tā stāvēs. Tā kā sākās pandēmija, darbi pierima un parādījās vairāk brīvā laika, es sāku meklēt iespējas, kur viņš varētu mācīties ģitārspēli zoom platformā, attālināti. Iespēju atradu un uzdāvināju viņam. Kad beidzās kovids, vīrs turpināja mācīties klātienē, tas, protams, ir kaut kas pavisam cits. Un tad, vīra iedvesmota, arī pati sajutu vēlmi sākt mācīties spēlēt ģitāru,” stāsta Edīte.

Sievietei atrast vietu, kur apgūt ģitārspēli pieaugušā vecumā, nemaz tik viegli neesot bijis. Sākusi meklēt internetā, uzgājusi mūzikas skolu, kas atbildusi meklētajam, sazinājusies, jau teju vienojusies par pirmo nodarbību, kad sapratusi, ka tā taču Jelgava!

Tomēr jelgavnieki uzreiz jaunajai mūziķei ieteikuši nebēdāties un iet uz ”POP/ROK skolu” Liepājā, jo arī tur varot atrast cilvēkus, kas māca instrumentus pieaugušajiem. Tā šajā skolā pavadīts jau gads.

Edīte un Aldis spēlē katrs savu ģitāru un arī mūzikas stilus iecienījuši krasi atšķirīgus. Vīrs spēlējot roku un ārzemju melodijas, bet sievai labāk patīkot kas tāds, kam var padungot līdzi, kāda tautasdziesma vai latviešu meldiņš.

Aldis esot no tiem, kas cītīgāk mācās, jo Edītei papildus ir vēl citas nodarbošanās. ”Esmu komplimentārās medicīnas speciāliste, kosmetoloģe, jogas skolotāja un uztura speciāliste. Vīrs ikdienā strādā ”Velvē” par būvniecības projektu vadītāju, bet savu radošo pusi izpauž mūzikā.”

Dzīvei pievienot odziņu

Inta Santa, konsultatīvā psiholoģe un izaugsmes veicinātāja

Vēlme pavadīt savu brīvo laiku ārpus darba, nododoties radošām izpausmēm, lielā mērā saistīta ar cilvēka personību.

Ir cilvēki, kuri ļoti labi var pielāgoties dažādiem rutīnas darbiem, un viņiem tas nesagādā nekādas problēmas. Citi jau darba laikā apmierina savu vajadzību pēc radošā, bet ir arī tādi, kuri nav spējīgi strādāt darbu, kurā nevar sevi radoši izpaust. Šī iemesla dēļ viņi brīvajā laikā meklē veidu, kā sevi nodarbināt, tādējādi sevi arī bagātinot.

Lai pievērstos brīvā laika aktivitātēm, viens no svarīgākajiem aspektiem ir resursi. Nevis materiālie, bet gan laika un fiziskie resursi.

Cilvēks laiku ārpusdarba aktivitātēm var veltīt tad, ja viņš ir pietiekami vesels un labi jūtas.

Ir dzīves etapi, kad šo resursu nav pietiekami, piemēram, kad dzīvē ienāk bērni, ir intensīvāka darba slodze vai ir kādas globālas krīzes, kad psiholoģiski jāsaņemas. Taču šī pārslēgšanās un darbošanās, lai cik paradoksāli tas varbūt arī būtu, ir veids, kā šos resursus atjaunot.

Tai brīdī, kad cilvēks izlemj nodoties kādai radošai izpausmei, notiek sevis un savas pašvērtības apzināšanās. Viņš uzdod jautājumu: kas es esmu, ko varu darīt vai sniegt pasaulei?

Darbavieta visbiežāk nodrošina tikai pamatvajadzības, iztikšanu, bet lielu labumu dod nodarbošanās ar ko tādu, kas cilvēkam ļauj saprast savu būtību un redzēt to sava darba augļos.

Papildu interešu un aktivitāšu meklēšana saistās gan ar iekšējiem, gan ārējiem apstākļiem. Tas notiek, kad cilvēku neapmierina viņa līdzšinējā dzīve un viņš vēlas ko citādāku.

Izaugsmes veicināšanas jeb koučinga sesijās cilvēkam ir iespēja apzināt un saprast, kādā veidā viņš darbojas ar saviem resursiem, un konstatēt, kuras jomas varbūt viņam nav pietiekami attīstītas.

Cilvēkam ir jāmeklē, kur slēpjas viņa paša spēks, kas veido pašapziņu un pašpietiekamību. Ja šai procesā nākas sastapties ar neziņu, tad jāsāk tikai meklēt.

Sevis meklējumos mērķis ir viens: atrast ko tādu, kas sniedz gandarījumu un piepildījumu, apmierinājumu pašam ar sevi. Ja darbavieta šīs lietas nesniedz un cilvēku iztukšo, tad līdzsvars jāmeklē vietā, kur radoši izpausties.

Cilvēki pēc ārkārtīgi lielas iztukšošanās meklē piepildījumu, jo tas ļauj sajusties kā kaut kam vairāk par “skrūvīti” sistēmā un tas noteikti nozīmē izaugsmes procesu.

Ir daudz cilvēku, kas par to neinteresējas un kam tas izpaliek, jo ļoti daudz resursu aiziet pamatvajadzību apmierināšanai.

Gana bieži ir tā – gribot darīt pavisam ko jaunu, cilvēks saprot, ka var nākties daudz ieguldīt. Šī iemesla dēļ jau pašā sākumā var skatīties uz to, ko cilvēks jau prot darīt, jo to ir iespējams turpināt.

Savukārt, ja cilvēks izlemj sākt jaunu dzīvi, tad ir jāatvadās no vārdiem: “šo es nekad mūžā nedarīšu”. Tas ir labs veids, kā atrast jaunu hobiju un savai esošajai, drošajai, prognozējamajai dzīvei pievienotu odziņu un piešķirtu jaunu elpu.

Es domāju tā: Kāds būtu jūsu sapņu hobijs?

Uldis Drišļuks – lektors:

– Tas varētu būt kaut kas saistīts ar ūdeņiem, jo šādas aktivitātes man patīk. Tā kā Liepāja tepat pie jūras, būtu interesanti apgūt, piemēram, burāšanu. Bet tad, kad tuvošos seniora vecumam! Tagad tam neatliktu laika darba slodzes dēļ. Kopā ar ģimeni atpūšamies, kad dodamies tuvākos, tālākos ceļojumos.

Linda Otrupe – māmiņa:

– Man nav nekādu īpašu talantu, tāpēc šķiet, ka labākais hobijs būtu ceļošana. Ir viens sapnītis, kuru īstenot neesmu saņēmusies. Tā būtu jurisprudences apgūšana.

Varbūt jāmēģina? Vēl es gribētu pievērsties ikdienas fiziskajām aktivitātēm, treniņiem.

Kristaps Pērkons – strādā:

– Mans sapnis ir nodarboties ar seno auto restaurāciju, bet traucē finanšu trūkums. Man šī lieta interesē jau kopš bērnības, jo savulaik tēvs darbojās ar automašīnām un arī es apguvu zināmas iemaņas. Tagad paša saimniecībā ir dažāda tehnika. Kad vajag, remontēju to!

Zane Pērkone – pilnas slodzes mamma:

– Mans sapnis ir kinoloģija un suņu pajūgu vadīšana. Mums bija haskijs un bija plāns par sešiem šiem suņiem. Tagad laukos ar ģimeni labiekārtojam savu īpašumu. Ja cilvēkam ir hobijs, tad, manuprāt, tas ir kaut kas tāds, kas pašam sagādā patiesu prieku. Ja nav prieka, tad nav vērts darīt to, kas nepatīk.

Marika Austruma – komandējumā:

– Jau tagad brīvajā laikā daru to, kas man patīk. Piemēram, ceļošana kopā ar ģimeni, adīšana, dārza darbi. Nekam citam, pulciņiem brīvā laika nepietiek. Ja es kaut ko jaunu gribu apgūt, tad to iemācos. Hobijs palīdz laiku pavadīt saturīgi, lai nav jāsēž bezdarbībā. Piemēram, kad braucu ar sabiedrisko transportu, adīklis vienmēr līdzi un adu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.