Agnese Grīnberga: Grūti priecāties, ja blakus raud un mirkst asinīs
Kad dzejoļi noskaitīti, dāvanas saņemtas un vēders piebāzts, bieži vien nāk pārdomas. Pēcsvētku dienās, kā novērojams katru gadu, iemīļots diskusiju temats ir saņemtās dāvanas. Kāds no prieka lēcis gaisā vai smējies, kāds raucis pieri un šķendējies.
liepajniekiem.lv
Pašā Ziemassvētku vakarā kādā no daudzskaitlīgajām sociālajām aplikācijām klejoja jautājums, kas skanēja apmēram šādi: “Kā reaģēt, kad no tuva ģimenes locekļa saņem bezpersonisku dāvanu?”
Atbildes, protams, ir dažādas. Viens no variantiem ir klasiskā pasmaidīšana un pateikšanās, nekādi nepaužot savu vilšanos. Kāds cits variants: darīt otram savas sajūtas zināmas (pēc iespējas saudzīgāk), lai nākamgad viņš pacenstos vairāk un prieks tiktu visiem.
Bezpersoniskas un neinteresantas – kāpēc dāvanas izvēršas šādas? Domājams, ka tam par iemeslu ir ideju, izdomas neesamība un laika trūkums, jo diez vai kāds šādi apzīmējamas dāvanas izvēlētos tīšuprāt.
Manā ģimenē šogad viens otram pasniedzām nelielas un vienkāršas dāvanas, neko grandiozu. Kāds varbūt pat teiktu, ka tās iznāca bezpersoniskas un ne sevišķi interesantas. Un pēc šīs dāvanu apmaiņas visi kā viens it kā atvainojoties atzinām, ka dāvanas meklējumiem vienkārši nav bijis laika. Ka viss sagatavots gandrīz pēdējā brīdī.
Interesanti, bet neviens no mums nebija apvainojies vai nemierā ar saņemto. Būtisku lomu spēlēja arī tas, ka šogad tādas īstu svētku sajūtas nemaz nebija, un iemesli tam ir pašsaprotami.
Grūti priecāties, ja blakus raud un mirkst asinīs.
Laika trūkst vienmēr, bet šī gada griezumā un notikumos raugoties, šķiet, ka tā bijis vēl mazāk. Vispirms nāca asaras un skumjas, tad tās pārvērtās dusmās. Lai gan viss straujiem soļiem turpināja virzīties uz priekšu, dusmas mūs vērta iekonservētus.
Vairāki ikdienišķi sīkumi kļuva nesvarīgi, zaudēja savu nozīmi. Vērtību pamati tika satricināti, tās mainījās un izgaismojās citādāk.
Saņemtās bezpersoniskās dāvanas, par kurām kāds turpina pārdzīvot? Saliekot pareizus akcentus, būs redzams, ka štrunts ar to visu!
Ja kāds atvērtu tavas plaukstas un ieliktu tajās īstu vērtību, vai tu redzētu, kā zaigo tās aprises? Pat tad, ja tā būtu vienkārša un šķietami necila?
Siltums, mājas, brīdis atelpas un miers – tagad tie vairs nav necili vārdi un nostājušies tālu no vienkāršības. Par atgādinājumu lai kalpo izteikums, ka viss, kas ir dots, kādreiz var tapt atņemts.
Atliek vien cerēt, ka tās dāvanas, kas visu šo laiku bijušas tepat, taps cienīgi atpazītas un to vērtība pareizi izsvērta. Kad kalendārā mainīsies gadskaitlis, mēs turēsim īkšķus, lai līdzi tam nāktu miera veltes, kurām bezpersoniskumu nevarēs piedēvēt.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.