Liena Rimkus
"Kurzemes Vārds"
Ģimenes klātbūtne
Grūtības socializēties, nespēja saprasties ar mājiniekiem un iejusties skolā, izolēšanās, trauksme un depresija – tās ir dažas no problēmām, ar ko ik dienu cīnās jaunieši pusaudžu vecumā.
Lai informētu vecākus un pusaudžus par emocionālās veselības nozīmi un pieejamo atbalstu, būvkompānija “Merks” kopā ar Bērnu un pusaudžu resursu centru (BPRC) kopš 2022. gada īsteno informatīvu kampaņu “Viss sākas no mājām”.
Abu institūciju pērn veiktajā aptaujā par pusaudžu labsajūtu mājās noskaidrots, ka
70% gadījumu pusaudžu labsajūtu ietekmē uzticēšanās ģimenē, savukārt ceturtdaļa aptaujāto pusaudžu novērtē brīvību un laiku vienatnē.
45% gadījumu galvenais priekšnosacījums, lai gribētos uzturēties mājās, ir ģimenes klātbūtne.
Bērni, kas dzīvo ar abiem vecākiem, mājās jūtas labāk, izjūt mazāk domstarpību, grūtību un labprāt iesaistās mājas pienākumos. Savukārt pusaudži, kuru vecāki dzīvo šķirti, biežāk saskaras ar grūtībām savstarpējā komunikācijā un sapratnē, kas ietekmē vispārējo labsajūtu mājās.
No tā var secināt, ka īpaši svarīgi ir sniegt atbalstu arī vecākiem, kuri audzina bērnus vieni vai atsevišķi, lai viņi varētu būt labāks resurss saviem pusaudžiem.
Atvērto durvju dienā Liepājas filiāles Pusaudžu resursu centra (PRC) jaunajās telpās K. Barona ielā 8 interesenti varēja ne tikai apskatīt omulīgās telpas un iekārtojumu, kas veidots patiešām mājīgi, bet arī aprunāties ar speciālistiem – ģimenes terapeitiem, psihologiem, mākslas terapeiti un mentoriem.
“Esam novērojuši, ka Liepājas pusaudžiem, mūsu klientiem, pēdējā laikā īpaši aktuālas ir socializēšanās grūtības, daļa atkal skolas vietā izvēlas mācīties attālināti.
Tāpat jaunieši cieš no nomāktības un depresīva noskaņojuma, kas rada atkarību un paškaitējuma risku.
Viss tiešām sākas no mājām, tāpēc gribam atgādināt vecākiem to, cik svarīgi ir runāt ar pusaudžiem par tēmām, kas viņiem un sabiedrībai aktuālas, tas var mazināt spriedzi, un atklātu sarunu pusaudži novērtēs. Nav jākautrējas vērsties pie speciālistiem, kuri atradīs vispiemērotāko pieeju, palīdzēs un atbalstīs jauniešus un viņu vecākus grūtos brīžos!” atgādina Liepājas BPRC vadītāja Sarmīte Štāle.
Kāpēc es tā jūtos?
Liepājas PRC mākslas terapeite Maija Romaško-Burkevica piekrīt vadītājas teiktajam, bērni patiešām ir ierāvušies sevī, pazaudējuši kontaktus ar pārējiem pusaudžiem.
Ir grūtības izprast sevi, savas jūtas, emocijas – ko es jūtu, kāpēc tā ir, kādēļ ar mani tas notiek? “Tad arī rodas šīs drūmās emocijas un domas, kas virza uz depresīvu nosakņojumu. Pandēmijas laikā bērni ir pazaudējuši kontaktu arī ar tiem draugiem, kas viņiem bija pirms tam, un viņiem nav ne jausmas, kā to atjaunot, tad nu mēs mācāmies draudzēties no jauna, sākt sevi prezentēt, ļaut sev paust jūtas un tās izjust.
Mazsvarīgas, protams, nav attiecības ar ģimenes locekļiem. Tieši tur mēs mācāmies, kā runāt par savām vajadzībām, to, kā man pietrūkst, kā man var palīdzēt utt.
Aizvien biežāk nākas dzirdēt, ka jaunieši ar saviem ģimenes locekļiem principā nerunā par to, kas viņus satrauc, kas sāp.
Viņiem ir grūti, nezina, kā ar to tikt galā, un tajā pašā laikā nezina, kā par to kādam pastāstīt. Viņu prātā tā ir sava veida bezizeja,” stāsta terapeite.
Tāpat viedierīces ir aizstājušas komunikāciju. Virtuālajā pasaulē jaunietis var just tās jūtas, kuras nevar izpaust realitātē.
“Piemēram, man šobrīd nav draugu vai draugi bez paskaidrojumiem no manis pēkšņi novērsušies, vienkārši nobloķējuši mani visos sociālajos tīklos, un viss – jaunietim ir izmisums. Viņš nezina, ko sliktu ir izdarījis, ka tiek noraidīts. Emocijas neprot izpaust, jo īsti neatpazīst, kas ir tas, ko es jūtu. Saprot, ka jūtas slikti, bet neizprot, kas ietekmē to, ka viņš tā jūtas?
Liela nozīme ir ģimenei kā vietai, kur viņam palīdzētu sevi izprast – ko nozīmē, ja es baidos, ja satraucos, savukārt, ja man ir dusmas, – palīdzēt saprast, kā man tās paust, lai es nekļūtu destruktīvs pret pārējiem. Ļaut piedzīvot, kā tas ir, ka ģimene pieņem manas dusmas, nevis noraida manas sajūtas.
Bieži vien jūtu noraidīšanas dēļ jauniešiem attīstās depresijas simptomātika, nomāktība, panikas lēkmes, sevis nepieņemšana.
Kad viņi šīs jūtas nespēj pieņemt, mēdz ķerties pie dažādām destruktīvām metodēm, kā, piemēram, sevis savainošana dažādos veidos. Tas ir veids, kā viņi cenšas nonākt kontaktā ar apkārtējo pasauli, pateikt: es esmu dzīvs un vismaz šo varu kontrolēt,” skaidro M. Romaško-Burkevica.
Iepazīt dusmas un pārējās emocijas
Terapeite Maija lielākoties strādā ar drāmas terapiju, tādēļ visbiežāk izmanto lomu spēles, projektīvās lomu spēles, asociatīvās kārtis, priekšmetus, caur kuriem jaunietis var atpazīt savu emociju, ieraudzīt to, ko nevar izteikt vārdos. “Tiklīdz mēs šo sajūtu saprotam, varam runāt, kas to ietekmē, kas to veido, vai cilvēki apkārt vai iekšējā pasaule, kur tas rodas.
Reizēm izmantoju metodi, liekot jaunietim iejusties tādās sakāpinātās lietās, lai viņš patiešām izprot, kā tad šī emocija izpaužas, to attiecīgi sakāpinot līdz realitātei. Tikai tad jaunietis to var sākt atpazīt. Citādāk tā ir tikai teorija un aprunāšanās par to, kas tad ir dusmas, utt.
Svarīgāk izprast – ko tas par mani stāsta, ja es sajūtu šīs dusmas, kā es patiesībā reaģēju, kā mans ķermenis jūtas tajā brīdī: nosarkstu, dūres sažņaudzās vai žoklis sastingst – tā, lai es atpazīstu emociju, kas nāk. Varbūt es to daru neapzināti, bet mans ķermenis jau man ziņo par to, kas tuvojas. Varbūt tieši tobrīd kāds pārkāpj manu autonomiju, neatkarību, robežas uz pašnoteikšanos,” skaidro speciāliste.
Durvju ciršana, bēgšana, izvairīšanās, dūres sišana galdā – tas nemaina to, ka esam dusmīgi. Terapeite uzsver, ka vienīgais, ko varam darīt, – runāt.
“Jautāt sev – kas man nav pieņemams šajā situācijā? Kā es ar to jūtos, kā tas mani ietekmē, ko tas man liek domāt par sevi, vai arī padomāt par to – ko tu man nodari, pasakot acīs, ka es esmu idiots? Man tas liek justies nepieņemtam, ka es slikti kaut ko daru, vainīgam, bet patiesība jau ir tā, ka varbūt tas cilvēks to vienkārši izmanto kā dežūrfrāzi, lai no viņa atkāpjas. Tu esi slikts, viss, atšujies. Ar to jāstrādā un tāpat arī jāstrādā ar to, lai atrastu veidu kā emocijas izlādēt.
Aizturētas un neatļautas dusmas, ko jaunietis sevī aptur un lauž, jebkurā gadījumā iznāks ārā kādā citā destruktīvā veidā.
Emocijai vajadzētu būt pieņemtai, uzklausītai un saprastai. Vēl svarīgi ir, kā mēs reaģējam uz bērna izteicieniem un reakcijām kā vecāki, vai neļaujamies tādam pašam emociju virpulim pretī. Mēs taču mīlam to savu bērnu, gribam viņam labāko.
Tas, ko mēs varam darīt, ir būt blakus viņam tajā brīdī – ok, tagad tev ir slikti, šķiet, ka es tevi ierobežoju un neļauju darīt to un to. Ir svarīgi, lai mēs, runājot ar bērnu vai audzēkni, mācāmies precīzāk paskaidrot to, ko mēs sakām. Ir pārāk maz komunikācijas, par maz skaidrojumu. Šķiet, ka jauniešiem tas būtu jāsaprot pašiem, bet nedrīkst aizmirst, ka viņi vēl tikai veidojas,” iesaka PRC pārstāve.
UZZIŅAI
PRC speciālisti zina, kā runāt ar pusaudzi, ja viņu nomāc:
- trauksme;
- uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms;
- ēšanas traucējumi;
- paškaitējums;
- psihoze;
- identitātes jautājumi;
- depresija;
- bulings;
- atkarību izraisošu vielu lietošana;
- datorspēļu vai mobilā telefona atkarība;
- traumējošas pieredzes.
Psiholoģisko palīdzību var saņemt ne tikai klātienē PRC telpās, bet arī attālināti: speciālista saruna ar pusaudzi vai viņa ģimeni var notikt, izmantojot Skype, Whatsapp, Zoom un citas saziņas platformas.
PRC pakalpojumus pusaudzis saņem bez maksas.
Avots: https://pusaudzucentrs.lv/
