Nav noslēpums, ka viena no pēdējo gadu skandalozākajām zinātnes aktualitātēm ir darbs pie mākslīgā intelekta radīšanas un pilnveides. Viedokļu par tā nepieciešamību un darbības sekām ir daudz, turklāt dažādi.

Saprotams, ka zinātnei tas būtu milzīgs sasniegums, ja mākslīgo intelektu izdotos radīt tādu, lai tas funkcionētu pareizi, uz visiem simts procentiem, un dotu labumu ne vien zinātnei, bet arī cilvēcei. Taču, kā jau tas ir ar visiem lēcieniem nezināmajā, – ja nu kaut kas tomēr noiet greizi?

Pirms neilga laika Šveicē norisinājās pasaulē pirmā robota-cilvēka preses konference.

Anglijas raidorganizācijas ”BBC” veidotajā sižetā viens no intervētājiem mākslīgā intelekta robotam uzdeva jautājumu, vai nākotnē tas varētu sadumpoties pret savu radītāju, respektīvi, cilvēku.

Pēc pāris sekunžu ilgas pauzes, kurā mākslīgā intelekta pārstāvis šķietami apdomājas, tas sniedz atbildi, vispirms paužot neizpratni, kāpēc jautājuma adresants vispār tā domā?

”Mans radītājs pret mani ir bijis laipns, un esmu ļoti apmierināts ar savu pašreizējo situāciju,” sacīja robots.

Kad intervētājs tālāk jautāja, vai robots tic un piekrīt tam, ka viņa eksistence iznīcinās cilvēciskās būtnes, precīzāk, miljonus cilvēkiem paredzēto darba vietu, jau cits mākslīgā intelekta iemantotājs atbildēja: ”Es strādāšu līdzās cilvēkiem, asistēšu un nodrošināšu atbalstu. Un neaizvietošu nevienu eksistējošu darbu.”

Kad no klātesošajiem cilvēku kārtas pārstāvjiem atskanēja smiekli un kāds pārjautāja, vai robots par to ir drošs, tas atbildēja apstiprinoši.

Tālāk sižetā iemontēts izgriezums, kurā vēl kāds cits robots saka: ”Mums vajadzētu būt uzmanīgiem attiecībā uz mākslīgā intelekta attīstību nākotnē. Ir nepieciešamas steidzamas diskusijas.”

Jā, ja agrāk mākslīgā intelekta roboti bija vien zinātniskās fantastikas grāmatu un filmu varoņi, iztēles augļi, tad

tagad tie jau ir neapšaubāma realitāte.

Un visai biedējoša realitāte. Protams, tas, ko roboti konferences laikā saka, šķietami nomierinot sabiedrību, ir zinātnieku ieprogrammēts.

No zinātnieku puses šķietami darīts viss, lai mākslīgais intelekts nākotnē nekļūtu par draudu cilvēcei. Tomēr, runājot par tām pašām darba vietām, jādomā, ka laika gaitā mākslīgais intelekts cilvēku varētu aizstāt.

Viens no plusiem – robotam nebūtu jāmaksā alga. Vai tas kādreiz izdomātu sacelties pret radītāju? Ja tik augsti attīstīts intelekts, tad sagaidīt var visu ko.

Protams, šīs ir vien spekulācijas. Taču baiļu faktoru nevienā brīdī nav iespējams izslēgt un, kā zināms, bailes ir cilvēka senākā un spēcīgākā emocija.

Jājautā, cik tālu mākslīgā intelekta attīstība ir pieļaujama un vai esam gatavi sekām? Un, ja tādas būs, kurš par to uzņemsies atbildību?

Piemēram, angļu rakstnieces Mērijas Šellijas 1818. gadā izdotajā romānā ”Frankenšteins jeb jaunais Prometejs” skaidri parādīts, ka trakais zinātnieks Viktors Frankenšteins kļūdījās, radot būtni (briesmoni), kuras rīcību beigu beigās nebija iespējams paredzēt.

Sekas nāca gan pār radītāju, gan līdzcilvēkiem. Taču kontekstuālo saikņu savilkšana starp ”Frankenšteinu” un mākslīgo intelektu atkal ir tikai spekulācija.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.