liepajniekiem.lv
Ieva ceļojumu uzdāvināja meitai viņas 16. dzimšanas dienā, bet Līga gribēja parādīt bērniem, cik skaista ir pasaule. Lai redz, kurp mamma tā tiecas.
Viņas pat nenojauta, cik nepievilcīga tūrisma kartītēm var būt otra puse.
Gaiss smird
Abām izjūtas līdzīgas – tālais ceļojums pastiprināja mīlestību pret Latviju.
“Cik mēs esam laimīgi, atgriežoties mājās pie saviem cilvēkiem tīrībā, dzidrajā gaisā! Ļoti novērtēju to, kā ir pie mums,” Ieva min brauciena lielāko ieguvumu.
“Pa Filipīnām staigājot, man bija žēl manu plaušu. Blīvi apdzīvotās vietās, pilsētās – smogs, piesārņojums un smirdoņa.
Urīna un mēslu smakas sajaukums, vēl izplūdes gāzes.
Un turienes cilvēkiem ir tāds niķis, ka izkāpj no automašīnas, bet neizslēdz aizdedzi, un motors turpina darboties,” viņa ilustrē filipīniešu ikdienu.
Kad latvieši ieradās galvaspilsētā Manilā, vairāk nekā 20 stundu lidojuši un nosēdējušies, nolēma, ka uz viesnīcu ies kājām.
Tobrīd viņus gaidīja divas sen izsapņotas nedēļas, ko Līga sīki izplānoja, paredzot iekšējos pārlidojumus, naktsmītnes, apskates objektus.
“Un uzreiz jau nonācām izplūdes gāzēs.
Mēs, svaigā jūras gaisa izlutinātie liepājnieki, nekad pat neiedomājamies, ka citi elpo tik smakojošu gaisu,”
Ieva turpina.
Filipīnās ir 114 miljoni iedzīvotāju, Manilā dzīvo pāri 1,8 miljoniem. Ļoti kontrastaina pilsēta. Ielas – pilnas ar vieglajām automašīnām, tuktukiem un autobusiem. Filipīnieši daudz pārvietojas arī ar motorolleriem.
“To pusstundu, ko mēs gājām, es domāju – ārprāts, kur esam nonākuši!” Ieva pieļauj, ka kāds pasmaidīs par tik lielu izbrīnu, taču viņa tajā pasaules daļā bija pirmoreiz.
Iepriekš daudz nedomāja, kā tur būs. Mugursoma, viegls apģērbs, un devās baudīt siltu februāri.
Patiesībā draugu kompānijai bijis jautri. Saprotot, kādā vidē nonākuši, viņi visu uztvēra no gaišās puses. Taču otrreiz neprasoties turp braukt.
Skaistākais ir krāsu salikums
Ievai ir saprotams, ka cilvēki dzīvo nabadzīgi, bet netīrību viņa nevar pieņemt. Tai nav attaisnojuma, ja veseli cilvēki tā dzīvo. Un Filipīnās ir tieši tā.
“Tur cilvēki dzīvo ļoti vienkārši.
Mājas izskatās nestabilas, apmēram tādas kā “Trīs sivēntiņos”.
Varbūt katra simtā ir kā pie mums. Viņi var tādas atļauties, jo apkuri nevajag. Ka ap māju būtu saslaucīti gruži, tā arī bija ļoti reti,” Ieva ziedu vietā pie mājām redzēja tukšās pudeles, dēļu galus, sausus zarus.
Viņa novēroja, ka lauku apvidos cilvēki staigā netīrā apģērbā, viņiem zobu rindās robi. Taču pilsētās, kur labie rajoni, izskatījās skaisti, simpātiski cilvēki pastaigājās ar koptiem sunīšiem.
“Ir pilnīgi, kā ar šķērēm nogriezts. Tu pilsētā ej pa smirdoņu, redzi sievieti tupam peļķē un mazgājoties. Citur divas sēž blakus un viena otrai šķirsta matus; mēs padomājām, ka meklē utis.
Un pēkšņi – nonāc nākotnē, kur ir debesskrāpji, milzīgas 3D reklāmas, tīri parki,” Ieva domā, ka netīrībā vainojams cilvēku slinkums. Dievs iedevis tik skaistu zemi, kur dzīvot, taču viņi to ir piecūkojuši.
Liepājnieki bija pieteikuši braucienu ar kuģīti pa lagūnu un alām. Tas viņus gaidīja patālu no krasta, tā ka bija jānobrien labs gabals pa ūdeni. Varētu šķist – idille. Tomēr ne, ūdenī peldēja cilvēku izkārnījumi – viens rengulis, otrs, trešais…
“Lai tu tiktu pie pērles, jāizbrien cauri mēsliem vārda tiešā tiešā nozīmē,”
Līgai šķita, ka cilvēki sabojājuši dabu, kā vien varējuši. Pēc trim četriem gadiem varbūt tur būs pavisam maz, ko redzēt.
“Filipīnās ir brīnišķīga daba. Pārsteidzošākais un skaistākais ir krāsu salikums. Visu laiku saule un dzidras debesis, zaļi, lekni koki, zila jūra,” Ieva uzskaita.
“Piekrastēs smiltis kā pie mums, gaišās, smalkās. Daudzas pludmales ļoti piemēslotas, maza tā daļa, kurā var atgulties. Jautājām vietējiem, kur ir skaistās pludmales, uz kurām tūristus aicina. Divās bijām – tās patiešām pasakainas.”
Līga ir daudz ceļojusi un izbaudījusi, taču šajā zemē viņa piedzīvoja visskaistāko snorkelēšanu – niršanu ar akvalangu. Tādu zemūdens pasauli kā Panglao salas rifā vēl nebija redzējusi. Ar jūras zvaigznēm, koraļļiem un zivtiņām. Tās rozā, zilas, zaļas, divkrāsainas, trīskrāsainas, svītrainas, laistās…
“Aizbraucām uz turieni – tāds graustu rajons. Bet, tikko galvu iebāzām ūdenī, pavērās cita pasaule. Bērni bija sajūsmā,” saka Līga.
Cenas sacēluši, servisu aizmirsuši
Februārī laikapstākļi bija mainīgi. 27–30 grādu karstums, bet ne nepanesams, jo – te mākoņi, te lietutiņš, te atkal saule. No rīta gaiss mitrāks, pa dienu – sausāks.
Un labi, ka tā, jo sasvīdušu ķermeni nomazgāt tīru bija grūti. Viesnīcā krāna ūdens – dienā tikai smirdīgs, bet vakarā gan smirdīgs, gan arī vēl brūns.
Līgai turpbraucot bija sapnis saēsties jūras veltes un izbaudīt masāžu, kā jau taisa – kājām, mugurai, turklāt lēti. Ar veltēm visiem čiks vien sanāca, jo garšīgu ēdienu atrast neizdevās, bet ar masāžu…
Cenas tur vairs nav mazas, masāža maksā 20 eiro tāpat kā pie mums, tikai šeit to dara tīrā salonā.
Bet tur ceļotājas ieraudzīja, ka četras darbinieces sēž un cita citai skrubinās pa matiem. Nu nē, tādām masierēm viņas sevi neuzticēja.
Par cenām jāteic – ģimenes cerēja uz maziem tēriņiem, taču iztērēja pāri plānotajiem līdzekļiem. Filipīnieši sapratuši, ka eiropieši spējīgi maksāt, un cenas sacēluši, tikai viņu serviss palicis, kāds bijis.
Pirms trim četriem gadiem mango maksājis 50 centu, tagad – ap trīs eiro. Taču augļi pārpasaulīgi garšīgi; iekodies, un sula tek pār zodu.
Porcija rīsu ar olu – aptuveni 9 eiro, bet jūras velšu porcija, kurā četras garneles, bija par 20 eiro.
“Pārbraucot no salas uz salu, nonācām pilsētiņā, kur viss izskatījās civilizēti, viesnīcu ieskaitot. Vismaz pēc pieredzētā tā šķita.
Visi bija priecīgi, ka beidzot esam atraduši tīru vietu, taču izrādījās, ka tāda tā tikai no tūristu puses.
Aizgājām aiz letes, kur mums vajadzēja būt brokastīm, lai sameklētu pudeļu attaisāmo. Vērām atvilktnes – tās netīras kā vecā dārza mājā, trauki nolipuši, viss ar kukaiņiem. Ieva jokoja, ka tos laikam tūristi ēdīs brokastīs,” Līga tagad smejas, bet tobrīd skatījās kā šausmu filmu.
Aizbraucot no Filipīnām, ceļotāji sevi apbalvoja. Manilā izvēlējās skaistu viesnīcu, kur bija ērtas gultas, tualetes podā varēja normāli nolaist ūdeni un dušā tas nesmirdēja.
Pašsaprotamas lietas, bet tās tobrīd ļoti novērtēja.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
