Savulaik strādājusi Liepājas pašvaldībā, bet nu jau vairākus gadus vada  pati savu organizāciju “Keep the Change” un darbojas volejbola klubā “Liepāja”.

Ceļš uz to visu sākās gluži netīšām, bet tomēr arī nedaudz apzināti.

– Esmu piedzimusi brīnišķīgā Štālu ģimenē: tētis Zigurds, mamma Indra, man ir divi vecāki brāļi un nu jau arī foršs bariņš ar brāļu bērniem.

Bērnību atceros ar labām atmiņām. Ar labāko bērnības draugu Edgaru, kurš dzīvoja mums kaimiņos, joprojām draudzība turpinās. Jau 32 gadus. Vai, ko tik mēs nedarījām!

Dažreiz brīnos, kā mēs izdzīvojām (smaida). Fantastiski spēcīgi sargeņģeļi mums bijuši blakus.

– Kādas bērnībā bija vasaras?

– Foršas! Jā, bija daudz jāstrādā, jādara daudz, bet tajā pašā laikā bija skaista brīvība.

Vecāki mums ļoti uzticējās. Varējām paši braukt ar riteņiem uz jūru peldēt, tikties ar draugiem… Kad es noliku tiesības, vecāki ļāva ņemt savu mašīnu.

Mēs, paši bērni, apzinājāmies – ja vienu reizi lauzīsim šo uzticību, tad viss, mašīnu neredzēt kā savas ausis.

Tas iedeva arī brīvību kaut ko mēģināt, kaut ko darīt. Jo ģimene radīja to aizmugures sajūtu.

Mums arī bērnībā allaž bija pilna māja ar draugiem. Pie mums ģimenes draugi, radi un viņu bērni brauca sestdienās, svētdienās, vasarās. Tad spēlējām paslēpes, darījām blēņas, piedzīvojām skaistas bērnības atmiņas.

Gan maniem vecvecākiem bieži brauca viesi, gan maniem vecākiem, gan tagad man ļoti bieži ir pilna māja ar draugiem. Un mani tas priecē.

– Dzirdot šo viesmīlību, neizbrīna kempinga atvēršana.

– Kad mamma ar tēti atvēra kempingu, arī mums vajadzēja iesaistīties – tīrīt, klāt gultas, sagaidīt viesus…

Tas veicinājis, ka tagad bez bailēm varu komunicēt ar svešiniekiem, jo no desmit gadu vecuma biju spiesta strādāt, darīt, sarunāties, veidot kontaktus ar cilvēkiem – lai viņiem pie mums ir patīkama atpūta, izstāstīt – kur labāk iet, ko labāk darīt.

Atskatoties uz bērnību, tas viss ir mani veidojis par to cilvēku, kas es esmu šobrīd.

Skolas laikā biju aktīva – pildīju klases vecākā pienākumus, organizēju pasākumus, klases vakarus.

– Vai kempings joprojām darbojas?

– Jā, ja nemaldos, man bija astoņi gadi, kad to atvēra. Tas nozīmē – 24 gadus.

Atceros, kā šeit radās vēl lielāka motivācija mācīties vācu valodu. Uz kempingu atbrauca vācu tūristi. Es ar viņiem, cik nu mācēju, runāju viņu valodā. Viņi bija tik priecīgi, ka atstāja man lielu dzeramnaudu, braucot prom. Tie bija varbūt padsmit lati toreiz. Acis spīdēja priekā.

Mamma Liepājā vada Dzimtsarakstu nodaļu, tādēļ kempingā galvenais saimnieks ir tētis. Kad vajag, tad, protams, aizbraucu un palīdzu.

Vasarās ar mammu patīk kopā taisīt tomātu mērces, marinējam gurķīšus.

Vecāki skaisti visu ir iekopuši – puķu dobes, dārzs. Tā ir vieta, par kuru draugiem saku: mājas. Pati dzīvoju Liepājā, turklāt dzīvoklī, kurā savulaik bija dzīvojis Kārlis Ulmanis!

– Pastāsti, kā tas nākas!

– Dzīvē tā sanāca, ka pirms daudziem gadiem bija iespēja iegādāties dzīvokli. Un pēc kāda laika pamanījām, ka pie mājas sienas ir uzraksts, ka šeit reiz dzīvojis Kārlis Ulmanis.

Un izrādās, ka mēs ar Kārli esam vienā dzīvoklī mituši, tikai katrs savā gadsimtā.

Vēl interesanta sakritība, kas gan nav saistīta ar dzīvokli, – mans vectētiņš bija viens no Kārļa Ulmaņa krustdēliem.

– Kā tu izdomāji dibināt savu organizāciju?

– No 2014. līdz 2017. gadam devos uz dažādām “Erasmus+” jauniešu apmaiņas programmām – nometnēm un apmācībām ārzemēs, līdz kamēr 2017. gada augustā nonācu Gruzijā, kur satiku divus jaunatnes darbiniekus.

Tieši viņi motivēja mani atvērt pašai savu organizāciju, jo saskatīja, ka es to varu. Domāts – darīts! Viņi bija tie, kuri palīdzēja, iedrošināja sākt rakstīt pirmos projektus.

Nu jau biedrības kontā ir daudzi desmiti vietēja mēroga aktivitāšu (vismaz 100 dažādas īstenotas aktivitātes) un ļoti daudz starptautiska mēroga projektu jauniešiem un pieaugušajiem.

Es pati rakstu projektus, vadu tos un sesijas jauniešiem, palīdzu viņiem rakstīt savus projektus, atbalstu, motivēju un mēģinu iedrošināt ar savu piemēru.

Ja jau viena meitene no laukiem, kā bieži saku viņiem, var ceļot pa pasauli un darīt labu citiem, tad kas aptur viņus no savu sapņu piepildīšanas?

– Pastāsti par savu dzīvi pirms tā visa?

– Kad pabeidzu vidusskolu, aizbraucu mācīties uz Angliju, Dērbijas Universitāti. Vēl joprojām nezināju, ko konkrēti gribu darīt. Nebija saprašanas, ko tieši un kāpēc. Bet universitāti pabeidzu.

Mans bērnības sapnis bija mācīties spāņu valodu.

Mēs ar vecmāmiņu kopā skatījāmies visādas telenoveles, un man spāņu valoda ļoti iepatikās.

Pēc universitātes devos uz pāris mēnešiem strādāt uz Austriju, pēc tam – uz Spāniju, lai beidzot mācītos valodu.

Tas bija brīnišķīgs laiks manā dzīvē – mācījos spāņu valodu, bet ģimenē, kurā dzīvoju, bērniem mācīju angļu valodu. Joprojām ar šo ģimeni uzturu kontaktu, braucu ciemos.

Iespējams, tas bija brīdis, kad es neapzināti sāku nodarboties ar neformālo izglītību, jo angļu valodu bērniem mācīju caur spēlēm un sarunām.

– Kārtīgi izceļojusies, atgriezies Latvijā.

– Jā, un sanāca tā, ka sāku strādāt Kultūras pārvaldē, aizvietoju sekretāri, kas bija devusies dekrēta atvaļinājumā. Kad viņa atgriezās, es turpināju tur strādāt, jo darba apjoms bija pieaudzis.

Iemācījos ļoti daudz, nostrādāju vairākus gadus. Pienākumi bija dažādi – palīdzēju organizēt pasākumus, bija “papīra” darbi – rēķini, līgumi, iepirkumi, projekti utt.

Šeit es ļoti daudz ko iemācījos. Par to paldies manam bijušajam priekšniekam Jurim Jirgenam un visiem maniem kolēģiem.

– Bet vēl esi bijusi domes priekšsēdētāja palīdze.

– Tas bija pēc posma Kultūras pārvaldē. Darbs pie Jāņa Vilnīša bija mega izaicinošs. Man ļoti patika! Un arī ieguvu ļoti daudz – kā labāk strādāt, kā gudrāk strādāt, kā izplānot prioritātes.

Vēl joprojām ar smaidu atceros visus tos cilvēkus, ar kuriem kopā strādāju.

Viss iemācītais man pēc tam palīdzēja vadīt pašas organizāciju.

– Kādēļ atvēri savu organizāciju?

– Sapratu, ka varētu darīt kaut ko vairāk. Man bija ļoti daudz enerģijas, es to spēju. Lai arī man patika strādāt gan Kultūras pārvaldē, gan pie domes priekšsēdētāja, man nebija tās brīvības darīt lietas, ko un kā es gribu.

Tādēļ es paralēli savam darbam visos savos oficiālajos atvaļinājumos braucu uz ārzemēm, tur mācījos, iesaistījos daudzos projektos, kā arī pati tos organizēju.

Pamazām krāju pieredzi, lai vienā brīdī darītu to, kas sagādā prieku un gandarījumu ne tikai profesionāli, bet arī emocionāli.

Spert soli, lai aizietu no laba darba un darītu savas organizācijas lietas, – izaicinājums liels. Drosme bija vajadzīga.

– Patulko savas organizācijas nosaukumu!

– Sākotnēji bija visvisādi varianti, es ilgi domāju. Man patīk filma “Viens pats mājās”. Un tur ir aina, kur galvenais varonis Kevins izsaka vārdus, kas tagad nes manas organizācijas nosaukumu: “Keep the Change…” Padomāju, kāpēc ne! Man tas iepatikās.

Burtiski to laikam varētu tulkot – paturi atlikumu. Bet vēl to var tulkot, kā – radi pārmaiņas, esi pārmaiņas, uzturi pārmaiņas.

Lai gan mums varbūt liekas, ka cilvēki jau nemainās vai kādas lietas nemainās. Bet man šķiet, ka katru dienu kaut kas mainās.

Gandijs ir teicis: “Esi pats tās pārmaiņas, ko tu gribi redzēt pasaulē.” Tas ir tāds kā organizācijas moto. Biedrības logo tapa zaļā krāsā (izaugsmes krāsa), kur ir arī redzama Fibonači – nebeidzamā spirāle.

Man tas viss sagāja kopā, jo pārmaiņas jau arī ir nebeidzams process, tāpat kā darbs ar jauniešiem.

Kāds jaunietis izaug, bet viņa vietā nāk cits, kuram ir vajadzīga palīdzība vai vienkārši atbalsts.

Citreiz man ir pat bail par to, kā mēs katrs ietekmējam otru cilvēku. Cik lielai atbildībai ir jābūt par pateiktajiem vārdiem un darbībām.

– Esi sacījusi, ka “Erasmus+” projekti maina jauniešu dzīves.

– Jā, manos projektos ir bijuši jaunieši, kuri Latvijā tikuši apcelti skolās. Mūsu projektos ļoti strādājam, lai jau no pirmās dienas radītu atbalstošu un iekļaujošu vidi. Un var redzēt, kā šie jaunieši atveras, stāsta, runā un piedalās visās aktivitātēs.

Ja pēc tam pienāk pie manis un saka, ka bija forši un es gribu vēl vienā projektā braukt, – mana sirds gavilē priekā.

Jo saprasts, ka dzīve piedāvā daudz, daudz vairāk nekā tas mazais burbulis, kurā esi audzis, kurā esi dzīvojis.

Tādēļ man gribas dot arvien vairāk iespēju jauniešiem. Lai  viņi aizbrauc, visu ko pieredz un viņu dzīves kaut nedaudz pamainās.

Un paskatieties uz mani – viens konkrēts projekts Gruzijā veicināja to, ka atvēru savu organizāciju. “Erasmus+” projekti maina dzīves.

Turklāt dzīvošana, ēšana, visas aktivitātes un ceļa izmaksas ir par brīvu. Iesaku ikvienam piedalīties!

– Jūtu, ka tev patīk savs darbs, sevi netaupi.

– Man tiešām patīk mans darbs. Bet tajā var arī kārtīgi izdegt. Tāpēc ir ļoti jāskatās, kā jūties. Jāiečekojas ar sevi ir pa laikam. Daudziem liekas, kas tas ir biedrību vadīt. Pffff!

Joprojām daudziem ir priekšstats, ka tā ir tāda tantīšu kopā sanākšana.

Nē, taču! Sāksim ar to, ka kopā ar partneriem jāraksta projekti, un es to daru angļu valodā. Tālāk – finanses, plānošana, naudas sadalījums utt.

Mazliet jābūt finansistam, grāmatvedim, tāpat jāprot komandas vadība, projektu vadība, menedžēt sociālos tīklus, izdomāt aktivitāšu programmu, vadīt sesijas, būt cilvēku priekšā. Nemaz nerunāsim par to, ka jāprot komunicēt ar dažādām kultūrām, nacionalitātēm un personībām.

Saraksts ir garš (smejas). Ir jāzina daudz, ja gribi labā līmenī vadīt savu organizāciju.

– Kur tu pati tajā visā esi?

– Epicentrā. Orķestra diriģents, kurš pats ne tikai spēlē instrumentus, bet arī komponē mūziku.

Bet man ir arī jāspēj paskatīties uz visu no augšas, no sāna, no lejas, no priekšpuses, no mugurpuses.

Būt spējīgai to visu apkopot, būt tajā visā iekšā.

Man patīk darbs ar cilvēkiem, iet un darīt, runāt un stāstīt. Šobrīd domāju, ko es vēl varētu darīt.

Kāds varbūt domā, ka es tikai ceļoju, jo sociālajos tīklos redz bildes, ka esmu bijusi tur un tur. Bet, lai es to varētu darīt, pēdējos septiņus gadus ieguldīts liels darbs. Lai būtu kolēģi, kuri man uzticas, kuri aicina mani piedalīties starptautiskajos projektos.

Es pati visu laiku mācos – koučingu, līderību, komunikāciju, kā vispār vadīt aktivitātes neformālajā izglītībā. Tas viss ir jāzina.

– Ko tev nozīmē ceļošana?

– Man ļoti patīk Latvija, man patīk, kas man te ir. Ģimene, draugi, volejbola komanda “Liepāja”, aizbraukt uz mežu, uz jūru. Bet man ik pa pāris mēnešiem vajag izbraukt. Tad es gan uzlādējos, gan arī izlādēju negācijas, ja kādas ir sakrājušās.

Man ir jāizbrauc ārā, lai atkal saprastu, ka te ir forši. Mājās ir ļoti labi.

Biju desmit nedēļas Austrālijā – fantastiski skaista jauna pieredze, kas uz visu dzīvi paliks atmiņā. Bet tas bija arī ļoti ilgs laiks, un man pietrūka manas ikdienas un cilvēku šeit.

– Vai uz Austrāliju brauci kāda projekta ietvaros?

– Nē, tas bija privāts brauciens. Man vienmēr ir paticis ceļot, sapņoju, ka varētu kādreiz, piemēram, uz Dienvidameriku, Argentīnu aizdoties.

Austrālijas brauciens nokrita no zila gaisa. Iespēja braukt. Bet vēl tādas nelielas pārdomas – jā vai nē. Un tad pēkšņi nomira kāds ļoti mīļš un jauks cilvēks, ar ko biju strādājusi kopā.

Tajā pašā dienā es sapratu, ka neko nevar atlikt uz vēlāku laiku, ir jādzīvo, jo tu nezini, kurš būs tavs brīdis.

Un es nopirku biļeti uz Austrāliju. Visu ko tur sadarīju, redzēju, piedzīvoju. Plāns ir braukt turp vēlreiz.

– Pastāsti par saviem “diviem procentiem”, ko katru mēnesi velti kādai labai lietai.

– Tas man netīšām ieviesies. Pagājušajā gadā Liedaga vidusskola jautāja, vai nevaru atnākt kaut ko pastāstīt par sevi, savu organizāciju. Es teicu, jā, labprāt. Un aizdomājos – cik tad daudz no sava laika es kaut ko daru par brīvu, par ko prasu samaksu, kā tas viss notiek…

Dažkārt ir grūti sarunāt cilvēku, kurš vienkārši atnāktu un pastāstītu par sevi jauniešiem. Es jau arī saprotu, ka laiks ir ierobežots – jāstrādā, rēķini jāmaksā, naudu vajag dzīvošanai utt.

Bet pasaule būtu citādāka, ja, piemēram, uzņēmēji, kuri ir jau kaut ko sasnieguši, atnāktu tieši pie jauniešiem un pastāstītu, parunātu, iedvesmotu. Iedotu informāciju par to, kas un kā viņu dzīvē noticis.

Tie 2 procenti no sava laika, ko pavadu nomodā, ir pāris stundas mēnesī, ko es varu veltīt, lai aizietu uz skolām, jauniešu centriem vai jebkādā citā veidā pavadītu ar mērķi kādam palīdzēt, kādu iedvesmot.

Mēs dzīvotu daudz, daudz labākā pasaulē, ja katrs cilvēks 2 procentus no sava brīvā laika veltītu laba darīšanai kādam citam.

– Kāpēc tu to dari?

– Man vienkārši gribas dot un pieredzēt pozitīvas emocijas. Tajā brīdī, kad redzu dzirksteli kāda acīs, viņš ir iedvesmots darīt kaut ko vairāk vai padomāt par savu dzīvi no cita skatpunkta, tas mani iepriecina.

Gribas, lai notiek labas lietas. Lai cilvēkiem ir iespējas.

Tāpēc man arī tik ļoti patīk volejbola klubs “Liepāja”. Visas tās dāmas, kuras šo klubu izveidojām pirms vairākiem gadiem, vēl joprojām turamies kopā un organizējam treniņus un turnīrus, arī pašas braucam uz turnīriem un spēlējam.

Mums patīk tas, ko darām, dodam iespēju citiem pieredzēt labas un pozitīvas emocijas un uzturēt sevi formā.

– Bieži izmanto vārdu “labs”. Kā tu to skaidro?

– Vecais, mūžsenais teiciens – labais vairo labo. Es kaut kad sen izlasīju, ka varu būt tā viena liesmiņa, viens sērkociņš, kas aizdedzina vairākus tūkstošus sveču.

Es varu būt tā viena, bet no manis var aizdegties tūkstošiem svecīšu.

Tas pats man ir visos projektos vai darbībās – ja es tikai vismaz vienu “svecīti” varētu aizdedzināt, tas jau ir vairāk nekā nekas.

Labs cilvēks – tas, kurš dara, grib kādam palīdzēt, kurš grib veicināt izaugsmi, varbūt grib dzīvot nedaudz citādāk, nekā ir bijis visu laiku. Man vārds “labs” ir kopā ar izaugsmi.

Manuprāt, jo vairāk mēs redzēsim no pasaules, no citiem cilvēkiem, citām pieredzēm, jo vairāk paši spēsim saprast, savā prātā izkristalizēt, kas ir labs, kas ir vērtība.

Mana vērtība dzīvē ir cilvēki, kas man ir apkārt, tā ir mana ģimene, draugi, kolēģi, paziņas. Es varu teikt, ka man ir paveicies. Man ir forši draugi, kas arī iet un dara, un gribas ticēt arī tam, ka viņi ir labi. Mēs kopā vairojam labo ar pozitīvām emocijām, ar humora dzirksti, ar skatu uz dzīvi.

Jā, man ir svarīgi, ka man ir labi cilvēki apkārt, kas ir labi sirdī, labi domās un labi darbos.

Vizītkarte

Andra Štāle

• Dzimusi 1991. gada 7. jūnijā.
• Organizācijas “Keep the Change” vadītāja, viena no VK “Liepāja” izveidotājām. Sociālajos tīklos: @keepthechange.ngo.
• Mācījusies Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolā.
• Absolvējusi Dērbijas Universitāti Anglijā, iegūstot bakalaura diplomu starptautiskajās attiecībās.
• Patīk ceļot, pastaigas dabā un gatavot.
• Runā vairākās svešvalodās: angļu, krievu, vācu un spāņu.
• Jau vairāk nekā 20 gadus spēlē volejbolu, darbojas volejbola klubā “Liepāja”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.