Indras ceļš līdz sveču liešanai nebija ātrs, bet tagad viņas uzņēmumam ir ne tikai labi atpazīstams zīmols, bet arī veikals, plašas darbnīcas un meistarklašu telpas.

– Daudzās no tavām svecēm galvenais dekors ir kaltēti ziedi un augi.

– Tos ievācu tikai pati, dažreiz nopērku kaut ko eksperimentēšanai no vietējiem ziedu audzētājiem vai arī gadījumā, ja kas nav izaudzis pietiekamā daudzumā, piemēram, lavandas.

Viss izaug, uzzied mammas dārzā.

Jā, vēl iegriežos draugu dārzos un ar viņu atļauju neaizeju tukšām rokām!

Manas mammas dzīves mīlestība ir dārzs un ziedi. Ja tā nebūtu, arī manas sveces noteikti izskatītos citādāk.

– Darbojies Amatnieku namā, bet nu esi jaunā vietā.

– Jau kopš 2021. gada novembra. Biju izaugusi no mazās darbnīcas Dārza ielā, un bija vēlme pēc jauniem izaicinājumiem.

Amatnieku nams ir lieliska vieta, kur varēju strādāt, augt un attīstīties, būt kopā ar citiem kolēģiem.

Meklēju lielākas telpas un pamanīju šo vietu, lai gan tobrīd bija pandēmija un visu vēra ciet, ne taisīja vaļā.

Mērķis sākotnēji nebija izveidot veikalu, bet vieta to atļāva un – kāpēc ne. Biju uzkrājusi pieredzi radošajā telpā “Tējas istaba” un zināju, ko veikals prasa – noteiktu darba laiku sešas dienas nedēļā.

– Telpas ir plašas, un tu vairs neesi viena, bet kopā ar komandu.

– Katrai lietai savi plusi un mīnusi, un katrs attīstības procesa solis nesis daudzas mācībstundas.

Sākot strādāt komandā, pirmais bija uzticēties otram cilvēkam, ka viņš izdarīs, sveces pagatavos tikpat labi kā es.

Tas process taču ir mans desmit gadus auklēts bērns!

Otrā – atrast īstos cilvēkus, ar ko esi uz viena viļņa.

Vēl varētu turpināt, bet nu pagājuši divi gadi, kopš to visu mācos. Vairs nav neviena procesa, kuru pārzinu tikai es viena, kurā mani neviens nevar aizstāt.

– Kāds bija ceļa sākums?

– Liepājā piedzimu, Grobiņā gāju skolā, uzaugu laukos. Es gribēju būt skolotāja, tāpat kā mana mamma un vecmāmiņa.

Mamma strādāja Grobiņas bērnu bibliotēkā, kur pavadīju ļoti daudz laika. Atzīšos, ka bibliotēka bērnībā man šķita varen garlaicīga vieta, lai arī ļoti patika lasīt grāmatas. Daru to joprojām.

Skolā ļoti patika un padevās matemātika, bet pēc 8. klases izdomāju, ka gribu mācīties Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā.

Vecāki vienmēr ļāva pašai izlemt, ko darīt, un, viņu atbalstīta, iestājos šūšanas nodaļā.

Manu izvēli ietekmēja tas, ka jau no kādas piektās klases apmeklēju šūšanas pulciņa nodarbības Grobiņas Pionieru namā pie skolotājas Verēnas Krūčes.

– Šūšana arī ir radīšana, kad no taisna drēbju gabala top kleita vai cits apģērba gabals. Tāpat kā no speciālās masas top sveces.

– Pēc Mākslas skolas strādāju vairākās vietās, un tobrīd man šķita, ka šūšu visu mūžu. Man patika, ko darīju, bija klienti. Tomēr pamazām apjautu, ka gribas kaut ko aktīvāku, gribas vairāk būt cilvēkos.

Kad otram dēlam bija gadiņš, iestājos Liepājas Universitātē un ieguvu zīmēšanas un darbmācības skolotājas diplomu.

Lai gan strādāt par skolotāju nebija mans mērķis, bet arī šis diploms un iegūtās zināšanas ir noderējušas.

– Kā nonāci līdz svecēm?

– Šo jautājumu uzdod bieži. Atbilde būs gara. Kad šūšanas periods gāja uz beigām, dzīvē vēl bija diezgan ilgs posms, kad īsti nemācēju sev atbildēt uz jautājumu, ko gribu darīt. Man jau bija pāri trīsdesmit.

Piedāvāja strādāt dienas centrā personām ar garīgās attīstības traucējumiem T. Breikša ielā. Vēlāk, pēc gadiem desmit, strādāju arī grupu dzīvokļos Kuldīgas ielā. Vadīju rokdarbu nodarbības. Liepājas Diakonijas centrā kopš 2010. gada lejam sveces.

Tā sanācis, ka dzīvē vairākkārt esmu diezgan radikāli mainījusi savu nodarbošanos.

Strādājot ar cilvēkiem, kuriem garīgās veselības traucējumi, sapratu, ka tomēr neesmu tikai procesa, bet gan rezultāta cilvēks.

Šis laiks iemācīja pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Jā, viņi prasa un paņem daudz enerģijas. No vienas puses izpaužas kā prasmīgi manipulatori, bet no otras – ļoti patiesi.

Savas šūšanas zināšanas gan centos nodot privātās šūšanas nodarbībās, gan strādāju arī ar bezdarbniekiem mācību centrā “Buts”, apmācot topošās šuvējas un drēbniekus.

Vienpadsmit gadi pagāja, strādājot Centrālajā statistikas pārvaldē, vācot datus inflācijas aprēķināšanai. Šis darbs bija ļoti tālu no radošiem procesiem un domāšanu prasīja radikāli citādāku, kas nebūt nebija viegli radošam cilvēkam.

Paralēli visiem darbiem vienmēr sev atradu kādu radošu nodarbi, arī sveču liešanu.

Tikai 2019. gadā aizgāju no darba valsts iestādē un stabilu dzīvi nomainīju pret radošiem izaicinājumiem, kļuvu  tikai par sveču gatavotāju.

Jo nav jau nekāds noslēpums, ka katrs amatnieks dzīvo no tirdziņa līdz tirdziņam un no pasūtījuma līdz pasūtījumam, bet rēķini pienāk katru mēnesi.

– Pa vidu bija radošā telpa “Tējas istaba”.

– To sākām ar Antru Maziku, un tajā laikā jutos kā sapņu piepildījumā. Viss ap mums notika radoši!

Joprojām atceros, cik nogurusi, bet laimīga modos katru rītu.

Bijām atšķirīgas, bet mums bija tik daudz radošās enerģijas! Jāpiemin, ka tolaik vēl nebija tīmekļa vietnes pinterest…

Pagāja laiks, un dzīves realitāte man apgrieza spārnus, jo viss maksā un par visu jāmaksā. Ja pavisam īsi – nauda tur nevarēja rasties, bet bija jādzīvo un rēķini jāmaksā.

Vienlaikus “Tējas istabai” strādāju vēl vairākās vietās, lai nopelnītu. Bija jāuztur sevi un bērni, bet mūsu kopīgais projekts deva milzīgu dzīves pieredzi.

– Atceries, kad un kur izlēji savas pirmās sveces?

– Mājās, virtuvē, šķiet, ka pirms gadiem 18. Tolaik vēl nebija pieejami tādi sveču gatavošanas materiāli kā tagad.

Izejvielu ieguvu, pārkausējot citas, jau gatavas sveces vai sveču atlikumus. Nevar pat salīdzināt ar piedāvājumu, kāds pieejams šodien.

Toreiz pati braucu uz meistarklasēm, iemācījos, sapratu ko jaunu, bet nebija domas par savu darbnīcu vai biznesu.

Kad beidzās “Tējas istabas” posms, atkal biju sevis meklējumos. Tobrīd šķita, ka ir sagrauta mana pārliecība, ka cilvēks, darot to, kas viņam patīk, vienmēr varēs nopelnīt un attīstīt.

Tolaik likās, ka kaut ko tomēr zinu un protu sveču gatavošanā. Tuvojās Ziemassvētki. Mājās izlēju vairākas sveces un uzdāvināju draugiem, paziņām. Kāds bija pamanījis un jautāja, vai kādu varu pārdot. Dažas pārdevu.

Līdz nākamajiem Ziemassvētkiem uztaisīju vēl, izmantojot mammas dārzā savāktos, izkaltētos ziedus. Pieteicos tirdziņam, kas tirdzniecības centrā “Ostmala”, pat nezinot, ka visus nepaņem.

Man deva iespēju tur būt, un tad nāca pārsteigums.

Cilvēki manas sveces tiešām grib, viņiem patīk!

Tāda negaidīta laimes un gandarījuma sajūta, jo doma bija tikai pamēģināt.

Bērni manu tā laika rosīšanos joprojām atceras. Mājās glabājās nopirktie materiāli, formas, sausie ziedi u.c. Visam nepieciešamajam aprīkojumam kaut kur bija jāstāv, jāglabājas. Puķes, augus kaltēju speciālajā elektriskajā žāvētājā. Tas vasarās dūca gandrīz nepārtraukti… Visa dzīve mājās tika pakļauta šim hobijam.

Tikai pirms gadiem pieciem pilnībā pārstāju strādāt mājās. Bet joprojām tur stāv iedegtas sveces ar pieliktām zīmītēm, cikos iedegta, pēc cik ilga laika izdegusi un citiem komentāriem, jo, lai pagatavotu labu sveci, to testē vairākas reizes.

– Dēli tev palīdzēja?

– Jā, ļoti palīdzēja. Ilgu laiku dēli bija iesaistīti dažādos gatavošanas procesos, brauca līdzi uz tirdziņiem, palīdzēja meistarklasēs.

Arī zīmola logo, kastīšu dizaini un mājaslapa ir vecākā dēla Mārtiņa darbs. Apsolīju, kad tiks pie sievām, varēs nepalīdzēt. Nu solījumu cenšos pildīt, bet bez viņu fiziskā atbalsta neiztikt.

Tagad man ir arī divas burvīgas vedeklas un mazmeitiņa. Dēli un vedeklas parasti ir vieni no pirmajiem, kam izstāstu jaunās idejas un uzklausu viņu viedokli.

Bez tuvāko atbalsta visu izdarīt būtu daudz grūtāk.

Darbs ar svecēm ir fiziski smags process. Viena svece nesver daudz. Apmēram 200–500 gramu. Lielākās pat līdz 2 kilogramiem.

Kad sagatavoto saliek kastēs, lai dotos uz tirdziņu, vai jānosūta lielāks pasūtījums, tās nav vieglas kastes. Turklāt arī sveču liešanai nepieciešamie vaski tiek sūtīti kastēs, ne vieglākās par 20 kilogramiem.

Kāpēc pakomātos skapīši smagiem iepakojumiem atrodas pašā augšā, nevis apakšā, kas būtu loģiskāk? Bieži nodomāju – nabaga kurjeri, kuriem tas viss jācilā katru dienu!

Kad dēliem pastāstīju par Kungu ielā noskatītajām telpām veikalam, darbnīcai un meistarklasēm, lēmumu pieņemt nebija viegli, šaubījos.

Mārtiņš un Pauls pateica: “Mamm, dari! Cik varēsim, mēs tevi atbalstīsim.” Paldies arī manai mammai un tētim par atbalstu. Vecāki vienmēr kopš bērnības man ir teikuši – dari, mēģini! Nevis bremzējuši, aizlieguši.

Kad jārisina kāda nopietna, nezināma situācija, pati sev pajautāju: “Kas var būt sliktākais, kas notiks?” Apdomājos, pieņemu lēmumu un tad vienkārši eju un daru, un saprotu, ka esmu uz pareizā ceļa.

– Ja ne, būs pieredze!

– Pat nav nekā tāda, kas ļoti nav sanācis. Atceros teicienu – ja ir slikti, tad jau vēl nav beigas.

Arī šobrīd nav viegls laiks, lai kā no malas varbūt izskatās, ienākot veikaliņā. Bet viss, ko piedzīvoju un iemācos, ir skola, ko citādā veidā es neiegūtu.

Savi plusi bija tam, kad strādāju un radīju sveces viena pati. Savi plusi ir, strādājot komandā. Jā, tagad esmu darba devēja.

– Ko esi iemācījusies kā darba devēja?

– Sākumā nebija viegli sadalīt uzdevumus un uzticēties, ka viss tiks labi izdarīts. Biju pieradusi par visu būt atbildīga tikai pati.

Arī izvēlēties cilvēkus savai komandai nenācās viegli. Vajadzēja pašai vispirms saprast, ko gaidu no darbinieka, kas man svarīgākais, kā gribētu strādāt es pati.

Atceros, ka aizvadītā gada beigās pie sevis secināju, ka attiecībā par darbiniekiem esmu saņēmusi pat vairāk, nekā varēju gribēt.

Tā ir komandas sajūta, un man līdzās atrodas cilvēki, kuri savu darbu dara no sirds. Savējos saucu par rūķīšu komandu.

– Latviešu ticējums vēsta, ka sveces jālej labā noskaņojumā. Ja ne, tad degot tās sprakšķēs.

– Tad, kad gatavoju viena, centos to darīt laikā, kad pati gribēju. Protams, bija reizes, kad termiņi spiež un nevarēju atlikt uz citu dienu.

Manuprāt, jebkuru darbu labāk darīt ar gaišām domām un pozitīvā noskaņojumā.

– Kāpēc vajag sveces? 

– Tai ir daudzas funkcijas. Tā ir klāt kā svētku, tā arī skumjos brīžos. Var būt tikai dekoratīvs elements un var dot gaismu.

Uguns – milzīgs spēks – viena no dabas stihijām. Tāpēc – kādu domu savā darbā ieliksi, to vairosi.

Kad cilvēki atnāk uz meistarklasi, pajautāju, kas, viņuprāt, ir laba svece. Vienam svarīgi, lai tā labi smaržotu, otram, lai būtu no dabīga materiāla. Trešajam – lai ilgi degtu, ceturtajam, lai netecētu. Piektajam nav atbildes, jo patīk, un viss.

Cik dažādi esam mēs, tik dažādas sveces mums nepieciešamas, tādēļ nav labas un sliktas sveces.

Un ir cilvēki, kuri vispār tās nededzina.

Piekrītu atziņai, ka cilvēki ilgi var skatīties, kā deg uguns un kā plūst ūdens. Kaut kas iekšienē tādos brīžos mainās… Kaut kas ir citādāk…

Tikai piemērs. Kad fotografējam sveces, redzam, cik ļoti mainās noskaņa, kad viena un tā pati kompozīcija tiek nofotografēta ar iedegtām svecēm un pirms tam. Pavisam citas sajūtas un citas fotogrāfijas!

Ugunij piemīt kaut kas mistiski pievilcīgs. Tā mums dod to, ko cilvēkam ļoti vajag, proti, mieru. Zinu klientus, kuri sveces dedzina ne tikai tumšā laikā, bet visu vasaru.

– Kā radās zīmola nosaukums “Saules sveces”?

– Kad dēls, augstskolu beidzot, gatavoja diplomdarbu datordizainā, izstrādājot mājaslapu, logo, manām svecēm vajadzēja nosaukumu. Tas nenāca viegli, sākumā tika izvēlēts cits, ne tagadējais.

Ar šo nosaukumu nespēju īsti sadzīvot. Iekšēji zināju un stingri turējos pie tā, ka nosaukumam jābūt tikai un vienīgi latviskam, ne angliskam vai ar kaut kādām burtu kombinācijām, kurus nevar atcerēties.

Tobrīd pat nebija domas, ka sveces pēc laika būs pieprasītas arī citās valstīs un tām noderētu anglisks nosaukums, bet ne mirkli nenožēloju, ka mans zīmols ir latvisks.

“Saules sveces” kādā netveramā brīdī vienkārši atnāca sajūtu līmenī.

– Sākotnēji sveču gatavošana nebija biznesa projekts.

– Viss kaut kā vienkārši sakārtojās, ceļš pašķīrās, pašai šķita, ka es neko tādu nedaru. Precīzāk, daru, kas patīk.

Jāatzīst, ka salīdzinoši nekas cits dzīvē nav nācis tik viegli.

Pašas atnāca iespējas, par kurām citi teica, ka būs sarežģīti. Protams, strādāts ir ļoti, ļoti daudz, lai līdz šādai darbnīcai izaugtu.

Vēl joprojām daudz laika un enerģijas jāiegulda, bet jūtu prieku un gandarījumu par rezultātu.

Kurp vedīs nākamie soļi un laiks, kas strauji transformējas, es nezinu. Šobrīd un šeit ir tā, kā ir. Manī joprojām daudz radošu domu un vēlme izmēģināt jaunos materiālus. Ideju netrūkst.

– Daudzi tieši pandēmijas laikā sākuši sveču ražošanu un attīstījuši kā biznesu.

– Jā, tas ir ļoti populārs hobijs un bizness. Mēs te, Liepājā, esam vairāki pamanāmi sveču gatavotāji. Un esam ļoti dažādi, par to prieks. Katram savs rokraksts, katram savi pircēji.

Nepateikšu neko jaunu. Bez konkurences nebūtu attīstības. Tā liek visu laiku domāt, liek apzināties savas vērtības un būt radošam.

Mēdz būt, protams, arī sāpīgi mirkļi, bet izdomāt šajā jomā kaut ko pilnīgi nebijušu ir gandrīz neiespējami, var radīt tikai oriģinālu.

– Kas tevī rada prieku?

– Prieku rada visas sīkās un cilvēciskās lietas: bērnu veiksme, mazmeitiņas smaidi, skaisti saulrieti, dziļas sarunas, cilvēciskas attiecības, mazās uzvaras pār sevi, procesu baudīšana.

Mieru sev gūstu dabā, pastaigās, elpošanas praksē un meditējot. Es dzīvoju ar pārliecību, ka pasaule pret tevi izturas tā, kā tu pats izturies pret pasauli, un viss ir iespējams.

Vizītkarte

Indra Grūdupa

• Sveču meistare, zīmola “Saules sveces” radītāja.
• Savu pašu pirmo sveci izlēja bērnībā.
• Absolvējusi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu un Liepājas Universitāti.
• Divu dēlu mamma, vecmāmiņa.
• Viens no talantiem – garšīgi gatavo.
• Par labāko atpūtu uzskata ceļošanu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.