Ukraiņa skats no Liepājas: Senilu krāpnieku viltīgās spēles
Emocijas par ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktora slepeno vizīti Maskavā ir pierimušas. Taču patiesībā šis detektīvstāsts tikai sāk uzņemt apgriezienus.
Oleksandrs Grinka, žurnālists
Pēc CIP direktora vizītes Lukašenko steidzami aizlidoja uz Maskavu. Un tas viss notika uz ziņojumu fona par militārās bāzes un piebraucamo ceļu būvniecību tieši uz robežas ar Ukrainu, negaidītu Baltkrievijas armijas kaujas gatavības pārbaudi un “problēmām uz Baltkrievijas dienvidu un rietumu robežām”.
Un tikai dažas dienas vēlāk Putins tikās ar Ķīnas līderi Kirgizstānā. Viņi tur nebija pulcējušies velti. Tā sauktais Šanhajas samits bija tikai tikšanās aizsegs.
Pirms sniegt Trampam jebkādu atbildi par miera sarunu atsākšanu (ja tām ir kāds reāls pamats), Putinam bija kritiski svarīgi nodrošināt Pekinas atbalstu (vai uzzināt tās viedokli).
Bet, ņemot vērā visus nesenos notikumus… šeit ir maz miera pazīmju.
Ja Putins plāno provokāciju (piemēram, vēl vienu liela mēroga migrantu krīzi, robežas pārkāpumu, ko veic “nezināmas bruņotas grupas”, vai raķešu vai dronu palaišanu caur Baltkrievijas teritoriju), viņam ir nepieciešama 100% garantija, ka Lukašenko kritiskā brīdī nespers soļus atpakaļ.
Krievijas cars arī saprot, ka jebkurš tiešs vai hibrīds uzbrukums NATO valstij novedīs pie vēl nepieredzētām sankcijām – līdz pat pilnīgai Rietumu finansiālai un jūras blokādei pret Krieviju.
Tāpēc, pirms uzsākt šādu avantūru, viņam ir svarīgi zināt:
vai Ķīna turpinās pirkt naftu un gāzi un piegādāt komponentus, ja sāksies tieša sadursme ar NATO?
Ķīnas līdera izteikumus Biškekā, ka pasaule nonāk “haosa laikmetā”, bet Pekinas un Maskavas alianse ir nesalaužama, Putins varēja interpretēt kā “zaļo gaismu” – Ķīna nenosodīs Krievijas rīcību un piesegs to ANO Drošības padomē.
Tikmēr Polijas premjerministrs Tusks pilnīgā nopietnībā paziņoja, ka Krievija gatavojas eskalācijai un ka nākamie septiņi līdz astoņi mēneši būs kritiski.
Ko tad Tramps ar visu šo lai iesāk? Kādā intervijā viņš diezgan mierīgi atbildēja:
“Es neuztraucos par to, ka Krievija uzbruks NATO.”
Un viņa vārdos ir daļa patiesības – viņam ir pilnīgi pie kājas par Krievijas uzbrukumu Eiropai. Viņš pat būtu priecīgs par to. Bet ir viens “bet”. Un tās ir ASV Kongresa vēlēšanas 3. novembrī.
Uzbrukums pirms ASV vēlēšanām būtu katastrofa Trampam, jo viņš un viņa Republikāņu partija zaudētu gan Pārstāvju palātu, gan Senātu. Tāpēc viņam ir jāvilcina laiks un atkal jāuzņemas miera uzturētāja loma.
Abi scenāriji – gatavošanās slepenām miera sarunām un gatavošanās nopietnai eskalācijai – pašlaik pastāv līdzās.
Bieži vien diktatoru uzvedībā gatavošanās blefošanai vai eskalācijai ir labākais instruments, lai piespiestu piekāpties.
Tāpēc tagad mēs esam liecinieki savdabīgai spēlei, ko spēlē veci, senili krāpnieki. Diemžēl no viņiem ir atkarīgs visas pasaules liktenis.
Oleksandrs Grinka, žurnālists