Devāmies izpētīt, kas notiek mikrorajonu tirdziņos, lai saprastu, cik tie ir pircēju pieprasīti un kā tur sokas pārdevējiem.

Viena divas pārdevējas

Iespējams, tādēļ, ka bija pats nedēļas sākums, nebija vērojama nedz pārdevēju, nedz pircēju drūzma.

Klaipēdas ielā 104b viena šāda tirgotava ir tieši blakus tirdzniecības centram “Baata”.

Kā vēsta informatīvais uzraksts, lai pārdotu izaudzēto šajā pašvaldības iekārtotajā ielu tirdzniecības vietā, jāsaņem Liepājas Centrālās administrācijas atļauja.

Saimniece no Medzes bija atvedusi zemenes, meža mellenes, gailenes un dārzā sagrieztos ziedus.

Viņa tāpat kā citās vietās uzrunātās pārdevējas negribēja nosaukt laikrakstam savu vārdu, uzvārdu. Bet parunāties piekrita.

Šo vietu savas produkcijas realizēšanai izvēlējusies, jo te neesot tādas konkurences kā Pētertirgū.

Pircēji rindā nestāv, bet, kamēr sarunājāmies, pienāca vairākas tuvējo māju iedzīvotājas un pirka gan ogas, gan puķes.

Kā zināja stāstīt saimniece, visvairāk tirgotāju šajā vietā sarodas otrdienās un sestdienās, kad atved pašaudzēto. Ļoti labi esot, ka vietas daudz un arī stabils jumts virs galvas, kas pasargā no lietus.

Pati savā dārzā un mežā savāktos labumus uz Liepāju vedot tikai otro gadu, bet, kā stāstījuši citi, kas te tirgojas, ar katru gadu paliekot mazāk kā pārdevēju, tā pircēju.

Pircējus uzrunājām visās apmeklētajās tirgošanās vietās, aicinot atbildēt uz jautājumu, kāpēc šurp nākuši.

Dace Vītoliņa stāsta: “Dzīvoju netālu, Klaipēdas ielā, tāpēc, kad eju uz lielveikalu, apskatos arī piedāvājumu tirdziņā. Katrā ziņā mūsu zemnieku audzētie un pārdotie kartupeļi man garšo daudz labāk nekā tie, kas nopērkami veikalā.

Man jebkurš tirgus ir vieta, kur var nopirkt produktus ar īsto, vietējo, pazīstamo garšu.”

M. Ķempes un Ugāles ielas krustojuma vienā stūrī arī ir neliela tirgus teritorija, kurā jau gadiem lauksaimnieki par lētu naudiņu var izīrēt vietu pie tirdzniecības galdiem. Turpat arī namiņš ar kurpnieka un šūšanas darbnīcu.

Te blīvi apdzīvotā mikrorajona iedzīvotāji var nopirkt sezonas lauku labumus, taču, kā izskatās, nav nedz plaša piedāvājuma, ne pieprasījuma.

“Tikai retais iegriežas, visi soļo uz veikalu “Maxima”, kas pāri ielai,” novērojumos dalās seniore, kas tirgo zemnieku saimniecībā “Lauriņa” augušās jāņogas, ērkšķogas, kabačus, sīpolus u.c.

“Laikam labāk garšo sašpricētās, mākslīgi nogatavinātās ogas un svešās zemēs izaugušais, novāktais,”

skumji secināja pārdevēja.

Arī šajā vietā iegājies, ka visvairāk pārdevēju un pircēju sanāk otrdienās, ceturtdienās un sestdienās.

Turpat blakus uz galda saimniecībā “Bērzaines” audzētie gurķi par pusotru eiro kilogramā un ķirši par trīs eiro.

Sieviete meitai palīdz tos iztirgot, bet secinājums, ka neesot bijis vērts šurp braukt: “Nav pircēju, pienāk retais. Vēl kādu laiku palikšu, bet vai visu pārdošu, to nezinu.

Tad jau labāk izaudzēto pārdot uzpircējiem.”

Pensionāre Marija teic, ka viņai svarīga tirgus atrašanās vieta. “Lai ir tuvu pie mājām. Kādreiz pašai bija dārziņš, tagad vairs nav. No zemniekiem vienmēr pērku ogas. Dzīvoju viena, daudz man nevajag, tāpēc neesmu izdevīga pircēja.”

Nāk pēc ogām

Savā vēsturiskajā vietā joprojām ir nelielais tirdziņš O. Kalpaka un Siļķu ielas krustojuma stūrī. Tur ir gan namiņi, gan laukums starp tiem ar galdiem.

Divās vietās piedāvāja dārzeņus, ogas, puķes. Bija izlikti arī apģērbi. Kā vēstīja uzraksts pie ieejas, piektdienās un sestdienās šeit piedāvā iespēju izpārdot dažādas lietotas mantas.

Savulaik šis tirdziņš bija populāra puķu pirkšanas vieta, taču mazinājās pieprasījums un līdz ar to piedāvājums.

Atsaucīga un runīga bija pensionāre, pārdevēja Ilga, kas pastāstīja, ka palīdzot saviem nu jau cienījamos gados esošiem radiem, kuriem ir neliela saimniecība laukos.

Cilvēki dārzeņus un citas ēdamlietas audzējot paši sev un te pārdošanai atved to, kas paliek pāri. “Pie tam labi zinu, ka viss viņu izaudzētais tiešām ir ekoloģisks,” stāstīja Ilga.

“Vecie cilvēki vēl zemi apstrādā, kaut ko izaudzē un kaut kas paliek pārdošanai. Jaunie laukos to vairs negrib darīt.

Protams, ka vieglāk ar automašīnu piebraukt pie lielveikala, sapirkties un visu pārvest mājās…”

sieviete prāto.

Kā liecinot viņas pieredze, pilsētnieki biežāk iepērkas ogu laikā. Nākot pēc zemenēm, jāņogām, upenēm, ērkšķogām, paņemot arī kādu kilogramu kartupeļu, sīpolu, vēl ko citu.

Kad ogu laiks beidzas, šajā vietā pircēju plūsma apsīkstot. Ilga secina, ka mazumā iet vēlme iepirkties tirgos, pirkt pašu zemē izaudzēto.

Vēl “Laumas” rajonā, Krūmu ielā 62, atrodas iežogota, slēgta teritorija un uzraksts vēsta “Andelland”, tā atvērta trešdienās un sestdienās, kad satiekas pircēji un pārdevēji, kamēr atbraukušie iztirgo visu atvesto. 

Jaunliepājā, plašajā laukumā, ko daudzi joprojām dēvē par Annas tirgu vai Jaunliepājas tirdziņu, tikai viena rinda ar galdiem, uz kuriem izlikts šobrīd laukos un dārzos izaugušais.

Ikdienā te esot trīs, četri, pieci tirgotāji. Ir vietas puķu tirgotājiem.

Kā atzina uzrunātie pārdevēji, te turoties, jo gadu laikā izveidojies savs klientu loks.

Vairums regulāro pircēju ir šī pilsētas rajona seniori, nevis ļaudis spēka gados.

Labi tas, ka turpat pie pārdevēju galdiem ir lielais laukums automašīnām. Daudzi pilsētnieki izmantojot ērto iespēju – piebrauc un transporta līdzekli var atstāt pavisam blakus.

Vairāki uzrunātie atzina, ka tirgu neapmeklē regulāri, iztiek ar veikalos pirkto, kur viss vajadzīgais vienuviet.

Vēl kāds pie vietējiem iepērkas ar misijas apziņu, sak, kādu reizi savējie tomēr jāatbalsta. Bet, lai to darītu ikdienā un regulāri – tam nav laika.

“Mūsdienu pasaulē citi, daudz straujāki tempi nekā vēl pirms gadiem trīsdesmit,” secināja kāds liepājnieks. “Bet, lai būtu daudzveidība, protams, šādas vietas vajadzētu saglabāt.”

Pētertirgus – joprojām populārākais

Pētertirgus Liepājas centrā nenoliedzami joprojām ir populārākā tirdzniecības vieta ar garu vēsturi, izdevīgu atrašanās vietu un tirgošanās tradīcijām.

Viens no būtiskiem aspektiem, kas to dara pievilcīgu pircēju acīs, – tirgus atvērts septiņas dienas nedēļā (svētdiena gan ir īsā diena).

“Neskatoties uz dažādām valstī notiekošajām krīzēm, pandēmiju un citām, visu laiku esam turējuši un joprojām turam sava tirgus kanti,”

saka arī SIA “Liepājas Pētertirgus” valdes locekle Vineta Priedniece.

Pārdevēji var izvēlēties nomas vietas paviljonā jeb skārņos vai tirgus laukumā.

Un Pētertirgū noteikti var labi just sezonu ietekmi, proti, siltajā laikā, vasarā tirgus laukumā ir vairāk pārdevēju nekā skārņos. Ziemā ārā galdu rindas, loģiski, ir tukšākas.

Taču arī šī pilsētas centrālā tirgus vadītāja neslēpj, ka, salīdzinot ar laiku pirms gadiem desmit, pieprasījums pēc tirdzniecības vietām sarūk un arī pircēju plūsmai neesot tendences pieaugt.

“Tam visam savi iemesli,” uzskata V. Priedniece.

“Ekonomiskā situācija nav sastingusi vai visu laiku augšupejoša. Mūsu tirgū nomnieki ir gan uzņēmumi, ar kuriem noslēgti līgumi, gan lauksaimnieki, produkcijas audzētāji, kuri sev vietu var izīrēt tikai uz vienu dienu vai nedēļas nogali. Tā katra brīva izvēle, cik bieži izaudzēto vest pārdot.

Vietas nomas cena saglabājas nemainīga nu jau vairākus gadus.

To nepaaugstinām, jo apzināmies situāciju. Tanī pašā laikā cenas cēlušās, piemēram, elektrībai, par ko nomniekiem obligāti jāmaksā,” viņa analizē.

Lielam, stabilam uzņēmumam vieglāk saimniekot nekā mazam, kas pakļauts dažādām ietekmēm, laika apstākļus ieskaitot.

Piemēram, uz mazajiem tirdziņiem pārdevēji nebrauc sliktā, lietainā laikā, aukstā ziemā, jo tad pircēji uz turieni vienkārši neiet.

Kā norādīja Pētertirgus vadītāja, gribi vai ne, bet ikdienas darba ritmu ietekmē arī dažādi Liepājā speciāli organizētie mājražotāju un amatnieku tirdziņi, gadatirgi.

Pircēju pilsētā ir tik, cik nu ir, un jebkurš konkurents paņem savu daļu, pārējiem atstājot mazāk.

Vasaras vienmēr izskatās cerīgas, lai gan gaidītais tūristu pieplūdums šovasar arī neesot tāds, kā bija plānots.

Pētertirgus dzīvotspēju ietekmē izmaiņas, kas saistītas ar maksu par ūdeni, atkritumiem, elektrību, apsardzi, tehnisko aprīkojumu (vitrīnas, tirdzniecības galdi u.c.), vēl senās skārņu ēkas uzturēšanas izmaksas, laikapstākļi.

Vēl vairāk interesentu no pircējiem būtu, ja pie tirgus varētu brīvi piebraukt un automašīnu, atstāt bezmaksas stāvvietā, bet vietu ir tik, cik ir.

“Manuprāt, tirgum ir sava stabila niša, kuru pircēju acīs grūti nomainīt pret citu,”

pārdomās dalās V. Priedniece.

“Pircēji ar savu izvēli apliecina nepieciešamību iegādāties svaigus vietējos produktus, kas tikko atvesti no dārza vai lauka. Vēl daudziem svarīga dzīvā, cilvēciskā komunikācija, saskarsme pircējam ar pārdevēju. Un otrādi. Vēl tas, ka mūsu pircējs saprot, ka, iepērkoties tirgū, viņš atbalsta mazo uzņēmēju, ražotāju, audzētāju.”

Tirgū satiktie Alise un Jānis saka: “Varam atļauties iepirkties tirgū, jo te cenas bieži vien augstākas nekā veikalos. Svarīga uzticēšanās, ticība tam, ka, piemēram, dārzeņi tiešām vietējie, nevis ievesti no Polijas vai citurienes.

Mums ir sava pārdevēja, pie kuras iepērkamies, kurai uzticamies.”

“Skārņos ienācu garāmejot. Šis nav mans ikdienas maršruts. Ja gribētu iepirkties tirgū, šurp vajadzētu braukt speciāli un tad meklēt vietu automašīnai. Kur kas audzis, nedomāju. Man pirmajā vietā laiks un manas ērtības,” savukārt teic Sigita.

Bet Brigita Salnāja iepērkas lēni: “Tirgū pērku kartupeļus, bet skārņos gaļu, desu. Patīk, ka daudz pārdevēju, cenas dažādas. Izpētu, skatos, kur un kas lētāks. Laiks man ir, lai izpētītu cenas.”

Jauni piedāvājumi

Skaidrs, ka, pat neskatoties uz sarūkošo pārdevēju skaitu tirgos, pircēju pirktspējas kritumiem, par tirgu norietu runāt pāragri.

Viens variants – stacionārie tirgi, kuros dažādās pilsētas vietās iepirkties var noteiktās dienās.

Otrs – gadatirgi jeb izbraukuma variants. Tos organizē noteiktās vietās pirms svētkiem vai pasākumos, maksimāli tikai divas dienas ar mājražotāju un amatnieku speciāli šim braucienam sarūpēto preci.

Aktīvi ļaudis meklē jaunus variantus. Par to liecina piedāvājums, kas būs novērtējams jau šovakar Jaunliepājā, Annas tirgus laukumā.

Aktīvais saldenieks Mareks Kalniņš, kurš pārstāv biedrību “KopRade KopDarbē”, turpmāk Liepājā organizēs vakara tirdziņus katru ceturtdienu.

Tā darba laiks no pulksten 16 līdz 20, tā, lai pēc darba varot doties iepirkties.

Jaunās aktivitātes mērķis esot attīstīt Annas tirgus vēsturisko laukumu – lai tas kļūtu par vietu, kur ceturtdienās satikties kā liepājniekiem, tā mājražotājiem, amatniekiem.

Sola, ka te varēšot iegādāties to, kā nav un nebūs veikalos.

Pie tam M. Kalniņš aicināja būt aktīviem arī NVO pārstāvjiem, pulciņiem, pašdarbības kolektīviem, kuriem jaunā vieta būs laba iespēja sevi reklamēt, parādīt un nepieciešamības gadījumā lūgt palīdzību savu mērķu sasniegšanai. 

Lai dažādotu piedāvājumu, jau pirms diviem gadiem Pētertirgū mēģināja organizēt arī tā saucamo nakts tirgu, taču no vietējo tirgotāju puses nebija stabila atbalsta.

Vai un cik ilgi būtu bijusi pircēju noturīga interese, tas nav zināms.

Arī Pētertirgū pircēju piesaistīšanai divas trīs reizes gadā pavasarī un rudenī tiek organizēti tā saucamie gadatirgi, saaicinot mājražotājus, amatniekus, stādu audzētājus no visas Latvijas un izejot ārpus ierastajām teritorijas robežām.

Daudzu liepājnieku iecienīti ir tirdziņi Rožu laukumā, kas tur notiek regulāri. Tuvākais būs jau nākamnedēļ – 26. un 27. jūlijā.

Annas dienas tirgu pirmo reizi uzņēmusies organizēt tekstilmāksliniece, liepājniece Iveta Deģe. Tirdziņš būšot lokāls un ar īpašu gaisotni, jo Liepāja ir bagāta ar amatu meistariem dažādās jomās.

Tie piedāvāšot dabīgās ādas izstrādājumus, lina un citu audumu apģērbus ar apdruku gan sietspiedes, gan ekoprinta tehnikā, rotas, aksesuārus, sveces, koka izstrādājumus, pirts lietas.

Pirmo reizi būšot iespēja iepazīties ar “Liestes” meistaru darinātajiem apaviem.

Par izklaidēm gādās āra flautas un ukuleles spēlētāji, kā arī šamaņu bundziņu bungotāji.

Esam īpašā situācijā

Ilze Purmale, tīmekļa vietnes gadatirgi.lv redaktore

Tirgi Latvijā bijuši un būs, jo mums ir uzņēmīgi ļaudis, kuri paši daudz ko gatavo, audzē, darina. Arī mājražotāji ar savu plašo piedāvājumu, kuru veikalos nopirkt nevar. Tāpēc esam īpašā situācijā.

Tirgus vienmēr bijusi vieta, kur saskarsme, mijiedarbība starp pārdevēju, pircēju ir tieša, bez starpniekiem, un tas ir saistoši.

Viena lieta stacionārie tirgi, kuriem sava noteikta vieta un darba laiks. Otra – gadatirgi.

Latvijā daudzas pašvaldības savu svētku laikā izvēlas organizēt gadatirgus, lai bagātinātu piedāvājumu, lai apmeklētājiem būtu izklaide.

Kaut kādā mērā varētu notikt, ka pircēji kļūst izlutinātāki, visa kā daudz, pērc tikai.

Tad vēl tirdziņus organizē īpašās dienās, piemēram, Jūras svētkos u.c. Liepājā jau savas stabilas tradīcijas tirdziņiem, kas Rožu laukumā, un Latvijā tie kļuvuši pazīstami.

Manuprāt, pamats ir ražotāji, tirgotāji, jo pircēji jau var gribēt iepirkties, bet, ja nav, kas uz tirgu ved savu produkciju, nekas nenotiks. Bet, protams, interesei un saiknei jābūt abpusējai.

Spēt novērtēt tirgos piedāvāto, tā katra cilvēka individuālā attieksme, saprašana.

Domāju, ka būtu jāsaprot, ka amatnieki, mājražotāji, audzētāji savu preci pircējiem piedāvā dārgāk tādēļ, ka tas tomēr ir individuāls, roku darbs, nevis rūpnīcā uz konveijera saražots.

Izejvielas, materiāli netiek iepirkti vagoniem, bet samērā ļoti maz, kas arī dārgāk.

Latvijā cilvēki audzēs, gatavos, rosīsies un pārdos, jo idejas un enerģija mums ir. Tas notiks tikmēr, kamēr mūsu pašu pieņemtie likumi šādu darbošanos, uzņēmējdarbību atļaus un tā būs izdevīga kā pārdevējiem, tā pircējiem.

Uzziņai

– Liepājas pilsētā pašvaldības iekārtota ielu tirdzniecības vieta ir Klaipēdas ielā 104b.

Lai šajā vietā pārdotu pašu izaudzētus dārzeņus, ogas, ziedus u.c., Liepājas pilsētas Centrālajā administrācijā iepriekš jāizņem ielu tirdzniecības atļauja.

Atļauju var izņemt uz vienu vai vairākām dienām, kā arī uz mēnesi vai ilgāk, un par to jāsamaksā pašvaldības nodeva.

– Vairāk informācijas par ielu tirdzniecības atļauju saņemšanas kārtību un pašvaldības nodevām var uzzināt šeit vai arī zvanot Liepājas pilsētas Centrālās administrācijas klientu atkalpošanas speciālistēm ielu tirdzniecības jautājumos pa tālruni 63404779.

– Šobrīd ar Liepājas pilsētas domes lēmumu tirgus statuss ir piešķirts 6 vietām: Kuršu ielā 7/9, Kuršu laukumā 10, Pulkveža Brieža ielā 14b, Siļķu ielā 5, Siļķu ielā 7a, M. Ķempes ielā 8.

Avots: Liepājas pilsētas pašvaldība

Es domāju tā: Kādus tirgus zināt pilsētā?

Līga Elmane – strādā:

– Neesmu liepājniece, bet no Bauskas. Zinu Pētertirgu, “Līvas ciema tirgu”, Rožu laukuma tirgu. Bauskas tirgu pat nevar salīdzināt ar Pētertirgu, kas man ļoti patīk. Jums te tāda īpaša tirgus kultūra. Bauskā tirgošanās notiek plakanā laukumā, kas atvērts katru dienu, izņemot pirmdienas.

Ināra Ketlere – arhitekte:

– Tagad nedzīvoju vairs Liepājā un, iespējams, nosaukumi mainījušies, bet bija Pētertirgus, kaut kāda vieta bija “Laumas” rajonā. Man tirgi patīk, jo tajos var socializēties, pulcēties, parādīt sevi, atrast kaut ko unikālu. Interesanti iepazīt dažādus mājražotājus, kuri paši kaut ko ražo un nepiedāvā ierasto standarta preci, kas veikalos.

Dainis Krasts – liepājnieks:

– Annas tirgus, Pētertirgus, Rožu laukuma tirgus. Tur tā tirgošanās notiek citādi nekā veikalos. Preces arī citas. Zinu, ka Rīgas mikrorajonos ir mazi tirdziņi, uz kuriem lauksaimnieki atved pašu izaudzēto, zivis. Viņu piedāvājums tomēr atšķiras no veikala precēm. Labāk pašu gatavotais, izaudzētais.

Didzis Nolle – strādā:

– Mazais tirdziņš Jaunliepājā, kas diezgan aizlaists, nīkulīgs. Pētertirgus un vēl daži citi. Manuprāt, tos vajag attīstīt, nevis rīkot te, Rožu laukumā. Vai tirgi atšķiras no veikaliem? Nezinu. Varbūt vairāk amatnieki, mājražotāji kaut ko pārdod. Manuprāt, šodien tirgiem vairāk kaut kāda vēsturiskā vērtība, ne kas cits. Bet tiem ir jābūt.

Kristīne Šēfere – strādā informātikas jomā:

– Nedzīvoju Liepājā, bet Berlīnē. Esmu bijusi Liepājas lielajā tirgū. Tajā Berlīnes rajonā, kurā dzīvoju, mums lauksaimnieku tirdziņš notiek vienu reizi nedēļā, tikai ceturtdienās. Atbrauc fermeri no reģiona un tirgo pašu audzētos dārzeņus, ko iedzīvotāji ļoti labprāt pērk, atbalstot savējos. Patīk, ka tas pašu zemē audzis, nevis ievests no Spānijas vai Ēģiptes.