Kas mani šoreiz, esot mājās, pārsteidza? Tas, cik ļoti noguruši ir cilvēki, katastrofāli noguruši.

Noguruši no nenoteiktības, nebeidzamajām ziņām par kārtējā drauga vai rada nāvi un aizvien jaunām bēru ceremonijām, apšaudēm, uzlidojumu sirēnām, noguruši no bailēm par sevi un saviem mīļajiem…

Pēc nepārtrauktajiem krievu uzbrukumiem Ukrainas enerģētikas infrastruktūrai iedzīvotājiem nepārtraukti ir problēmas ar elektrību.

Labākajā gadījumā elektrība tiek ieslēgta ik pēc divām stundām, sliktākajā gadījumā tā var parādīties uz dažām stundām dienā vai neparādīties vispār.

Attiecīgi, ja nav elektrības, lielas problēmas ir ar mobilajiem sakariem, internetu, nedarbojas sadzīves tehnika – ledusskapji veļasmašīnas, kondicionieri utt.

Turklāt Ukrainā šobrīd ir nenormāli karsts laiks – gaisa temperatūra sasniedz pat 40 grādu robežu.

Šādā karstumā pat smadzenes gandrīz burtiski kūst.

Daži mani paziņas Latvijā saka, ka nevar iedomāties, kā vispār var iztikt bez elektrības… Cilvēki Ukrainā pie tā jau ir pieraduši. Vai arī cenšas pierast, jo tāpat neko nevar mainīt.

Domāju, ka ziemā situācija būs vēl sarežģītāka. Jo ir iznīcināti 90 procenti objektu, kas ražo siltumenerģiju un nodrošina siltumu mājām. Pirms aukstā laika iestāšanās tos nepagūs atjaunot vai salabot.

Ekonomiskā situācija ir sarežģīta, uzņēmumos trūkst darbinieku, pārtikas un pakalpojumu cenas nepārtraukti aug.

Pensionāri saņem vidēji 100 eiro mēnesī lielu pensiju. Ar šo naudu nav iespējams izdzīvot.

Tāpēc viņi cenšas ierīkot sakņu dārzus, tur lopiņus, lai kaut kā savilktu galus kopā. Bieži vien šie sakņu dārzi tiek iekopti, svilpojot ložu un šāviņu, dronu un raķešu skaņām virs galvas.

Vecākā paaudze vairs nekur prom nedodas, viņi nav pārliecināti, ka kaut kur varēs pielāgoties. Un, ja viņi aizbrauc, drīz vien atgriežas atpakaļ, nespējot iedzīvoties tālu no savām dzimtajām vietām.

Situācija aizmugurē, tālu no frontes priekšējās līnijas, ir nedaudz labāka. Vismaz nav riska, ka jaunas ofensīvas gadījumā krievi varētu ātri viņus sasniegt.

Bet raķetes sasniedz arī tās teritorijas – jebkuru punktu jebkurā attālumā, pat tūkstoš kilometru tālu no robežas.

Reģionos, kas robežojas ar Krieviju, situācija ir daudz biedējošāka. Tā var mainīties dažu stundu laikā, ja pretiniekam izdotos šķērsot robežu.

Turklāt pierobežas zonas pastāvīgi tiek apšaudītas no visu veidu ieročiem.

Viss šis emocionālo un ikdienas problēmu komplekss neizbēgami ietekmē ukraiņu garīgo veselību. Es jau šajā slejā reiz rakstīju apmēram pirms pusotra gada, ka pastāvīgs stress, depresija un bailes nopietni ietekmēs ukraiņus. Nu jau tas ir noticis.

Psihoemocionālais izsīkums dod impulsu vēža recidīviem, sirds un asinsvadu saslimšanām un citām hroniskām kaitēm, kas liek par sevi manīt. Un skaidrs, ka šai ziņā labāk nekļūs, tikai sliktāk.

Jā, ukraiņi turas… Bet cilvēkresursi nav neierobežoti. Un tas ir biedējoši…

Oleksandrs Grinka, žurnālists