liepajniekiem.lv
“Mana diena ir pakārtota sunim, zinu, ka viņa mani mājās gaida,” pastāsta Beate. Samojeds pie viņas ir jau piecus gadus, un dzīvi bez ķepaiņa jauniete nevar iedomāties.
Visa dzīve ap suni
Greisija ir piecus gadus veca šķirnes kucīte, kuru Beate iegādājusies ar visiem ciltsrakstiem.
“Es tad vēl mācījos vidusskolā. Jau no mazotnes ļoti gribēju suni. Runāju ar vecākiem, un viņi ieminējās, ka, ja es sakrāšu naudu, tad varēšu pirkt.
Mana ģimene nevēlējās atbalstīt kaut kādus pagrīdes suņu pavairotājus. Tika iegādāts šķirnes suns ar ciltsrakstiem, un ne jau tāpēc, ka citi suņi nav suņi, bet tāpēc, lai nepaņemtu pirmo, ko ieraugu kādā sludinājumā.
Lai tas sunītis ir tiešām izvēlēts un gaidīts.”
Iepriekš ģimenē bijuši vairāki dzīvnieki – kaķi, papagaiļi, jūrascūciņas, kāmīši –, taču Greisija ir pirmais suns.
Beate neslēpj, ka naudu pašai neizdevās sakrāt. Greisijas cenu gan viņa neatklāj, norādot, ka šķirnes suņi var maksāt dažādi. Galu galā kucīte bijusi dāvana no ģimenes un radiem, lai piepildītu Beates sapni par šķirnes kucēnu.
Mamma iesākumā bijusi pret suņa iegādi, jo uztraucās, vai meitas interese ar laiku nepazudīs.
Bet mamma arī bijusi tā, kas suņukam devusi vārdu, jo Beatei tajā brīdī citu ideju nebija. Iesaukas gan mīlulim nav, lai gan reizēm izsprūk Greisītis.
Sunīte dzimusi īpašā laikā, naktī no 31. decembra uz 1. janvāri, tāpēc savu dzimšanas dienu arī mēdz atzīmēt, vērojot salūtu.
“Viņa dzimusi privātmāju rajonā, kur svētkos parasti dzird salūtu.
Citi saka, lai neņem līdzi suņus uz salūtu, bet mans suns ar nepacietību gaida, ka viņu paņems līdzi.”
Greisija no salūta nebaidās, un trokšņi viņu nepadara tramīgu.
Kad Beates ģimene sagādāja suņuku, jauniete vēl mācījās Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolā.
“Bet es tomēr biju spiesta pāriet uz tālmācību, sāku strādāt. Var teikt, ka suņa dēļ. Zināt, cik grūti bija iziet no mājām? Suns tāds maziņš, smilkst un skatās, kā tu ej prom. Un viņš ir pūkains, mīksts, un tik ļoti gribas viņu murcīt. Bija grūti viņu pamest.
Bija arī darba piedāvājums, tāpēc izvēlējos skolu pabeigt tālmācībā, apvienojot ar darbu. Tā arī vieglāk varēju savu suni uzturēt.”
Iesākumā viņa samojedu nemaz negribēja – bija noskatījusi akita-inu šķirnes suni. Taču ģimenē tobrīd bijuši vairāki bērni, un viens no tiem bijis vēl pavisam maziņš.
“Samojeds ir šķirne, kas neizraisa alerģijas. Viņiem ir dubultais kažoks, un nav suņu smakas.
Nekad nebiju iedomājusies, ka suns var nesmaržot pēc suņa,”
viņa smej.
“Nenožēloju, ka paņēmu šo suni. Esmu sapratusi, ka pati esmu diezgan jutīga pret citu suņu apmatojumu. Tagad es nemaz nezinu, vai varētu bez šī suņa iztikt.”
Ceļot nav grūti
Beates ģimene pārcēlusies uz dzīvi ārzemēs, un jauniete Liepājā palikusi ar Greisiju un kaķi Fifu.
Kaķeni Beate ar vecākiem atrada vēl mazu, pamestu pagrabā. Pie sevis paņēmuši, jo domājuši viņu atveseļot un sameklēt citas mājas. Tomēr sapratuši, ka iemīlēto kaķēnu atdot citiem vairs nevar.
“Samojedi tiek uzskatīti par vienu no draudzīgākajām suņu šķirnēm.
Savukārt mans kaķis ir ar savu raksturiņu. Suns, neko nedarot, var paiet garām, bet kaķis var riktīgi uzšaut ne par ko. Protams, ne ar izlaistiem nagiem, bet profilaksei iesitīs vienalga,” smej saimniece.
Ja viņai būtu jāizvēlas norīkot mājas sargu, tad tā noteikti būtu Fifa, jo kaķim nepatīkot ne citi dzīvnieki, ne cilvēki, kas ierodas ciemos.
Arī suņu meitene ir diezgan patstāvīga un, ja saimniece aizvedusi uz suņu parku, labprātāk skrien viena pati, nevis spēlējas ar citiem ķepaiņiem.
Mājās gan viņai patīkot uzmanība, grib, lai saimniece kārtīgi izbužina. Un rokās nedodas vien tad, kad Beate viņai sagatavojusi vannu.
Ģimenei mīluļa ļoti pietrūkst, jo īpaši Beates jaunākajam brālim, kurš joprojām uzstāj, ka tas ir arī viņa suns. Ģimene gan dažkārt meitu un mīluli apciemo. Vienreiz arī Greisija mēroja ceļu uz Somiju.
Apgalvojumam, ka ar dzīvniekiem ir grūti ceļot, Beate nepiekrīt. “Viss ir izdarāms. Mēs braucām ar mašīnu, pēc tam ar prāmi un atkal ar mašīnu. Pirkām sunim biļeti, lai varētu viņu ņemt līdzi uz klāju. Daudzos prāmjos nepiedāvā tādu iespēju, un suns paliek mašīnā. Bet viņš ir kā ģimenes loceklis, tikai spalvaināks.
Pat neapsvēru domu, kā tas būtu – atstāt viņu mašīnā.”
Braucot ar mašīnu, bieži apstājušies, lai mīluli izstaidzinātu, taču pēc nonākšanas galamērķī suns pāris dienas mašīnu negribējis redzēt.
Bet uz prāmja bijusi speciāla vieta dzīvniekiem – bijušas gan labierīcības, gan pieejams ūdens, arī ēstuvē varēja ieiet ar suņiem.
Beate norāda, ka tā nav uz visiem prāmjiem, tāpēc ļoti rūpīgi atlasījusi tos, ar kuriem ceļošana ar mīluli būs visērtākā.
Viņa arī uzstāj, ka pirms ceļošanas ir svarīgi noskaidrot citu valstu prasības attiecībā uz mājdzīvniekiem. Ar to un dažādu veidlapu aizpildīšanu viņai palīdzēja Greisijas vetārste.
Patīk cigarešu dūmi
Suni meitene pārsvarā apmācījusi pašas spēkiem, smeļoties iedvesmu no “Youtube” pamācībām. Samojedi esot gudri, iespējams, tāpēc Greisija sapratusi, ko no viņas grib, smejot atzīst liepājniece.
Taču, kad ienākumi kļuvuši stabilāki, pēc citu suņu saimnieku ieteikumiem Beate uzrunājusi kinologu. “Tas bija diezgan neveiksmīgi, jo kinologs strādā gan ar suni, gan ar saimnieku. Mans suns burtiski visu nodarbību nosēdēja uz soliņa, un kinologs apmācīja mani, kā ar to siksniņu strādāt, bet bez suņa.”
Nodarbības neesot no lētajām, tāpēc atmetusi ar roku. Viņasprāt, Greisija vairāk apguvusi mājās.
“Protams, ar viņu ir jāstrādā vēl un vēl. Iemācīt suņiem var tiešām daudz ko,”
viņa piebilst.
Sunītei esot arī kāds visai slikts un nedaudz neparasts ieradums. Viņai ļoti patīk cigarešu dūmu smaka. Saimniece pieļauj, ka tas palicis atmiņā no kucēnu dienām, jo sieviete, pie kuras kucīte iegādāta, smēķējusi.
Beates ģimenē neviens nesmēķē, bet, ja suns uz ielas saodīs dūmus un ieraudzīs kādu ar cigareti, tad tas cilvēks kļūs par viņa lielāko draugu.
Jauniete ievērojusi, ka, saožot dūmus, suņa ausis paceļas, jo smaka noķērusi viņas uzmanību.
Abas līdz šim ciltsrakstus izmantojušas vienreiz – savā pirmajā izstādē. Beate atzīst, ka viens no iemesliem, kāpēc nepiedalās vēlreiz, ir tas, ka izstādes parasti notiek ārpus Liepājas. Otrs iemesls ir uztraukums.
“Tam ir arī kārtīgi jāsagatavojas, tas nav tik vienkārši. Un stress ir ne tikai sunim, bet stress ir arī man pašai. Un, ja tu redzi, ka žūrija nesmaida, tad vispār nejūties labi. Tolaik vēl biju ļoti jauna, mācījos skolā.”
Vietu izstādē neieņēmušas, taču liepājniece nenoraida iespēju nākotnē mēģināt vēlreiz, jo suns ir smuks un viņai patīk Greisiju izrādīt tautai.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
