Par to viņš arī tiekot mazliet apcelts. “Bet es gaišo, saulaino cenšos izcelt un gleznot.” Aroda brālis Aivars Kleins to skaidro tā: “Gleznas ir dzintarainas, jo vārdā viņš Dzintars.”

Izstādei ar Dz. Adieņa darbiem dots nosaukums “Jūras elpa”. Daudzi gleznās atpazīs Liepāju, jo ir atveidota mūsu osta ar kuģīšiem, ieliņas un jūrmala.

“Daži darbi ir no plenēriem, kuros esmu Liepājā piedalījies. Daži tapuši no iespaidiem, kad šeit viesojos. Esmu arī pafotografējis, un tad glezna tapusi mājās. Tā ka – ir dažādi,” par izstādes saturu stāsta autors.

Lielākā daļa ir par jūras tēmu.

Vairāk ir Liepājas jūra, mazāk izlikts apskatei ainas no Dz. Adieņa mājvietas – Jūrmalas.

Vai abās pilsētās jūra ar kaut ko atšķiras, uzlūkojot to mākslinieka acīm? “Jā, un diezgan pamatīgi,” viņš vērtē.

“Piemēram, gaismas dēļ. Šeit, Liepājā, saule ir vairāk virs jūras, Jūrmalā tas tā nav. Bet arī jūrai ir citas krāsas nekā līcī. Šeit ir daudz sulīgāki un spēcīgāki toņi. Jūrmalā ir vairāk zilganpelēkie. Te ir diezgan pamatīga atšķirība.

Jā, liekas jūra viena un tā pati, bet, ja sāk iedziļināties…”

Dz. Adienim ainava ir pēdējos gadus mīļākā tēma. Bet neesot tikai jūra un ūdeņi. Ik pa brīdim top portreti, arī klusā daba. Vēl saista zīmēšana ar parasto zīmuli.

Dz. Adienis ir mākslinieks otrajā paaudzē, viņa tētis ir gleznotājs, bet mamma – tēlniece. “Šobrīd mana pamatnodarbošanās ir sienu un griestu apgleznošana,” stāsta mākslinieks.

“Strādāju arī kā pedagogs, plānoju atgriezties skolā, kas ir ar mākslas novirzienu.”

Pirms vairākiem gadiem Dz. Adieņa darbi bija izstādīti Liepājas Latviešu biedrības namā, bet nu, kā raksturoja viņš pats, svaigākie aplūkojami šeit.

A. Kleins kopā ar kolēģi gleznojis Jūras svētku laikā. Tās patlaban žūstot un savu iznācienu piedzīvos vēlāk. Pirms tam – ar Eināru Kvili, kam arī tobrīd paralēli bijusi izstāde “Ludviķī”.

Tāds klasiskais plenērs, kāds iepriekš rīkots, vairs nav, norādīja A. Kleins.

“Tas ir pāraudzis citādākā, mierīgākā dimensijā. Iepriekš bija nedēļas garumā, drausmīgā skrējienā ar noslēgumu. Tagad tas viss notiek solīdāk.”

A. Kleinam ieplānotas tikšanās ar vēl citiem māksliniekiem, kas aizrāvušies ar gleznošanu dabā, un tādā veidā joprojām uzturot iedibināto plenēra tradīciju dzīvu.