Bet man patiešām patika šeptēties pa ģimenes dzīvokli, tāpat nedēļas nogalēs no ausmas līdz rietam iet darbos vīra dzimtas mājās laukos kopā ar tās iemītniekiem.

Zemenes, tomāti, āboli, zaptes, pagrabs, pieliekamais, saimei pusdienas, vakariņas, nokautas cūkas dalīšana, gaļas malšana un desu pildīšana…

Tajā vecumā nejutu nogurumu un par sava darba jēgu nedomāju.

Nu, jā, arī siens un sviedri, kas kož acīs, kad grābj vai min pantu, bet šī sūrstēšana iepazīta jau bērnībā; ar to mana paaudze uzauga.

Kartupeļu jūra, kad vagas izkratītas. Nobirušu lapu slāņi rudenī un malkas gādāšana jau ziemā, skaldīšana un kraušana pavasarī. Darbi – vēl un vēl, cits aiz cita, nepadarāmi. Tā bija lauku sētā.

Vīramāte grozīja galvu – mīļā, nevajag gan tikai pa mājām… Viņa saprata, ka tāda dzīve var ne tikai drīz apnikt, bet arī ir grūta.

Būt vienīgi mājās ir kā uzturēties būrī.

Tolaik gandrīz tā arī bija, īpaši ārpus pilsētām, jo iestājās gari, klusi vakari un lāga nebija, kurp aiziet pastaigāties, kad rudeņos iestājas tumsa.

Bija jāgaida autoveikals, kas ogu laikā atveda cukuru par milzu naudu, bet ikreiz citu produkciju mazā izvēlē.

Tad nebija interneta ar pavērtu pasauli un saziņu, ne arī izglītošanās iespējām, tā ka paliki pats ar sevi vai ģimenes sarunās, kas reti kad nesa ko jaunu.

Grāmatas? Jā, brīvajos brīžos, ja nenomāca miegs. Un arī, kad bija iegādāta jauna deficītā daiļliteratūra.

Istaba, plīts, dārzs, bērna auklēšana atņēma tik daudz enerģijas, ka brīžiem nebija spēka izgludināt izžuvušās mazuļa drēbītes. Taču saburzītas lietot nenāca ne prātā, tāpat negludinātu gultasveļu kā šodien.

Mana gadagājuma cilvēki tieši tad sagaidīja pirmdzimtos. Bieži vien viņi bija neplānoti.

Mēs precējāmies, kad sākām gaidīt bērniņu. Vēlāk jau notika, kā kuram…

Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā, kad iešūpojās lielas politiskās norises, mēs, toreizējie jaunieši, uz personiskās dzīves fona varbūt pat īsti neapzinājāmies notikumu nozīmīgumu.

Baltijas ceļa laikā es ar krūti baroju dēliņu un pat gribēdama nebūtu varējusi aizbraukt sadoties rokās ar citiem.

Atklāti sakot, arī neatceros, cik daudz sekoju līdzi notikumiem, kas vienoja Baltiju, jo man pirmajā vietā bija mazais cilvēks.

Šodien zinu: tolaik neko nesapratu par dzīvi.

Tāpēc arī prātuļoju par uzturēšanos tikai mājās. Ne zināju, ko nozīmē dzīvot brīvā zemē, ne arī, ka brīvībai ir cena.

Klausījos “Čikāgas piecīšu” koncertu Mežaparkā; tas skanēja no radiolas, kas uzlikta sētā uz akas vāka.

Vēlāk televīzijā redzēju, kāda sarkanbaltsarkanu karogu jūra viļņojās mūziķu priekšā un ar kādiem puķu kalniem viņus apbēra. Tos grupa aizveda un nolika Brīvības pieminekļa pakājē.  

Tagad, Baltijas ceļa 35. gadadienas nedēļā, es domāju – kas noticis ar mūsu bērniem? Kādi viņi, kur un ko dara, kam kalpo?

Vai es, mamma, varētu savu pieaugušo bērnu pagriezt ar seju pret Latviju, ja viņš būtu citā zemē vai nemīlētu savu dzimteni?…

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.