Paziņa ilgi strādā profesijā, kuru mācījusies, un darbu prot. Pieredzējusi vairākas iestādes vadītāja maiņas.

Katrs nācis ar ko savu, bet kolektīvā attiecības un emocionālais klimats bija normas robežās, līdz atnāca jauna priekšniece.

Sākumā šķitis – nekādas vainas, pilda savus pienākumus, samērā patīkama saskarsmē. Taču izrādījās, ka cilvēks ir pavisam citādāks.

Ar laiku sāka noniecināt padoto darbu gan privātās sarunās, gan publiski, kritiku izteica aizskaroši, nepieklājīgi, reizēm izteicās rupji.

Darbinieki sākumā apmulsa, jo ko tādu nebija pieredzējuši. Kā paralizēti noklausījās un aizgāja. Kam stāstīja, neticēja, ka tā notiek, jo no malas – nu nepavisam…

Kad, gadiem ejot, nekas nemainījās un cilvēkus turpināja apsaukāt, pazemot, dažs sāka aizstāvēties. Viņam sapulcē pateica kā no augstiem plauktiem – tāpat atbildēja pretim.

Protams, tādas attiecības nebija normālas. Nav jābūt ārstam, lai saprastu, kā uz cilvēka veselību atsaucas saspringta gaisotne, nepārejošs satraukums, biežas stresa situācijas.

“Es taču vienas prastas sievas dēļ netaisos aiziet no darba, bet arī neļaušu, ka mani min kājām!

Cits mierina, lai neņemu galvā, tā vienkārši ir, bet es uzskatu, ka nav pareizi viena cilvēka izlēcienus pieņemt par normu,” paziņa nesamierinājās ar emocionālo vardarbību.

Viņai nav iebildumu apspriest sava darba rezultātus un kļūdas, bet cieņpilni.

Kolektīvā sāka runāt, ka par vadītājas izturēšanos būtu jāraksta ziņojums Valsts darba inspekcijai.

Ja tikai viens domā, ka tā nedrīkst turpināties un ir kaut kas jādara, bet citi klusē, kaut arī piekrīt, tad nekas nemainīsies. Svars ir kopīgai balsij.

Par šiem nodomiem vadītājai pateica, un viņa atbildējusi: “Ja jūs tā, tad es aizeju!” Visiem par prieku arī aizcirta aiz sevis durvis.

Nu cilvēki atkal droši iet pa iestādes gaiteņiem, nedomājot – satiks vai nesatiks, ko šoreiz pateiks?

Darba attiecības var sakārtot, tikai par tām ir jārunā.

Zinu konkrētu vadītāju, kurš bija kļuvis īdzīgs, izsmējīgs, apcirpa spārnus darbinieku idejām, izteicās aizvainojoši. Problēmu atrisināja ātri.

Kad strādājošajiem pacietības mērs bija pilns, viņi pasauca pie sevis priekšnieku un pa kārtai katrs pateica, kā jūtas un ko turpmāk no viņa vēlas.

Sapulce beidzās ar to, ka vadītājs atvainojās: “Noteikti man sakiet, ja es atkal palikšu par tādu ķēmu!”

Darba kolektīvā sevi jāsargā no toksiskas rīcības, iedrošina skolu antibulinga projekta “KiVa” treneru koordinatore un platformas uzvediba.lv vadītāja Līga Bērziņa.

Ja tu domā, ka emocionālā vardarbība pret tevi sākusies pēkšņi, tā nav.

Patiesībā esi jau daudzus signālus palaidis garām.

L. Bērziņa atklāj, ka iesākums var būt tāds, ko pats pat nepamani. Piemēram, tevi bieži nevainīgi pavelk uz zoba, turklāt citiem dzirdot.

Vardarbībai vajag publiku, un tai vajag arī sabiedrotos. Klusējoši klausītāji par tādiem kļūst.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.