Agrita Maniņa: Izsmejos par “blaknēm”, ko gadi atnesuši līdzi
Neatceros, ka būtu kaut kad meklējusi brilles, ko esmu uzlikusi uz acīm vai pacēlusi virs pieres. Drīzāk iztērējusi pacietību, cenšoties atrast, kurā istabā tās noliktas; un izrādās, ka nomainītajā rokassomiņā visu dienu nēsātas līdzi.
liepajniekiem.lv
Reiz apgriezu māju kājām gaisā, līdz ieraudzīju, ka atslēga jau ielikta ārdurvju slēdzenē, nevis kaut kur aizkritusi.
Nu, ko tādā brīdī darīt? Tikai dusmoties uz sevi vai smieties – atkarībā no noskaņojuma un situācijas. Ak, gadi, gadi…
Uz ko citu lai noveļu vainu, ja ne uz vecumu? Arvien biežāk man gadās aizmirst, neieraudzīt, nesaprast, nepagūt un vēl ko neizdarīt tik labi (vai vispār) kā agrāk.
Tā jau smejas, ka vecums nenāk viens. Es varētu teikt, ka tas nāk ar neatrodamām brillēm, atslēgām, arī… ādu.
“Tev vecas rokas,” draudzenei teica mazbērns, kad pētīja viņas asinsvadu dzīslojumu. Vecmāmiņa pasmaidīja – par bērna tiešumu un arī sevi.
Ko tur noliegt, ir taču nodzīvots pāri pusmūžam, pensija tepat un saskatāma bez brillēm.
Par mani mazmeita izteikusies saudzīgāk, bet zemteksts tas pats – ka esmu… nu ja. “Tu pa gabalu izskaties labi tajā rozā mētelī un ar somiņu,” viņa bija novērojusi, gaidot skolas autobusu.
Paldies, mīļā, par komplimentu! Taču tuvums mani rāda citādāku – ar krunkām sejā un citiem skaistuma iztrūkumiem, ko mētelis un somiņa nespēj nodzēst.
Man ir draugi līdzaudži, ar kuriem kopā kārtīgi izsmejos par savu un viņu vecumu un blaknēm, ko gadu skaits atnesis līdzi.
Stāstām visu bez kautrēšanās. Piemēram, vectēvam mazmeita bez aplinkiem norādījusi: “Tev veca galva,” kad viņam gadījies ko piemirst.
Mazajai arī reizēm teiktais pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, bet viņa vienalga jauna.
Kad atvases izaudzinātas un prom no vecāku aprūpes, tad tētim un mammai viņu dzīve vairs nav jāvada, bet tajā var tikai piedalīties, nebūdami bērnu ģimenēs koriģētāji.
Vēl vairāk bērnu dzīve attālinās, kad viņiem uzrodas otrās pusītes, un tad ir patīkami vecākiem apzināties, ka paši arī vēl nejūtas veci.
Draudzene gandrīz vai jūsmo: “Varu viegli kustēties, izstaigāt līdzi mazbērniem, ir interese par visu ko, gribu aizbraukt ceļojumos…
Labi, ka mums bērni piedzima agros gados.”
Kad viņai bija ap 20 un sēdēja pieturā, gaidīdama autobusu, automašīnas brauca garām un signalizēja; šoferi centās piesaistīt uzmanību. Arī tad, kad ravēja sakņu dārzu šosejas malā, daudzi braucēji uzpīpināja – tāds ir reāls aptuveni 35 gadus sens sievietes stāsts.
“Taču šodien, domāju, es varētu celt roku garāmbraucošām automašīnām, bet ej nu zini, vai kāda apturētu un mani paņemtu vest?” prāto sieviete, kam pāri 50.
“Kas ir vecums?”
ukraiņu žurnālists Dmitrijs Gordons intervijā jautāja pasaules mēroga ķirurgam Jurijam Ļivšicam.
“Kad cilvēks piekūst dzīvot. Esmu tādus redzējis – nav emociju, nav kustību un motivācijas,” ārsts atbildēja.
Var jaunos gados būt vecs, un var lielā vecumā cilvēkā būt tāda dzīvības dzirksts, interese par visu ko, ka ir, ko no viņa mācīties.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.