liepajniekiem.lv
“Cilvēku atsaucība liela, bet kultūras centrā apmeklētāju skaits ierobežots, lieku krēslu vairs nevarēja ielikt,” Kazdangas pagasta kultūras pasākumu organizētāja Inese Birkenfelde stāsta, ka tāpat jau uzņēma teju 500 apmeklētājus.
Daudziem Kazdanga ir sirdī un gribas tur atgriezties, dejot kā toreiz, kad notika tehnikuma balles.
100 sveču savam tehnikumam
Visapkārt valdīja čalas, smiekli, atmiņu stāsti un sirsnīgi apskāvieni, stāsta Solvita Janvāre.
Viņa ir Kazdangas muzeja vadītāja, bet vienlaikus arī absolvente, jo 1996. gadā beidza tehnikumu, iegūstot lauksaimnieces-dārznieces specialitāti.
“Īpaši uzslavējami ir vecākā gadagājuma absolventi. Tik vienoti, organizēti, un salido kopā gandrīz viss kurss! Mums, jaunajiem, vēl jāapgūst šī māksla.
Lai ar kāds vecums, mēs, Kazdangas absolventi, esam jautri dejotāji!”
Solvita paskaidro interesi par balli ar “Lustīgo blumīzeru”.
Tehnikuma jubilejā izskatījies, ka visi priecājās atkal satikties un uz brīdi atgriezties skolas laikā.
“Varbūt tagad, pēc daudziem gadiem, esam sapratuši, ko ieguvām mācoties. Esam tādi paši kā visi citi, ne labāki, ne sliktāki. Tik labi, ka tehnikums mums bijis. Kaut mirkli, bet to izdzīvojuši, mēs esam bijuši dzīvi!”
Solvita jutusi, ka tehnikuma jubilejā visi it kā nostājas uz vienas strīpas. Nebija ne labāko, ne sliktāko, vai pēc 50 vai 30 gadiem, bet visi atkal bija bērni.
Svinīgajā daļā uzrunu teica skolas direktori Gundars Sisenis un Vija Grava, pedagogi Ilga Bloka, Ingūna Luca un Aelita Jankovska. Runāja arī absolventi.
Ar aplausiem godināja vecāko salidojuma dalībnieku, agronomu Laimoni Tomsonu, kurš skolu beidza 1950. gadā.
Skolas priekšā visi vienojās skolas himnā tās autora un 1983. gada absolventa Aivara Ēgļa vadībā. Pulksten 21 bijušie tehnikuma audzēkņi pils priekšā aizdedzināja 100 baltas sveces.
Lai kuram svētku dalībniekam portāls liepajniekiem.lv jautāja, visi bija pateicīgi organizētājiem par sarīkojumu.
To kopīgi sarūpēja Dienvidkurzemes novada pašvaldība, tehnikuma bijušais direktors Gundars Sisenis un Kazdangas nevalstiskās organizācijas.
Bija izcili skolotāji
Kura bijušo audzēkņu tikšanās iedomājama bez atmiņu stāstiem? Tie ir pa rokai gan toreizējiem skolēniem, gan skolotājiem un darbiniekiem.
Atmiņas par darba gaitām Kazdangā no 1967. līdz 1995. gadam uzticēja Māra Tomsone.
Viņa strādāja par bibliotekāri un latviešu valodas un literatūras skolotāju. Kad gāja pensijā, nebija pārliecības, ka agrākās specialitātes pastāvēs un varēs tās nokomplektēt. Bija citi laiki.
“Kazdanga bija izslavēta ar skaistu dabu, sportu, labiem skolotājiem, kuri vadīja lauksaimniecības un mākslinieciskās pašdarbības pulciņus,”
skolotāja raksturo darba gadus kopumā.
Min Jāni Kolnu, kas ar audzēkņiem iestudēja izrādes, skolotāju Brūnu, kas vadīja augkopības pulciņu laikā, kad izmēģinājumu lauciņos audzēja kādu 40 šķirņu kartupeļus.
Tolaik notika izslavētās Kazdangas kartupeļu balles. Tupeņus vārīja, degustēja, noteica garšīgākos.
“Skolotājs Kolns bija viens no iniciatoriem Jaungada karnevāliem, kam katra grupa gatavoja maskas un uzvedumus. Un kur tad sporta svētki, kas bija populāri visā republikā! Tajos piedalījās slaveni sporta klubi no Rīgas, piemēram, “VEF” basketbolisti, un reiz atbrauca pat komanda no Maskavas. Sporta dzīves iniciators un galvenais organizētājs bija skolotājs Alfrēds Leja.
Kazdangā izauga tādi sportisti, it kā te būtu sporta, nevis lauksaimniecības tehnikums,”
M. Tomsone ar lepnumu stāsta.
“Izcilais mehanizācijas skolotājs Jānis Videnieks ir viens no mācību grāmatas autoriem. Skolotājus es varētu saukt un saukt… Kad mūsu absolventi iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, viņus slavēja par zināšanām, kas ir augstskolas līmenī.
Mūsu audzēkņi Latvijā ir slaveni lauksaimnieki, zinātnieki, [bijušās] Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācībspēki, saimniecību vadītāji. Tas tāpēc, ka bija spēcīgi skolotāji, kas iedeva ne tikai zināšanas specialitātē, bet izglītoja vispusīgi,” pauž M. Tomsone.
Skolotājai sāp sirds, ka tehnikuma ēka palikusi tukša. Tai šobrīd meklē saimnieku.
M. Tomsone arī pati tajā mācījusies – beigusi zootehniķus.
Lai paliktu ziņas par tehnikumu un skolotājiem, viņa apkopojusi absolventu atmiņas, kas izdevumā pieejamas arī Kazdangas bibliotēkā.
Nedarbu – bez skaita
Solvita Janvāre mācījās 90. gados, tā saucamajos juku laikos, kad valdīja uzskats, ka tehnikumā ir zemāks izglītības līmenis nekā parastā vidusskolā.
“Kad pēc septiņiem gadiem iestājos augstskolā, sapratu, ka manas tehnikuma zināšanas ir augstā līmenī. Varēju mācīties budžeta grupā vienlaikus ar tikko vidusskolu absolvējušiem jauniešiem,” stāsta Solvita ar piebildi, ka viņa bija starp tiem, kuri gribēja mācīties.
“Mūsdienu bērniem varētu likties neiedomājami, ka tehnikums bija atsevišķa saimniecība.
Paši rūpējāmies par zemes apstrādi, par to, ko sēs un novāks, kā to pagatavos. Tāpat par teritorijas uzkopšanu.”
Taču šie darbi nav lielākais, kas palicis atmiņā.
“Vasarā mums bija uzdots ravēt. Vēlākos kursos jau zināja, ko tas nozīmē, bet, pabeidzot pirmo, likās nieks noravēt divas trīs biešu vagas. Tikai, kad aizbraucām uz Cildu lauku un ieraudzījām, ka vaga ir kilometru gara vai vēl vairāk…
Šoka terapija bija ne tikai pilsētniekiem, bet arī man, kas dzīvoja laukos.”
Teicamniecei Solvitai stāsti par nedarbiem nav sveši: “No skolotāja slēpāmies klasē zem soliem, pēc tam tēlojām, ka viņš nav atnācis uz stundu, bet mēs 15 minūtes nogaidījušas.
Zēni samācīja, kā tikt no stundas vaļā – pūpolu pūciņas jāiebaksta slēdzenē. Tad nevar atslēgt durvis. Bāztu papīru, to varētu redzēt, bet pūciņas – ne.
Pirmā piezīme, ko grupa dabūja savā žurnālā, bija par dzinkstēšanu matemātikas stundā. Tikko skolotājs pagriezās ar muguru pret klasi, tā no tās skanēja – dzdzdz… Un tā pa joslām.”
Apzinīgie jaunieši mācībām veltīja daudz laika, bet arī viņiem piedzīvojumi bijuši tikpat svarīgi. Tieši tie paliek atmiņā.
“Kāpēc tu, kas labi mācies, arī strādā nedarbus?” skolotāji brīnījušies par sekmēs labo skolnieci. “Bet es jau tieši tāds pats bērns kā pārējie. Visi mākam aizšmaukt, mājas darbus neizpildīt un uz pēdējo eksāmenu ierasties negulējuši.”
Tehnikuma jubilejā šīs atmiņas bija īstena bauda.
Uzziņai
No Kazdangas lauksaimniecības mācību iestādes vēstures
– 1924. gadā dibinātajai Valsts Kazdangas divgadīgajai lauksaimniecības un zivkopības skolai vēlāk bijuši vairāki nosaukumi: lauksaimniecības vidusskola, lauksaimniecības tehnikums (divreiz), sovhoztehnikums, tehnikums, pēdējā posmā līdz likvidēšanai 2009. gadā – profesionālā vidusskola.
– 1920. gadā pieņēma likumu, ka “lauksaimniecības izglītībai jāsniedz zināšanas praktiskam lauksaimniecības darbam un jāsagatavo speciālisti lauksaimniecībā”. (..) Šī uzdevuma īstenošanai par piemērotāko atzina Kazdangas muižu. Tolaik vienīgā skola, kurā apguva zivkopja profesiju.
– Pirmajā izlaidumā bija 17 absolventi.
– 6. izlaidumā iesvētīja skolas karogu ar devīzi “Darbs – mūsu balsts”.
– 1948. gadā pirmoreiz absolventus nozīmēja darbā jaundibinātos kolhozos; daudzus – par priekšsēdētājiem.
– 50., 60. gados bija liels audzēkņu pieplūdums – dārznieki, agronomi, zootehniķi, mehanizatori, zivkopji.
– 70. gados mehanizācijas tehnikas puiši bija nomācošā pārsvarā.
– 1977. gadā – 557 audzēkņi mācījās 19 klašu komplektos; līdzīgi līdz 1986. gadam.
– Likvidējot kopsaimniecības, zuda pieprasījums pēc tradicionālajām specialitātēm, uzņēma iepriekš nebijušās, piemēram, zemessargs-mehāniķis, zivkopis-ekologs. Tomēr iestājās maz audzēkņu, no septiņām klasēm nokomplektēja trīs; ar katru gadu viņu skaits tikai saruka.
– 2009. gadā slēdzot Kazdangas Profesionālo vidusskolu, tika aizvērta pēdējā lauksaimniecības mācību iestādes lappuse. Iestāde no Zemkopības ministrijas bija pārgājusi Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā.
Avots: tehnikuma direktora Gundara Siseņa sagatavots pārskats

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.