liepajniekiem.lv
Saskan ar angļiem
Dodoties ekskursijā, nav lielāka baudījuma, kā klausīties gidā, kurš mīl to, ko dara, mīl vietu, kurā dzīvo un strādā.
“Parādīšu tev vēja pilsētu vietējo acīm, izvadāšu un pastāstīšu par vietām un lietām, ko parastais tūrists neredz. Esi laipni aicināts doties ceļojumā ar mani!” feisbukā lasāms Aijas aicinājums.
A. Vīdnere par visiem simt procentiem ir liepājniece. Dzīvojot svešumā – Anglijā un Īrijā –, birušas asaras. Tik ļoti gribējies mājās, pie jūras.
“Nu, tā kā Sprīdītim, kad viņš saka: “Gulbīti, gulbīti, nes mani uz laimīgo zemi!”,” viņa nocitē rindas no rakstnieces Annas Brigaderes lugas. Tagad doties kaut kur citur vairs nemaz negribas.
Pamatdarbs ir salonā “Mākslas lāde”, kas vienlaikus ir vieta, kur izpaust savu radošumu, bet otra lieta, kas aizņem lielu daļu ikdienas, ir dzimtās pilsētas izrādīšana tūristiem, tai skaitā grupām, kas pie mums ierodas ar kruīza kuģiem. “Augusts jo īpaši, bet arī septembris ir tūristu pilns,” stāsta gide.
“Joprojām viss notiek. Brauc lielās grupas, gatavojos velo ekskursijai ar lietuviešiem.”
Ja cilvēki smejas, ir smaidīgi, tad Aijas ieskatā ekskursija ir izdevusies. Prieks, ja pienāk un pasaka, ka bijis interesanti un redzētais paticis.
“Šķiet, man nav neizdevušos ekskursiju, varbūt kaut kādi sīkumi vienā vai divās, bet es to neatceros. Lielākoties izdodas uztaustīt cilvēkus. Ja jautājumu ir daudz, tad saprotu, ka ir forši un viesiem saistoši. Gadās, ka ir kāds cilvēks ar “akmens” seju, un nevar saprast, kas viņu interesē, tad mēģinu solīdi iziet no situācijas.
Būt par gidu savā ziņā ir māksla. Un mēs dažkārt esam aktieri, izklaidētāji. Ekskursija jau nav tikai vēsture un gadskaitļi, man, piemēram, patīk ar cilvēkiem pajokoties.
Man vispār patīk joki, arī melnais humoriņš, un, ja jūtu, ka ir domubiedri, tad… Īpaši ar angļiem man šādā ziņā saskan.”
Aija ir ļoti priecīga, saņemot atgriezenisko saiti no ekskursantiem. Reiz no Dienvidāfrikas atsūtīts video, maza daļiņa no kopīgās ekskursijas.
“Tas ir tik forši saņemt sirsnīgus vārdus un zināt, ka ekskursija un mūsu kopīgais laiks ir palicis gaišā piemiņā.”
Visa sākums Karostas cietumā
Lai atbildētu uz jautājumu, kādēļ kļuvusi par gidi, Aija savā stāstā atgriežas pagātnē: “Pirmkārt, mans tēvs un vecaispaps ļoti interesējās par vēsturi. Mums mājās vienmēr bija grāmatas par vēsturi, un gaume uz literatūru mums sakrita.
Otrkārt, 2007. gadā piedzima dēls Gustavs, un es atgriezos Liepājā. Sapratu, ka ļoti daudz ko nezinu par savu pilsētu. Tā kā man bija mazs bērniņš, dzīve attiecīgi bija pakārtota viņam, un es pēc kāda laika izveidoju organizāciju “Dzintara lapsas fonds”. Sāku bērniem organizēt projektus, kas bija saistīti ar vēsturi, arhitektūru, vadīju radošas nodarbības.
Darīju tā, lai būtu interesanti gan man, gan manam dēliņam.
Projekti mums bija dažādi, viens no tiem – ekskursija un plenērs. Šo ekskursiju vadīja Gunārs Silakaktiņš. Viņš tik forši un interesanti stāstīja, ka manī radās interese pamēģināt.” Tas bijis pirms aptuveni 15 gadiem.
Pirmās ekskursijas kā gide A. Vīdnere vadījusi Karostas cietumā.
“Dzīvojot Karostā un domājot, kur varētu strādāt, uzrunāju Montu (Montu Krafti – aut. piez.). Uz viņas jautājumu, ko es gribētu darīt, atbildēju, ka varu visu ko, un sāku strādāt bufetē.
Atrodoties tajā vidē, esot kopā ar tiem cilvēkiem, aizvien vairāk vilināja gidošana. Kaut kādas zināšanas jau bija, un tās vienmēr nāk klāt, kā tai teicienā: “Jo vairāk zini, jo mazāk tev liekas, ka zini.””
Aija izgājusi Karostas cietuma organizētos gidu kursus un ieguvusi savu pirmo sertifikātu, pēc tam otro, un drīz jau vedusi interesentus ekskursijās pa Karostu.
“Joprojām Karosta ir mans mīļākais ekskursiju maršruts, vistuvākais sirdij,”
viņa atklāj.
Vēlāk Karostas cietums Aiju pieteicis pilsētas gidu kursiem, par ko viņa ir ļoti pateicīga.
Vienmēr paliks kāds noslēpums
Arī Jaunliepāja A. Vīdnerei ir tuva un mīļa, jo tur pavadīta liela daļa bērnības.
“Mans tētis bija dzelzceļnieks. Līdz ar to es daudz sabiju viņa darbavietā, vēl es Jaunliepājā kādu laiku dzīvoju, tādēļ arī apņēmos šeit novadīt ekskursiju. Bet tas man būs pārbaudījums, pirmo reizi stāstīšu par Jaunliepāju.
Naktīs nevaru gulēt, ceļos četros no rīta un plānoju maršrutu.”
Aija savā stāstījumā iecerējusi ievīt arī bērnības atmiņas.
Karostas glābšanas biedrības vadītāja Monta Krafte A. Vīdneri iepazinusi kā kolēģi Karostas cietumā.
“Man ļoti patika ar viņu strādāt, jo viņa ir radoša personība. Mēs Aijai parasti uzticējām tādus projektus, kas prasa neordināru skatījumu, netradicionālu pieeju, un viņa ikreiz veiksmīgi tika ar tiem galā. Piemēram, vadīja muzikālas ekskursijas, organizēja vintage tirdziņu. Fantastisks bija viņas darbs vienā no Karostas festivāliem – instalācija, veltīta izsūtītajiem.
Viņas stiprā puse ir spēja domāt, skatīties uz lietām, darbu, diezgan vienkāršiem darba uzdevumiem ar tādu out of the box
jeb latviski “ārpus kastes” skatienu. Tā ir īpašība, kas man viņā ļoti patīk un ko augstu vērtēju.”
Aija stāsta, ka veidot pieminēto instalāciju “Zaudētā paradīze” pamudinājusi Melānijas Vanagas grāmata “Veļupes krastā”.
“Šis vizuālais stāsts jeb instalācija bija mēģinājums, izmantojot simbolus, dabas elementus, sendienu priekšmetus un telpu, attēlot gaismu un tumsu, nelielu daļiņu dvēseles kliedziena. Ar nolūku izvēlējos vienu no Karostas virssardzes tumšajām kamerām, kas pati par sevi jau simbolizē ieslodzījumu.
Saliku cilvēku portretus no Latvijas pirmās republikas laikiem. Kameru dekorēju ar peonijām, rozēm, fonā skanēja putnu dziesmas… Tā bija kā paradīze, mājas, Latvija. Bija ļoti skaisti.
Bet ar laiku ziedi novīta, kamerā sāka nelabi ost…
Asociēju to ar laika ritējumu, šo baigo notikumu daudzu dienu, nedēļu, mēnešu, gadu garumā, cilvēkiem vagonos un sekojošajiem notikumiem.”
Aija par sevi saka: “Man ļoti patīk rokdarbi, patīk izpausties radoši. Tā ir mana būtība, tas ir tas, kas esmu.” Tāpēc arī salons “Mākslas lāde” kļuvis par otrajām mājām.
Māksliniece Agnese Rudzīte ar A. Vīdneri iepazinusies “Dzintara lapsas fonda” rīkotā labdarības akcijā.
“Mēs tiekamies reti, bet ar jēgu – apmaināmies ar tomātu stādiem, ar grāmatām, nopērkam no viņas kādu retro čemodānu vai viņas vecmāmiņas adītās zeķītes.
Aija ir sirdssilts, sirsnīgs, empātisks cilvēks. Viņa ieklausās sevī un apkārtējos. Aiju nav iespējams izdibināt līdz galam, vienmēr paliks kāds noslēpums.”

Vizītkarte
Aija Vīdnere
- Dzimusi 1981. gada 22. augustā Liepājā.
- Beigusi Liepājas 15. vidusskolu, mācījusies Liepājas Mākslas vidusskolas Tekstilmākslas nodaļā.
- Sertificēta gide, ekskursijas vada latviešu, krievu, angļu valodā.
- Patīk mūzika, kino, rokdarbi, lasīt grāmatas, būt dabā, sēņot.
- Kad vajag padomāt, izvēdināt galvu un smelties spēku, brīnumzālīte ir jūra.
- Mamma 17 gadus vecajam Gustavam.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.