Pirms nākamvasar jūlijā gaidāmajiem XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem trauksmi ceļ virsdiriģenti, norādot, ka apdraudēta ir arī Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku nākotne.

Bērniem zudusi interese

Lai iegūtu atbildi uz jautājumu, kāpēc bērniem nepatīk vai negribas dziedāt un dejot, būtu jāvaicā katram, kurš nav pulciņā vai arī agrāk bijis, bet nu to pametis.

Taču tendences un kopējais noskaņojums skolās ir zināms.

Dienvidkurzemes interešu izglītības skolotāji stāsta, ka skolēnu skaita samazināšanās un skolu reforma arī koru situāciju ietekmē jūtami, taču nav ne vienīgais, ne galvenais iemesls. Drīzāk noteicošās ir intereses.

Šodien bērni vairāk izvēlas sportot, dažādas fiziskās aktivitātes. Un liela daļa esot tādu, kurus vispār neinteresē nekas no tā, ko piedāvā ārpusstundu pulciņos. 

“Brīžiem jauniešu vienaldzīgā attieksme biedē,”

komentēja viena no skolotājām.

Agrāk skolēni priecājušies, ka varēs tikt uz Rīgu, kur nedēļu dzīvot, piedalīties svētkos, bet tagad viņi jautājot: vai obligāti jābrauc? Un, jāatzīst, godīga atbilde ir: nē, obligāti nav…

Skolotāju iespējās ir tikai, piemēram, stāstīt, cik labi ir Mežaparkā un stadionā “Daugava” pārstāvēt savu skolu un novadu. Ka dejošana un dziedāšana sekmē veselīgu attīstību, dod prieku un tamlīdzīgi.

Kora stundas fakultatīvas bija arī agrāk, un tāpat bērni tās mēdza bastot, taču kolektīvus izdevās noturēt.

“Šodien glābiņš varētu būt, ja kori un deju mēģinājumu ierakstītu stundu sarakstā un tas būtu obligāti apmeklējams kā matemātikas vai vēstures stunda,”

skolotājas prāto.

“Tev tur jābūt un jāiemācās deju solis vai dziesma. Protams, cits jautājums par spējām, bet šodien pulciņā nav arī to bērnu, kuriem ir spējas.”

Pedagogi padalās, ka nemitīgi pulciņos nevis nodarbojas ar dziesmu un deju apgūšanu, bet cīnās ar attieksmi. Gribu – daru, negribu – nedaru ir šajā laikā izplatīts niķis. Tikmēr pulciņa darba rezultātam jābūt.

Turklāt kvalitatīvam, lai ne tikai nebūtu kauns uzstāties, bet arī skates komisija piešķirtu ceļazīmi uz dziesmu un deju svētkiem.

“Kovida laikā visi par daudz attālinājās. Tas parādīja, ka nekas traks taču nav, ja vairs regulāri kopā nedejo un nedzied. Arī tad, ja nedara neko, pasaule apkārt nemainās,” skolotāja novērojusi, ka pieaugušie amatierkolektīvu dalībnieki pret nodarbi izturas nopietni, saprot, ka ir centīgi jāstrādā, lai atgūtu agrāko līmeni, bet skolēnu attieksme ir – kā būs, tā būs.

Piemēram, dejās nevar nokomplektēt pārus. Ja meitenes vēl grib dejot, tad zēni nav pierunājami. Puikas piesaistīt grūti, viņi vairāk aiziet uz sportu, tehnisko jaunradi.

Un vēl pedagogi runā par izdegšanu, kas arī jāņem vērā. Koris ir stunda pēc visām pārējām, pulciņš notiek tad, kad citi darbi padarīti.

Nākotnē raugās cerīgi

XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koordinatore Dienvidkurzemē Aija Niedola ir vienisprātis ar skolotājiem, ka kovida laiks ar attālinātajiem dziesmu svētkiem ļoti nodarīja pāri.

“Taču skolas cenšas, lai kolektīvi būtu, un tie palēnām atjaunojas – ja tām ir diriģents un bērni, kas dzied,” viņa uzskata, ka bērniem noteikti jāmin mērķis, un tas ir Skolēnu dziesmu un deju svētki.

“Ir bērni, kuri ļoti vēlas tur nokļūt – dziedāt, dejot, spēlēt teātri. Šī vēlme viņus stimulē iesaistīties pulciņos.

Tiesa, kad beidzas dziesmu svētki, tad, līdzīgi kā pieaugušajiem, jūtams atkritiens, jo ir taču arī citas intereses.”

A. Niedola uzskata, ka skolotājiem ir liela loma bērnu ieinteresēšanā. Piemēram, labas mūzikas stundas pie talantīgiem skolotājiem noteikti var veicināt interesi par kordziedāšanu.

“Katru gadu pavasarī kolēģi raksta interešu izglītības programmas, uzrādot stundu skaitu to īstenošanai, un Izglītības pārvaldes komisija tās izskata. Tiem skolotājiem, kuri gatavo skolēnus dziesmu svētkiem, šajā mācību gadā apmaksā vairāk stundu,” koordinatore piemin arī pašvaldības pretimnākšanu.

“Novads atbalsta arī tādā veidā, ka abās interešu izglītības iestādēs – Aizputes Skolēnu jaunrades centrā un Grobiņas Skolēnu interešu centrā – pulciņu apmeklējums ir bez maksas. Citās pašvaldībās ir līdzmaksājums.”

A. Niedola apkopojusi no skolām iesūtītu informāciju par kolektīviem, kuri gatavojas dziesmu svētkiem, taču šobrīd nav zināms, kuri uz tiem tiks. Vēl priekšā skates.

“Esmu dzirdējusi, ka diriģentiem bažas par dziesmu svētku nākotni, bet es uz to skatos pozitīvi, jo lielai daļai skolēnu patīk dziedāt un dejot.

Protams, viss atkarīgs no ģimenes – kāda tajā attieksme un vai bērnu atbalsta, vadā uz mēģinājumiem. Vecāki ir bērnu stiprais plecs; ja viņi dzied un dejo, tad ģimenē tradīcija nepazudīs, arī bērni dziedās, dejos un spēlēs teātri,” A. Niedola dzirdējusi skolēnus ar lepnumu sakām: “Mana mamma dejo.”

Viņa pieļauj, ka ar laiku kopkoris Mežaparkā tiešām kļūs mazāks, bet cerīgi domā, ka latvieši arī turpmāk būs dziedātāju un dejotāju tauta.

“Dziesmu svētki ir mūsu kultūras kods, un tajos vienmēr būs pilna Rīga ar dalībniekiem,” viņa ir pārliecināta, ka tā būs arī nākamvasar.

Gaida dziesmu svētkus

Rucavas pamatskola 2010. gada dziesmu svētkos piedalījās ar jaukto kori; togad bija dziedoši zēni 9. klasē. Vēlāk bērnu skaits vairs nebija tik liels, un 2015. gadā rucavnieki dziesmu svētkos piedalījās ar folkloras kopu.

“Kori izveidot nevarējām, bet folkloras kopā 20–22 bērni bija, un sagatavojām programmu,” skolas direktore un folkloras kopas “Ķocītis” vadītāja Liena Trumpika stāsta.

“Ķocītis” piedalījās arī kovida laika dziesmu svētkos. Šobrīd folkloras kopā ir 40 bērnu, kuri gatavojas dziesmu svētkiem, un visi tos gaidīt gaida.

To apliecina 9. klases skolēni; pavisam seši šīs klases skolēni darbojas kopā.

“Es gribu braukt uz dziesmu svētkiem! Man patīk dziedāt, dejot un spēlēt mūzikas instrumentus – mandolīnu, bungas un cītaru. Es gribu uzturēt Rucavas folkloru,”

Aleksis Zeme atklāj, ka ar “Ķocīti” viņš labi pavada laiku. Folkloras kopā viņš ir kopš 5. klases.

Līga Grabovska kopā darbojas jau no 2. klases. “Skolā redzēju, ka citi piedalās, viņi mani ieinteresēja, un arī gribēju izbaudīt to pašu,” meitene atceras.

Piedzīvotie dziesmu svētki viņai atstājuši labas atmiņas, pozitīvas emocijas. “Vislabāk pavadītās dienas, kādas var būt.”

Kaija Grauduža “Ķocītī” iestājās jau 1. klasē, kad sapratusi, ka dziedāt un spēlēt ir interesanti.

Viņa pieredzējusi vairākus dziesmu svētkus, tāpēc jau zina, ko gaidīt no nākamajiem. Tie atkal atnesīs labas izjūtas. Pie svētku ieguvumiem viņa min arī interesantas satikšanās un jaunas iepazīšanās.

Kultūru baudīt un radīt ir svarīgi visiem

Intervija ar Vaiņodes vidusskolas mūzikas skolotāju Ingu Prūsi.

– Kurās klasēs strādājat un kādus korus vadāt?

– Mācu visās klasēs un vadu divus korus – sākumskolas kori, kurā dzied meitenes un zēni, kā arī 5.–12. klašu meiteņu kori, kas gatavojas dziesmu svētkiem.

Lielajam korim pirmā dziesmu svētku skate notika pavasarī. Tad mums bija iedota puse dziesmu repertuāra, ko iemācījāmies, bet šogad iedeva visu programmu.

– Kāds ir repertuārs?

– Prasības stingras, dziesmas, es teiktu, – uz augstāko līmeni, bet nav tik grūtas, lai nevarētu apgūt. Repertuārs bērniem patīk, un tas viņiem ir svarīgi, jo tad pieņem dziesmas, ja arī ir kādas grūtākas notis.

Vecās, pazīstamās ir tās labākās; kamēr iemīl jaunās, paiet laiks.

Jebkurā gadījumā Mežaparkā skanēs Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”, kas bērniem ļoti patīk; es nezinu, kāds kods ir šajā dziesmā. Kaupera “Mana dziesma” aizies uz urrā.

Ir vairākas tādas, kurās dzied solists.

– Vai esat skolas kori agrāk aizvedusi līdz dziesmu svētkiem?

– Ar šo kori nestrādāju ilgi. Pirms manis to ilgi vadīja Baiba Leite, brauca uz visiem dziesmu svētkiem, tā ka mūsu skolā ir ļoti stipras kordziedāšanas tradīcijas.

Manējie bija pagājušie dziesmu svētki, bet tie iekrita kovida laikā.

– Kas, jūsuprāt, sekmē kora pastāvēšanu?

– Man ļoti svarīgi, ka atbalsta administrācija. Ja viņi saka: “Koris būs, mēs tev darbā palīdzēsim,” tad arī viss notiek.

Mūsu skolā gādā, lai varētu bērniem dot pēc iespējas vairāk, jo esam lauku skola, tālu prom nomalē.

Cik varam kultūru baudīt, paši radīt un darīt – tas viss mums ir svarīgi. Skolā ir arī deju kolektīvs, un kopā ar deju skolotāju mēs veidojam koncerta programmu visos skolas svētkos.

Pēctecība ir arī tāda, ka vecākie bērni, kuri bijuši dziesmu svētkos, mazajiem par tiem var pastāstīt un ieinteresēt. Bērni grib svētkos būt, tie viņiem svarīgi.

– Kā jums klājas ikdienas darbā?

– Ir dažādi, kā jau skolā, taču nevaru žēloties – kora meitenes pieaugušas un atbildīgas.

Protams, kad nopelna nesekmīgu atzīmi, tad iet uz konsultācijām un tajā laikā nevar atnākt uz kori. Es bērnus saprotu, viņiem atzīmes ir svarīgas.

– Kad notiek kora mēģinājumi?

– Mūsu skolā tā laime, ka nākam dziedāt rītos. Pārējām klasēm tad nenotiek stundas, maniem kolēģiem ir konsultācijas, kad mums koris.

Sākam pirms pulksten astoņiem, braukātājas pievienojas mazliet vēlāk, un beidzam pāri deviņiem. Tad visiem sākas stundas.

– Koris ir skolas kopēja lieta, kurai pakārto mācību plānu?

– Jā. Es zinu, ka citās skolās ir grūti ar kori strādāt pēc stundām, tad bērni nevar satikties, jo notiek pulciņi.

Mums būtu nereāli dziedāt pēcpusdienās, jo daudzi skolēni trenējas sporta skolā, viena daļa iet uz mūzikas skolu, mākslas skolu. Taču no rītiem meitenes atnāk dziedāt, svaigi izgulējušās.

– Kādas jums pārdomas par skolu koru nākotni?

– Es nesaprotu, kāpēc citās skolās kori pazūd. Tas ir bēdīgi, ja skolotāji korus nerada un ar tiem nestrādā. Varbūt iestādes administrācija pietiekami viņus nepamudina, nestimulē?

Pieļauju, ka koru nav arī skolotāju novecošanas dēļ.

Viņi ir noguruši, tāpēc grūtāk strādāt ar kori; tas smags darbs. Maz jauno nāk uz skolām.

Taču, ja sāktu strādāt Mūzikas akadēmijas, mūzikas vidusskolu beidzēji, tad bērni aizrautos līdz ar viņiem. Jauniem skolotājiem vairāk enerģijas.

Protams, sava loma arī stundu skaitam – lai to būtu pietiekami, ka skolotājs var normāli nopelnīt. Nav noslēpums, ka interešu izglītībā atalgojums ir mazāks nekā parastam skolotājam.

– Kas jūs notur šajā darbā?

– Tas ir mana sirdslieta. Es uzskatu, ka nav vērts strādāt, ja tikai jāvada stundas un nevar darīt vēl ko.

Uzziņai

XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki

• 2025. gada jūlijā.
• Plānoti 30 000–35 000 dalībnieku.
• Notiks vairāk nekā 30 pasākumu dažādās norises vietās, tajā skaitā pirmo reizi – akordeonu mūzikas koncerts.
• 11. un 12. jūlijā Nacionālajā stadionā “Daugava” notiks deju lielkoncerts “Es atvēru Laimas dārzu”.
• Svētku noslēgums paredzēts 13. jūlijā Mežaparka Lielajā estrādē ar koncertu “TE–AUST”.

Avots: www.nacgavilet.lv

Interešu izglītība Dienvidkurzemē

27 izglītības iestādēs īsteno 264 interešu izglītības programmas – 817 stundu nedēļā (t. sk. 36 STEM programmas – zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes, matemātika):

• 10 pulciņu saistīti ar vides izglītību;
• 44 pulciņi – ar sportu;
• 162 pulciņi – kultūrizglītībai (dejas, dziedāšana);
• 12 pulciņi – tehniskā jaunrade;
• citi pulciņi.

Dziesmu un deju svētkiem gatavojas 56 kolektīvi: kori, tautas deju un mūsdienu deju kolektīvi, vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas pulciņi, koklētāju ansamblis, akordeonisti, teātra pulciņi.

Piedalīties aicinātas arī divas novada speciālās skolas, ja audzēkņi apguvuši repertuāru.

Avots: Dienvidkurzemes novada pašvaldība

Es domāju tā: Kāpēc popularitāti zaudē dziedāšana korī un tautas dejas?

Lelde Lēvalde – strādājoša mamma:

– Manuprāt, tā nav. Varbūt tā šķiet tādēļ, ka pati dejoju tautas dejas. Jaunieši pat vairāk nekā iepriekš pievēršas šīm aktivitātēm. Koris un dejošana dod kopības sajūtu, kuru citur grūti iegūt. Tikai jāpārdzīvo pusaudžu vecums.

Mēģinājumi, koncerti, izbraukumi, tie ļoti saliedē, bet vispirms jābūt vecāku interesei bērnu iesaistīt, sava loma ieinteresēšanā jāuzņemas arī skolotājiem.

Alvis Vitrups – strādā:

– Tāpēc, ka tas nav interesanti. Bērnībā man arī nepatika, ka vecāki veda dejot tautas dejas. Tik ļoti nepatika, ka pat protestējot raudāju. Tas vienkārši nebija un nav priekš manis.

Viss vecais, latviskais nav vairs populārs. Kurš jaunietis šodien fano par bukstiņbiezputru vai sklandraušiem? Kur te kāda populāra sklandraušu ēstuve? Laiki mainās. Pastalās arī neviens vairs nestaigā.

Elizabete Irbe – mācās:

– Svarīgi, kāds ir jaunieša vecums. Daudzi pēc pārtraukuma atgriežas pie kora un tautas dejām, lai atkal sajustu īpašo kopības sajūtu, ko dod kolektīvs. Šādas nodarbošanās ļoti labi noņem nevajadzīgo iekšējo stresu.

Svarīgi, kādas un cik stipras ir tradīcijas skolā. Manā skolā mēs gandrīz visi dziedājām un dejojām. Domāju, ka jaunieši uz to tomēr ir jāpiespiež, lai slinkums neņem virsroku.

Sindija Ruzaiķe – studente:

– Mūsdienās jaunieši mazāk pievēršas kordziedāšanai un tautas tradīciju kopšanai, jo tomēr ļoti daudz kas atkarīgs no ģimenes ievirzes, vērtībām. Daudzi vecāki vispār laimīgi, ka bērns sēž pie datora vai telefonā, ir mājās un nekur neiet.

Jauniešiem nav pieredzes, un viņi nesaprot, ka piedalīšanās kolektīvos ir ļoti vērtīga, jo tā cilvēku attīsta, māca sevi parādīt sabiedrībā, dod kopības sajūtu, ko citur nevar iegūt.

Annija Augstkalne – studente:

– Tas nav populāri un aktuāli mūsdienu jaunatnei. Liela ietekme jauniešu izvēlēm ir videi, draugiem, interneta piemēriem, tikai pēc tam ģimenei. Mūsdienās visi ir internetā, no tā tiek ņemti piemēri.

Daudzi vecāki, kad mazs bērns niķojas vai neklausa, tūlīt iedod telefonu, lai nomierinās. Nav reālās dzīves un dzīvā saskarsmē balstītu piemēru. Un jaunieši noslēdzas vēl vairāk, viņus dzīve neinteresē.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.