To klātienē 220 dalībniekiem nolasīja Inese Kučinska, kas klātesošos mudināja sarosīties valodas lamatām.

Šogad Liepāja bija vienīgā pilsēta, kurā bija iespēja diktātu rakstīt klātienē. To izmantoja ne tikai vietējie, bet arī citi interesenti, kas labāk raksta ar roku, nevis datorā, diktātu klausoties tiešsaistē.

Elektroniski šogad iesniegti 558 darbi.

Liepājniece Nora Stode atzīst, ka viņai labāk patīk rakstīt vienatnē datorā, taču šogad vēlējusies izmēģināt ko jaunu, tāpēc sevi gribēja pārbaudīt rakstīšanā klātienē.

RTU Liepājas akadēmijā bija novērojami dažādu vecumu rakstītāji. Pasākuma organizatori informē, ka jaunākajam bija vien deviņi gadi, bet vecākajam – 84.

Liepājniece Dace pēc diktāta iesniegšanas bija pārliecināta, ka viņas rezultāti būšot labi. Kundze turpināja: “Zinājāt, ka tur bija jānorāda arī savs vecums?

Pēdējo reizi latviešu valodu mācījos pagājušajā gadsimtā! Man nez kāpēc liekas, ka pa šiem gadiem kaut kas valodā ir mainījies.”

Dacei šis nav pirmais diktāts, taču iepriekšējos rakstījusi mājās. Jautājot, vai klātienē ir vieglāk, liepājniece atzīst, ka te viss ir disciplinētāk, taču, vai tas palīdz, viņa nezina.

Tiešsaistē iesniegtos diktātus sola izlabot tuvāko mēnešu laikā, taču akadēmijā rakstītie jau iztirzāti.

Organizatori atzīst, ka bez nevienas kļūdas diktātu neuzrakstīja neviens. Savukārt deviņiem cilvēkiem bijušas līdz četrām kļūdām. Viņi izpelnījušies apbalvojumus.

Šogad tekstā parādījās dažādi putnu nosaukumi, ko daudzi arī norādīja kā savu klupšanas akmeni. Izskanēja gan kazuāri, gan kormorāni, čurkstes, paugurknābja zoss, cekulpīle, ķauķis un tārtiņš.

Tekstu par putniem un Liepāju šoreiz sarakstījusi žurnāliste Aiva Kanepone.

Liepājniece Rita Milde lepojas, ka diktāta rakstīšanā klātienē piedalījusies katru gadu. “Vienreiz dabūju arī balvu. Uz tām gan parasti neceru, šis ir man pašai personīgi, lai pārbaudītu, ko es zinu un ko es varu. Ja kaut kas neiet tik labi, tad to iemācos,” viņa stāsta, ka veiksmīgi uzrakstīts diktāts palīdz arī pašapziņas celšanai.

Viņasprāt, vismaz reizi piedalīties vajadzētu katram liepājniekam. Arī pati pasākumu cenšas popularizēt paziņu lokā.

“Man šķiet, ka daudziem ir tā bēdīgā skolas pieredze,”

viņa prāto par to, kāpēc dalībnieku nav vairāk.

Liepājniece lēš, ka daudzi, visticamāk, arī nezina, ka par kļūdām nevienu nekaunina un katra individuālie rezultāti netiek paziņoti publiski.

Savukārt jaunietes Greisa Geca un Dinija Daugule priecājas, ka auditorijā manījušas vairākus vienaudžus.

“Es domāju, ka jauniešiem būtu jānāk uz šādu pasākumu, jo tagad daudzi runā ar anglicismiem, bet mums ir jāattīsta arī sava valoda. To nevajadzētu aizmirst, un tā ir jālieto kvalitatīvi,” uzstāj Greisa, kura uz diktāta rakstīšanas svētkiem atbraukusi no Rīgas.

Meitene atzīst, ka kopā ar Diniju diktāta rakstīšanu ieviesušas par tradīciju jau kopš vidusskolas laikiem Valmierā. Tagad Dinija studē Liepājā, tāpēc šis bijis arī labs iegansts kopā pavadīt laiku.

Abas jaunietes norāda, ka šogad teksts nav bijis sarežģītāks kā citus gadus, bet bijuši pāris knifiņi.

“Bija daudz putnu nosaukumu, no kuriem dažus pat neesmu dzirdējusi. Tāpēc brīžiem apmulsu,”

atzīst Greisa, kas ar nepacietību gaidīja oriģinālā teksta publicēšanu, lai saprastu savas kļūdas. Meitene no tām labprāt mācās.

Savukārt Dinijai šķiet: cik sarežģīts likās diktāts, atkarīgs no tā, cik labi katrs pārzina putnu tēmu.

Pati gausi atzīst, ka šogad rezultāts varētu būt sliktāks, nekā bija plānojusi, bet šo pieredzi izmantos, lai iemācītos ko jaunu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.