liepajniekiem.lv
Kopš tā gada A. Cērmane ar muzeju ir tiešā sasaistē. Pagājušās nedēļas nogalē viņa ar kolēģēm uzņēma Leģendu nakts apmeklētājus.
Saglabāt lietas
“Ir ļoti viegli un labi, jo satikti vislabākie cilvēki ar pozitīvām emocijām, gaišumu un starojumu acīs. Viņi nenesa raizes vai problēmas, bet ienāca atbrīvoti, un tas jau ir skaistākais.
Es jūtos augstāk par zemi!”
A. Cērmane atklāj Leģendu nakts atstātās izjūtas.
Apriķos muzejs neliels, bet arī tādam ir jāattīstās. Kāds ir vadītājas sapnis par muzeju? Jautājums paver improvizācijas iespējas, bet A. Cērmane mākoņos nelidinās.
“Man liekas, ka mēs, daži darbinieki, esam izdarījuši to, ko varam, – bez naudas, ar savu spēku, domām un rokām. Iztīrījām un sakārtojām ēku.”
Kādreiz darīja tā, ka vietās, kur ikdienā negāja, mēdza visu ko nolikt, tā ka stūri bija pilni. Taču nu cilvēki var iet, kur vien var atvērt durtiņas, bet neatveramu vairs neesot.
“Laiks prasa savu, jo nomainās paaudzes, iekārto interesantos, modernos muzejus ar mūsdienu tehnoloģijām. Un tomēr gribas nesasteigt.
Lai nav viss interaktīvs, ka tikai piespiež pogas un attēli nomaina cits citu. Gribas atstāt iespēju ar dažādām izklaidējošām formām, tādām pieejām bērniem, ka var sadraudzēties ar īstumu, to izprast un atpazīt konkrētas lietas.
Tās varbūt vēl izdzīvos laikā, kad var aplūkot, pacelt, papētīt, būt eksperts. Mana gadu nasta ir nostiprinājusi vērtības, pietāti pret tām.”
Rūķu stāsti un citi
Apriķu muzeju dzīvu uztur vadītājas stāsti. Zvaigžņu istabā pat – tie aizkustina, ieaijā, noloba sirsniņas, ka izej no telpas patiesāks, nekā iegāji. Kur viņa tos ņem?
“Lielākā daļa stāstu sēkliņu jau tevī ir iesējušās, un cilvēks, ar ko tu satiecies, izripina ārā izjūtas, un tās aizskrien pie klausītājiem.
Stāsts rodas no saskarsmes ar cilvēkiem, un es saprotu, ko man gribētos viņiem novēlēt. Akcentēt tikai to labo un saprast: ja tu būsi tukšinieks, vai tad tev būs, ar ko dalīties?
Tev visu laiku sevi jāpapildina – jālasa, jāiemīl atziņas. Tās aizķeras, un, kad vajag, atceries.”
Muzeja vadītājas sirsnību uzsver visi, kuri viņu pazīst. Pati saka: to veidojuši sastaptie cilvēki un arī ģimeniskās vērtības.
“Vienkāršā lauku ģimenē, arī pieticībā auguši, tomēr mēs esam cits par citu. Izlīdzējām, ja kādam kas bija vajadzīgs, un tā visu mūžu. Kā man teica nejauši satikta tantīte: “Ar vienu roku tu, meitiņ, dosi, ar divām saņemsi pretī. Un arī – ko sēsi, to pļausi.
Sakāmvārdi māca, ka tu nevari būt gaidītājs no citiem, bet tev jābūt devējam, kaut vai ar labu domu vai vārdu, gaišu skatu.”
Viņa atzīst, ka brīnās par saviem gadiem…
Domājot par pašas radīto Rūķu programmu – tai taču neesot robežu!
“Ja kaut kur kāja aizķeras vai solis lēnāks, vienalga man Rūķa gars ir iekšā, dullums nezūd un gribas kā bērnam izdzīvot, izspēlēt svētkus. Izņemties bērniem līdzi.
Esmu Rūķi arī pavirzījusi maliņā, bet viņš vienalga ņem virsroku un rakstās ar lielo burtu.”
Entuziasms un profesionalitāte
Saldus novada Jaunauces pils tūrisma konsultante Inguna Balcere labi pazīst A. Cērmani un zina, ka viņa strādā godprātīgi un ne tikai rūpējas par pils atdzimšanu, bet arī – lai katrs cilvēks tajā jūtas gaidīts.
“Viņā skolotāja lien ārā pa visām vīlēm, izstaro sākumskolas labestīgumu,” I. Balcere novērojusi.
“Veids, kā Rūķis stāsta Apriķu stāstu, ir simpātisks, atšķirīgs un izturēts. Tā ir Apriķu atpazīstamības zīme; es teiktu, ka Aina Cērmane pati jau ir atpazīstamības zīme.”
Jaunauces kolēģe vērtē, ka Apriķu muzejā izdarītais panākts daudzu gadu mērķtiecīgā darbā, dažbrīd bez [pašvaldības] atbalsta.
I. Balcere uzskata: “Pašvaldībai un apkārtējiem cilvēkiem jāsaprot, ka šādi darbinieki ar lielu pašuzupurēšanos ir vērtība un viņi jāatbalsta gan morāli, gan finansiāli.
Šādu cilvēku kļūst arvien mazāk.”
Muzejs šoruden akreditēts, tas ir darba kvalitātes rādītājs, uzsver Jaunauces pils pārstāve. Viņasprāt, Apriķu muzejā entuziasms iet rokrokā ar profesionalitāti; tāds salikums neesot sastopams bieži.
Pulcējas pie omes
“Manas bērnības atmiņas par mammu ir tādas, ka mēs visur bijām kopā – gan darbos, gan svētkos, izbraukumos,” A. Cērmanes meita Ilze Koņušaka stāsta, ka kopības izjūta pārmantota un svarīga arī meitu ģimenēs.
“Daudz ko iemācījāmies, strādādamas kopā ar vecākiem un arī svētkus svinot. Mammai vienmēr svarīgi, lai galdā nekā netrūkst, visiem ir labi, ērti. Viņa padomājusi par pārsteigumiem un, kad pašai svētki, drīzāk iepriecina tos, kas pie viņas ierodas.”
Tētis Ārijs jau gadu kā aizsaulē, tā ka tagad lauku mājās bērnus un mazbērnus uzņem mamma viena.
Ilze ar saviem bērniem un dzīvesbiedru pie viņas brauc katru nedēļas nogali, palīdz ikdienas darbos, saimniecībā.
“Brauc arī māsas ar savām ģimenēm, un atkal visi kopā strādājam, tāpat svētkus svinam. Nav tikai ģimenes svinības, bet arī Latvijas svētki, Ziemassvētki.”
Mamma ir saimnieciska, viņai patīk viesus uzņemt, stādīt puķes, strādāt ābeļdārzā un sētā.
“Gadās, ka kaut ko skaistu ierauga un atsūta mums fotogrāfiju – cik burvīgs saulriets vai zirnekļu tīmeklis, vai rasa. Mammai izdodas pamanīt apkārt skaistumu, un tajā dalās ar mums. Viņa prot priecāties un iepriecināt citus.”
Meita domā, ka darbs muzejā un muižā ir mammas aicinājums,
dzīvesveids, tur viņas vieta un būtība.
“Mamma jūtas laimīga, piepildīta, ka var būt ar cilvēkiem, arī ekskursantiem ar lielu aizrautību stāstīt par vēsturi un kultūru, kuru viņa pārstāv.
Es lepojos ar savu mammu un augstu novērtēju viņas ieguldījumu darbā, man patīk, kā viņa pārstāv savu novadu un par to rūpējas. Viņa ir visas mūsu ģimenes lepnums.”
A. Cērmane labi saprotas ar bērniem, kas aizbrauc uz muzeju. Tāpat ir ar mazbērniem – kad viņi satiekas ar omi, esot mazi svētki. “Viņa ir mīļā ome,” Ilze silti saka.
Vizītkarte
Aina Cērmane
- Skolotāja, Apriķu muzeja vadītāja.
- 69 gadi.
- Dzimusi Aizputes pagastā.
- Apriķos ieprecējusies pirms 51 gada.
- Trīs meitas – Ilze, Daiga, Liene –, astoņi mazbērni.
- Dzīvo “Mazbērziņos”, kam blakus aug bērzi.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
