“Kurzemes Vārds” izzināja, kā ukraiņu skolēniem klājas mācībās, kā sokas ar latviešu valodu un ko izglītības nozarē strādājošie saredz kā lielākos klupšanas akmeņus mācību satura apguvē.

Valodas prasmē apsteidz klasesbiedrus

Liepājas Dzintara vidusskolas 9.a klasē mācās Tihons Martinenko. Viņa dzimtā pilsēta ir Harkiva Ukrainā.

Zēns uz Liepāju kopā ar tēti, brāli un māsu pārcēlās pirms diviem gadiem. Par galamērķi izraudzīta vēju pilsēta, jo šeit jau dzīvojis ģimenei tuvs cilvēks.

“Kurzemes Vārds” ar Tihonu sarunājas latviešu valodā, tikai dažus vārdus, kas uztraukumā pēkšņi aizmirstas, no krievu valodas palīdz pārtulkot klases audzinātāja Iveta Kalniņa. “Viņš ļoti cenšas,” audzēkni paslavē skolotāja.

“Nebūt nav tā, ka satiekamies un pārejam uz krievu valodu. Mācību gada beigās būs jāliek eksāmeni tāpat kā visiem pārējiem, līdz ar to valodu cenšamies praktizēt.”

I. Kalniņa salīdzina:

“Viņš valodas zināšanās ir apsteidzis vienu otru, kas skolā mācās jau ilgi.”

“Es uztraucos par eksāmeniem,” atzīstas Tihons, “un tieši par matemātiku un latviešu valodu.” Angļu valodu viņš mācās no 2. klases, līdz ar to zinot ļoti labi.

“Runāšanai es varu sagatavoties, ar rakstīšanu grūtāk,” puisis spriež par savām šā brīža latviešu valodas prasmēm. Savukārt matemātika viņam vienkārši tik labi nepadodas, ir sarežģīts mācību priekšmets.

I. Kalniņa piebilst, ka Tihons ir sekmīgs, “turas ļoti smuki”.

“Tik, cik divos gados viņš ir izdarījis, domāju ir tikai apsveicami.”

Tihons ir ļoti apņēmīgs jaunietis, jo paralēli klātienes mācībām turpina attālināti mācīties arī Ukrainas skolā, līdz ar to mācību slodze ir liela.

“Man patīk mācīties, es gribu zināt, būt gudrs,” viņš pamato, kādēļ mēģina savienot mācības divās valstīs. Turklāt attālināti tiekas ar saviem agrākajiem klasesbiedriem, kas nu dzīvo Vācijā, Francijā, Nīderlandē un citviet.

Līdz ar pārcelšanos uz Liepāju puisis sapratis, kādu profesiju vēlētos apgūt.

“Man patīk jūra, un esmu izlēmis pēc 9. klases mācīties par stūrmani,” viņš plāno, un arī tādēļ esot svarīgi pabeigt skolu ar labām atzīmēm.

Mīļākā vieta pilsētā jaunietim ir Oskara Kalpaka tilts. “Man patīk skatīties, kā kuģi ienāk Liepājā.

Liepāja ir skaista pilsēta. Man interesē tās arhitektūra un vēsture. Te izbaudu mieru.”

Liepājas Dzintara vidusskolā Tihons ir atradis domubiedrus, pirms tam viņš ir pabijis vēl divās izglītības iestādēs.

Šeit viņš jūtoties vislabāk, un arī brālis Mihails, kuram tagad ir 12 gadi, plāno pārcelties uz šo skolu no citas izglītības iestādes. Tāpat 1. klasē gaitas uzsāks māsa Galina.

Iedraudzēties ar latviešiem neesot viegli, sapratis Tihons. Ja izveidojies draugu pulciņš, svešam tajā ielauzties ir grūti. “Es nezinu, kā to izdarīt,” viņš smaida.

Tādēļ tuvākais draugs ir kāds cits ukraiņu zēns, kas gan nemācās Dzintara vidusskolā.

“Vasarā makšķerējām, peldējām, daudz ko darījām kopā. Arī viņš mācās latviešu valodu, un skolā viņam klājas labi. Tāpat kā man.”

Interesanti, ka Tihons spēlē zvanus Liepājas Svētā Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcas tornī. “Man nav muzikālās izglītības, bet, šķiet, ka es dzirdu un saprotu mūziku. Klausos un spēlēju. Iepriekš neko tādu nebiju darījis, mani tas ieinteresēja, tāpēc sāku trenēties.”

“Dēls māca mūs”

Grinku ģimene Liepājā ieradās drīz pēc kara sākuma Ukrainā. Šī gada septembrī dēls Bogdans sāka mācīties Raiņa vidusskolas 5.a klasē.

Līdz tam zēns divus mācību gadus zinības apguva attālināti Ukrainas skolā. Tā bijusi Bogdana paša vēlēšanās mācīties “īstā skolā” un būt kopā ar klasesbiedriem.

Tētis Oleksandrs Grinka stāsta: “Bērniem, un arī manam dēlam, bija un ir vajadzīga komunikācija ar klasesbiedriem, vienaudžiem.

Viņam vienkārši gribējās iet uz skolu kā citiem bērniem!”

Tagad Bogdans visus mācību priekšmetus apgūst latviešu valodā un mācās tiešām labi. Valodu apguvis tik tekoši, ka skolotāji sakot – ukraiņu zēnu neatšķirt no saviem klasesbiedriem.

Kā uzskata O. Grinka, valodas apguvē ļoti palīdzējis, ka jau drīz pēc atbraukšanas uz Liepāju dēls sāka apmeklēt futbola treniņus. Tajos lielākā daļa audzēkņu runāja latviski un nemācēja krieviski. Tā gribot negribot latviešu valoda ienāca ikdienas saziņā.

Viss notika pamazām, bez piespiešanas un valodas apguves kursu apmeklēšanas. Tagad Bogdans esot tas, kurš vakaros mājās kļūst par latviešu valodas skolotāju savai mammai un tētim. Abi apgūstot gan latviešu valodas gramatiku, gan lasīšanu.

Tas, kas Oleksandru no sirds uztrauc, ir daudzu Latvijā dzīvojošo ukraiņu pašu nevēlēšanās runāt savā dzimtajā ukraiņu valodā: “Ja valodu nelieto mājās, sarunājoties ar bērniem un ikdienā, tad tā pamazām zūd.

Dažādu iemeslu dēļ vairumā gadījumu ukraiņu ģimenēs Latvijā tiek izmantota krievu valoda. Iespējams, tādēļ, ka šeit, Latvijā, daudzi to prot un tajā runā.

Mēs mājās runājam tikai ukrainiski.

Par bērna galveno saziņas valodu kļūst tā, ko viņš dzird mājās no mammas, vecmāmiņas, tēta. Bet nevienu jau nevar piespiest runāt ukrainiski…”

Bogdana tētis ir pilnīgi pārliecināts, ka, dzīvojot nevis dzimtenē, bet citā valstī, tās valoda noteikti jāapgūst. Vismaz labas sapratnes un sarunvalodas līmenī – aiz cieņas pret šo valsti.

Šogad mācīties jau vieglāk

Bijušajā Vaiņodes internātskolā, kur izmitina ukraiņu bēgļus, dzīvo Reutsku ģimene.

Dēls Maksims ir Vaiņodes vidusskolas 5. klases skolnieks. Kā viņam klājas, mācoties latviski, stāsta zēna mamma Natālija Reutska.

“Mācībās cenšas, bet, protams, brīžiem ne visu saprot, kaut arī runā latviski. Programma nav sarežģīta, un vidējus vērtējumus saņemt nav tik grūti,” Natālija zina, ka dažos mācību priekšmetos, kuros jālasa daudz teksta, Maksims tempā netiek līdzi citiem.

Tomēr pamata mācību priekšmetos, piemēram, matemātikā, sekmes labas. Ja stundās jāstrādā ar garāku tekstu un nepieciešams tulkojums, ukraiņu bērniem atļauts izmantot tulkotāju telefonā.

“Vienlaikus mācībām skolā mēs viņam pasūtījām latviešu valodas nodarbības internetā, tā ka to apguva arī mājās. Turklāt klases audzinātāja ar dēlu strādāja papildus, kad viņš nopelnīja sliktu atzīmi, lai vielu izskaidrotu.

Šogad – neteikšu, ka mācībās nav grūtību, bet ir jau daudz vieglāk,”

mamma uzteic dēlu.

Maksims Vaiņodē sāka mācīties 4. klasē un esot labi iekļāvies kolektīvā, sadraudzējies ar latviešu bērniem. Šogad pirmie klasesbiedri mācās 6. klasē, jo ukraiņu zēns gadu atpalika; bija jāiejūtas jaunā kolektīvā.

Savstarpējo attiecību ziņā lielu problēmu neesot, bērni kā bērni – no Natālijas teiktā var saprast, ka ukraiņu skolēni pieredz izglītības iestādes ikdienu, kāda tā ir, – ar gaišajām un ēnas pusēm.

Internātskolā ukraiņu bēgļi dzīvo visai noslēgti. Kādā mērā to veicina ēkas atrašanās atstatus no centra.

“Īpaši nekur neizejam, izklaidēm nav laika, jo strādājam. Kad vakarā pārrodamies mājās, ārā jau tumšs, bet no rīta atkal agri aizbraucam. Mēs neplānojam ilgi dzīvot internātskolā, tā kā ir radusies iespēja pārcelties uz Priekuli,” Natālija atklāj iespējamās nākamā gada pārmaiņas.

“Maksims nav iesaistījies skolas pulciņos, jo šobrīd gandrīz visu laiku paņem mācības. Jau trešo gadu viņš mācās interneta kursos, kurus vada ukraiņu skolotāji. Pāris vakaru nedēļā ir angļu valodas nodarbības, bet sestdienās – datorprogrammēšana.

Vēl kaut ko darīt viņš fiziski nepagūtu. Pārnācis no skolas, paēd un – pie mācībām.”

Uz jautājumu, kā cits ar citu sarunājas ukraiņu bērni, sieviete atbild, ka lielākoties ukrainiski, bet esot tādi, kuri vienalga runā krieviski, jo tā viņu ģimenes valoda.

Maksims skolā runā latviski, mājās – ukrainiski. Viņa ģimenē visi nedaudz runājot latviski, mamma valodu mācījusies kursos.

Viņi jūtoties Latvijā adaptējušies, tāpēc arī vieglāk sazināties ar cilvēkiem Vaiņodē un Priekulē, kur Natālija strādā par sociālo aprūpētāju.

“Kad pārcelsimies uz Priekuli, tad, domāju, Maksims arī apmeklēs kādus pulciņus. Ir vajadzīgs vairāk būt kopā ar citiem bērniem un iegūt draugus,” uzskata zēna mamma.

Veiksmes atslēga – paša un vecāku attieksme

Tas, ka mācību satura apguve latviešu valodā ukraiņiem ir lielākais pārbaudījums, apliecina Draudzīgā aicinājuma vidusskolas direktore Inta Korņējeva.

“Tā viņiem ir svešvaloda. Ja ir vēlme, skolēni latviešu valodu apgūst pietiekami ātri, bet tomēr ne visiem šī vēlme ir. Tas saistīts gan ar psiholoģiskām problēmām, gan ar mācību motivāciju.

Daļa skolēnu cer, ka atgriezīsies mājās, līdz ar to pietrūkst motivācijas apgūt mācības latviešu valodā.

Daļa ukraiņu skolēnu paralēli mācībām Latvijā attālināti mācās arī Ukrainas skolās, kas ir papildu slodze, nereti radot pārslodzi, kā dēļ mācībām mūsu skolā pietrūkst spēka.”

Mācīties motivēti jaunieši ir daudz labākā situācijā, jo viņiem, pārvarot valodas barjeru, ir bijis vieglāk integrēties mūsu sabiedrībā, novērojusi I. Korņējeva.

“Protams, tā pamatā ir neatlaidīgs darbs mācību stundās un papildnodarbībās, kā arī ārpusskolas aktivitātēs. Noteikti tā ir vēlme izmantot visas iespējas, kas tiek piedāvātas valodas apguvē un integrācijai latviskajā vidē.”

Skolā ukraiņu skolēniem ir iespēja pēc mācību stundām apmeklēt konsultācijas un papildnodarbības latviešu valodā.

Skolēniem, kuriem mācības latviešu valodā sagādā īpašas grūtības, tiek izstrādāti individuālie mācību satura apguves plāni.

Eksāmeniem Draudzīgā aicinājuma vidusskolā 9. un 12. klasēs šajā mācību gadā gatavojas divi skolēni.

“Īpaši priecē mūsu pirmā ukraiņu skolēna izaugsme. Viņš mūsu skolā mācības uzsāka 2022. gada pavasarī un šobrīd mācās jau 12. klasē. Kopā ar visiem klasesbiedriem viņš pagājušajā mācību gadā nokārtoja divus optimālā līmeņa eksāmenus.

Šī veiksmes stāsta atslēga noteikti ir paša skolēna un viņa vecāku attieksme un ieinteresētība.”

Liepājas Jāņa Čakstes vidusskolā esošie ukraiņu bērni nāk katrs ar savu mācīšanās pieredzi – kāds, ierodoties Latvijā, uzreiz ir iestājies latviešu plūsmas skolā, kāds turpinājis iegūt izglītību attālināti savas valsts skolā, kāds pirmos gadus mācījies mazākumtautību skolā, stāsta direktore Inta Freiberga.

Lai skolēni labāk iejustos darba vidē, skola gan nodrošinājusi latviešu valodas apguves papildstundas, gan ieteikusi pilsētā organizētās valodas apguves apmācības.

“Lielāks šķērslis bērniem varbūt ir nevis latviešu valodas apguve, bet pārslodze, kas rodas, mācoties latviešu valodu vienlaikus ar mācību saturu, kas tomēr valstīm ir atšķirīgs,” akcentē arī I. Freiberga.

“Un vēl termini, jēdzieni. Arī svešvalodas apguve, kā konstatēts, Ukrainā nesākas no 1. klases.

Šie visi tomēr ukraiņu bērniem ir nopietni riski nokārtot centralizētos eksāmenus.”

Ukraiņu skolēnu skaits Jāņa Čakstes vidusskolā ir nemainīgs.

“Kāds iesācis pie mums turpina, kāds pārtrauc mācības, lai turpinātu izglītību iegūt attālināti savas valsts skolā, kāds, ierodoties Latvijā, izvēlējies vienlaikus mācīties gan latviešu plūsmas, gan attālināti savas valsts skolā, bet konstatējis, ka tas ir par grūtu,” situācijas iezīmē direktore.

Viņa piekrīt, ka uzsākt mācības latviešu plūsmā nav vienkārši. Ir bērni, kas jau otrajā gadā tekoši runā latviski, bet ir bērni, kuriem valodu apguve padodas ļoti grūti.

Bērni aplaudē paši sev

Profesionālās tālākizglītības iestāde “PURE Academy” rīko latviešu valodas skoliņas, kursus un nometnes gan pieaugušajiem ukraiņiem, gan bērniem Sabiedrības integrācijas fonda un Liepājas Izglītības pārvaldes finansētos projektos.

Lai to starplaikā nezustu iegūtās iemaņas, apmācību nepārtrauktību nodrošina pati izglītības iestāde, pastāsta “PURE Academy” latviešu valodas skolotāja Agnese Kuplēna.

“Liela daļa bērnu iekļaujas Latvijas sabiedrībā, mācās latviešu skolās, un šiem bērniem valodu vajag,” uzsver skolotāja.

“Jo viens ir sazināties sarunvalodas līmenī, bet kas cits – apgūt visus mācību priekšmetus pilnīgi svešā valodā, kurai nav nekādu kopsaucēju ar viņu dzimto valodu.”

Tiešas saistības ar mācību procesu gan neesot, jo bērni iet dažādās klasēs, tāpēc fokuss ir uz praktiskām iemaņām – lai viņi mācētu lasīt, saprast, neapjuktu ar vienādiem vārdiem, varētu iepirkties veikalā.

Pedagogi vada meistarklases, rīko spēles, dodas ārpus skolas, māca par vidi, Liepāju, Latviju, būtiskākajiem notikumiem, lai bērni zinātu kontekstu vārdiem, ko apgūst.

Gandrīz trīs gadu laikā skolotāji iepazinuši bērnus, zina, ko viņi jau māk un kas vēl vajadzīgs. “Solīti pa solītim mēģinām attīstīt valodas apguvi arvien dziļākā līmenī,” stāsta A. Kuplēna.

Skolotāja pauž, ka jebkuram cilvēkam ir ārkārtīgi grūti dzīvot vidē, kur viņš nesaprot nevienu vārdu, tas rada milzīgu diskomfortu.

Skolās, kas vienmēr bijušas tikai latviešu, ukraiņu bērniem ir ļoti grūti, jo ar viņiem starpbrīdī neviens nevar sarunāties, taču mikrovide ir ļoti svarīga mācību vielas apgūšanai.

“Ar bērniem, kuri nemaz nezina latviešu valodu, runājam krieviski, pakāpeniski ieliekam pa vārdiņam latviski, kopā mācāmies lasīt, izrunāt. Un tad ir redzams, ka viņi kļūst arvien priecīgāki.

Dažreiz bērni aplaudē paši sev: “O, es atceros šo vārdu, jā!”

Kad spēlējam vārdu spēles, grūti salīdzināt, kur vēl es tādu azartu esmu redzējusi kā bērnu acīs, kad viņi sacenšas, kurš atceras vairāk vārdu, un prot tos pareizi lietot,” viņa pastāsta.

Arī vecāki saka, ka skolotāji viņu bērnus uzslavē, un mazajiem ir arvien vieglāk iekļauties sociālajā vidē.

Aktīviem bērniem vienmēr ir vieglāk apgūt jaunas prasmes un iekļauties jaunā vidē, jo viņi ir droši un nebaidās kļūdīties.

A. Kuplēna stāsta, ka valodas nodarbībās arī klusie un kautrīgie pēc neilga laika iejūtas ļoti labi.

“Viņi redz, ka apkārt arī ir tādi, kas kaut ko neprot, un par to neviens nerāj. Tad bērni atveras un iekļaujas. Ar ļoti sarežģītām situācijām nav nācies saskarties,” viņa saka.

Neatbildamie jautājumi ietekmē izvēli mācīties

Inga Ekuze, Liepājas Izglītības pārvaldes vadītāja

– Kāda skolās ir situācija ar ukraiņu skolēniem?

– Patlaban skaits ir nedaudz lielāks nekā mācību gada sākumā. Pieauguma iemesli var būt dažādi.

Viens no tiem – tie bērni, kas līdz šim mācījās attālināti Ukrainas izglītības sistēmā, ir pārgājuši uz klātienes mācībām Liepājā.

Ģimenēs izsvērts un nolemts, ka paliks uz dzīvi Latvijā, sāk nostabilizēties situācija – ir gan dzīves, gan darbavieta –, un ģimene attiecīgi saprot, ka bērnam ir jāapmeklē skola klātienē.

Taču ukraiņu skolēnu skaits skolās ir mainīgs, jo kāds izvēlas arī atgriezties dzimtenē.

Visvairāk Ukrainas skolēnu Liepājā mācās pamatskolas posmā, t.i., no 1. līdz 9. klasei, šobrīd vidusskolā ir tikai trīs jaunieši.

– Cik ukraiņu mācās 9. klasē – ir starp tiem, kas kārtos gala eksāmenus?

– Seši jaunieši. Ja palūkojamies uz rezultātiem pērn, tad apliecību par pamatizglītību neieguva divi ukraiņu skolēni. Iemesli – gan veselības faktors, gan skolas vāja apmeklētība.

Kārtojot eksāmenus, viņi bija nodrošināti ar izdales materiāliem ukraiņu valodā, konkrēti – tieši matemātikā.

Arī mācību procesa laikā ukraiņu skolēni saņēma dažādu veidu atbalstu latviešu valodas papildināšanai un apguvei.

Jāpiebilst, ka lielai daļai skolēnu, kas eksāmenus nenolika, nav saistības tikai ar to, ka viņi neapmeklē skolu vai viņiem ir veselības, uzvedības problēmas. Tie ir dažādi faktori.

Viens noteikti ir saistīts ar valodas barjeru, otrs iemesls ir saistīts ar pašapziņu, viņi netic sev, savām spējām, un trešais – sociālo prasmju trūkums.

Šīs būtu lietas, kas ir jāizkopj. Sociālās prasmes var pilnveidot, komunicējot klātienē, emocionāli labvēlīgā vidē, un reizē tas palīdzētu valodas apguvē un pašapziņas celšanā.

– Ar 2025. gada 1. septembri iecerēts, ka visiem ukraiņu nepilngadīgajiem bērniem būs jāapmeklē mācības klātienē. Ko tas nozīmēs?

– Pavasarī veicām izpēti, un mūsu rīcībā ir dati, ka izglītības iestādi Liepājā klātienē neapmeklēja 57 bērni, viņi mācījās attālināti. Šiem bērniem būtu jāienāk mūsu izglītības iestādēs.

Patlaban vairākās skolās ir klašu grupas, kurās mācās 26 līdz 30 skolēni, līdz ar to tās ir piepildītas. Tāpēc mums būs jādomā, kurās skolās un klasēs ukraiņu bērniem nodrošināt iespēju mācīties.

Bet mums ir arī izglītības iestādes, kur piepildījums nav tik liels un kur vēl varētu atvērt klases. Tā ka šis jautājums ir jāanalizē un jāatrod labākie risinājumi.

Otrs izaicinājums – pedagogu nodrošinājums.

– Kā ukraiņu skolēniem veicas mācībās?

– Ļoti dažādi.

Bērni ir bērni, un vienalga, kāda ir viņu tautība.

Ir apzinīgie, atbildīgie, kas apmeklē interešu nodarbības, sporto un sasniedz augstākos mācību rezultātus, iegūst apbalvojumus un jau tekoši runā latviešu valodā.

Bet ir bērni, kuriem nepieciešams atbalsts, iekļaujošie, kuriem mācību process ir izaicinājuma pilns gan saistībā ar veselības problēmām, gan arī uzvedību un valodas jautājumiem.

– Kādi ir atbalsta pasākumi latviešu valodas apguvē?

– Ir aizvadītas vairākas nometnes, kurās vienlīdzīgās daļās – pusi uz pusi – piedalījās ukraiņu un latviešu bērni. Tās vērtējamas kā ļoti veiksmīgas.

Vēl šogad ir rīkotas divas latviešu valodas apguves mācību grupas. Vasarā kursus apmeklēja 30 bērni, un tikpat liels skaits mācās šobrīd. Piedalās bērni, kuri iet skolā klātienē, un arī tie, kuri mācās attālināti.

Trešais lielais bloks ir individuālais plāns izglītības iestādēs. Bet zinu, ka vecāki atrod vēl citus variantus, lai viņu bērni sekmīgāk apgūtu latviešu valodu, piemēram, privātskolotājus.

– Kādas ir lielākās grūtības darbā ar ukraiņiem?

– Viņi maina dzīvesvietas, maina telefona numurus, līdz ar to vecākus ne vienmēr var sazvanīt. Tas gan vairāk attiecas uz tiem, kuru bērni nemācās izglītības iestādēs klātienē.

Vēl aktuāli ir motivācijas jautājumi – tā iemesla dēļ, ka nav zināms, cik ilgi ģimene šeit būs, vai saistīt savu nākotni ar dzīvi šeit u.tml.

Ir jautājumi, kas daudziem nav atbildami. Taču to var attiecināt arī uz citu tautību cilvēkiem, kuri iebrauc Latvijā.

Uzziņai

• Patlaban Liepājas skolās mācās 90 ukraiņi; bērnudārzus apmeklē ap 40 bērnu.
• Visvairāk ukraiņu ir Liedaga vidusskolā (21), Piemares pamatskolā (12), Rietumkrasta vidusskolā (12) un Dzintara vidusskolā (11).
• Dienvidkurzemē skolās mācās 10 ukraiņi, bet pirmsskolā – 11 bērni.

Avots: Liepājas IP un Dienvidkurzemes IP.

Es domāju tā: Iemācīties latviešu valodu ir viegli vai grūti?

Jana Ravska – strādā viesnīcā:

– Viss atkarīgs no cilvēka paša gribas. Aizbraucot dzīvot uz citu valsti – uz īsu vai garāku laika periodu –, tās valsts valoda būtu jāmācās obligāti.

Kad es dzīvoju Anglijā, mācījos angļu valodu, lai varu to lietot. Ar angļiem runāju angliski. Pati savulaik mācījos krievu skolā, bet latviešu valodu zinu ļoti labi un tagad izmantoju ikdienā darbā.

Zanda Atmata – strādā slimnīcā:

– Galvenais ir motivācija un gribēšana mācīties svešvalodu. Cilvēkiem piemīt dažādas spējas. Viens valodu apgūst ātri, otram šis process grūtāks, bet galvenais ir gribēšana.

Mana pieredze liecina, ka atbraukušie ukraiņi latviešu valodu spēj apgūt apbrīnojami ātri, atšķirībā no vietējiem krieviem. Ukraiņi laikam ir citādāki… Ciena sevi un citus.

Inga Višņevska – mediķe:

– Latviešu valoda nav viegla. Jebkura valoda, kas nav dzimtā, tomēr prasa zināmas pūles tās apgūšanā. Manā darbavietā strādā ukraiņi, un viņiem nav viegli ar latviešu valodu.

Taču viņi cenšas, jo darbā tā nepieciešama. Lūdz palīdzību, lai palīdzam iemācīties runāt. Turklāt man zināmie vēl arī mācās valodas kursos.

Gita Apsīte – meklē darbu:

– Ja cilvēks mācās, tad iemācās. Par to liecina viena daļa atbraukušo ukraiņu, kuri Latvijā dzīvo salīdzinoši neilgi. Zinu, ka Kazdangā dzīvoja vairākas ģimenes un cītīgi mācījās latviski.

Bērni valodu pamazām apguva, mācoties skolā. Katra valoda, ko dzīves laikā iemācāmies, cilvēkam pašam nāk tikai par labu un attīsta domāšanu.

Ingrīda Lejniece – strādā:

– Cik esmu dzirdējusi, latviešu valoda ir diezgan grūta, ja tā cilvēkam nav dzimtā. Aizbraucot uz citu valsti, tā cilvēka paša izvēle, attieksme mācīties vai nemācīties vietējo valodu. Kāds nemācās, jo domā – tūlīt braukšu atpakaļ, kāpēc pūlēties.

Runājot par bērniem, viņi daudz spējīgāki par pieaugušajiem. Ja atbraucējs nokļūst vidē, kur ar viņu runā latviski, tad apguve notiek ātri.