liepajniekiem.lv
Somas pacietības mērs
Mērķis bija kāpt Mera smailes virsotnē, kas atrodas 6476 metru augstumā.
Iespaidīgais skaitlis nes līdzi grūtības, pirmā no tām ir tieši augstums, ar kuru jāsadzīvo, un jāiziet aklimatizācijas process, lai organisms pierastu uzturēties retinātā gaisā.
Pārgājiens ilga 12 dienas, somās nesot līdzi lielāko daļu nepieciešamo mantu, izņemot pārtiku un teltis, jo kalnā kāpēji nakšņoja nepāliešu namiņos, kur saimnieces gatavoja ēdienu.
Pārgājieni ir tik komercializēti, ka var nolīgt mantu nesēju, tomēr piedzīvojumu aģentūras “Visurgājēji” vestās grupas biedri izvēlējās paši nest savas mantas, tikai daļai paņemot vienu nesēju uz vairākiem cilvēkiem.
Lauras soma svēra ap 14 kilogramiem.
“Ir brīži, kad varētu iet, bet soma ir sasniegusi savu pacietības mēru. Vienīgais, kā paliek mazāk, ir pusdienu našķi, bet pārējais visu laiku ir uz muguras,”
saka Laura.

Līdzi kompakti bija jāpaņem visiem laikapstākļiem nepieciešamais, jo, uzsākot pārgājienu 2100 metru augstumā, kur valda tropu apstākļi, bija diezgan silts. Nepālā novembris ir sezonas noslēgums, tomēr sākumā daži gājuši šortos.
Šim gājienam bija raksturīgi, ka ap pusdienlaiku kalnus pārņem mākoņi. Tiklīdz tas notiek, siltums ir prom, jau vajag garās bikses un jaciņu. Kādu dienu var uzlīt lietus, tāpēc līdzi jābūt lietus apģērbam. Lauras grupai paveicās – lietus nelija nemaz.
Protams, visas siltās drēbes ir ar biezu dūnu kārtu, lai nodrošinātu siltumu, bet nebūtu pārāk smagi nest.
Bāzes nometne bija beidzamajā ciematā 4900 metru augstumā.
Tur grupa palika dienu uz vietas, tad sekoja izaicinošs kāpiens līdz augšējai nometnei, no kuras notiek gājiens uz virsotni.
Šī nometne atrodas uz klints, tur viesnīca rezervē vietas un uzceļ teltis.

“Uznākam ar pārkārušos mēli pār plecu, jo jāiet ar dzelkšņiem pa ledāju. Telts uzcelta, tajā ir matracītis un spilventiņš, jau jāiet uz blakus esošo akmens būdiņu, kur pavārs ir pagatavojis nūdeļu zupu,” priecājas Laura.
Nometnes labierīcības ir caurums starp akmeņiem, kam pāri uzlikta telts.
Meklējot sarkano pandu
Virsotni no 13 gājējiem sasniedza viens cilvēks, to ietekmēja laikapstākļi. Bija milzīgs vējš, stipras brāzmas.
Kad sejā sāpīgi iecērt sniega kristālus, atliek ar nūjām spēcīgi iecirsties sniegā, noliekt galvu un turēties pretī, kamēr vējš beidzas. Tas ir tik spēcīgs, ka gāž no kājām.
Laurai visvairāk paliks prātā brīdis, kad brāzma bija aprimusi un viņa gribēja spert soli.
“Uznāca nākamā brāzma, nogāza uz ceļiem un izpūta no rokas nūju, līdzi aizraujot dūraini. Tā ir ļoti kritiska situācija, jo ir auksts un tādos vēja apstākļos var apsaldēt roku. Viss notiek sekundēs, es lecu pakaļ, jo vēl nav uznākusi nākamā brāzma, kas aizrautu tālāk nūju ar cimdu.
Mēs ejam sasaitē, iesējušies virvē, trīs cilvēki, es esmu pa vidu. Es lecot parauju nostiepto virvi, priekšējais cilvēks, to jūtot, domā, ka kāds krīt.
Viņš metas pie zemes un drošina, lai nekrīt tālāk, bet man vajag tikt tālāk. Pabļāvu, sasaites līderis noreaģēja, un es tiku pie nūjas ar cimdu,” viņa atceras.
Lauras sasaite tika gana augstu – 6310 metri.
“Pietrūka 150 augstuma metru, kas tajos apstākļos ir daudz. Bijām jau trīs stundas nocīnījušies ar vēju. Saprotot, ka laikapstākļi neuzlabosies un kāpjot nonāksim vēl lielākā klajumā, kur vējam ieskrieties, pieņēmām lēmumu griezties atpakaļ. Grupas biedri zemāk jau bija pieņēmuši šādu pašu lēmumu,” viņa stāsta.
L. Balode uzskata, ka viss gājiens, ne tikai virsotnes sasniegšana ir milzīga pieredze.
“Ja virsotne ir pašmērķis par spīti jebkam, tad manā ieskatā tas jau kļūst neveselīgi un pat bīstami. Esmu pateicīga, ka kalns ļāva draudzēties ar viņu tik tālu.
Neatbalstu teicienu, ka mēs iekarojam kalnus. Man labāk patīk, ka ejam draudzēties un lūdzam atļauju kalnam,”
viņa saka.
Nakšņojot kalnu namiņos, varēja iepazīties ar nepāliešu dzīvi.
“Mēs saprotam, ka mājiņās jāsaglabā siltums, bet nepāliešiem tāda filozofija neeksistē. Visas būdas ir ar spraugām, ēdamtelpā kuras krāsniņa ar skursteni, par durvju aiztaisīšanu neviens nedomā. Par to runājām ar nepāliešu gidu.
Pirmkārt, šie ir vasaras ciemati, uz kuriem no lejas pārvācas tikai uz sezonu. Lopus uz vasaru uzdzen ganīt augšā, tā tas vēsturiski ir attīstījies. Gids stāstīja, ka vietā, kur ir viņa lauku mājas, ziemā ir ap plus deviņiem grādiem, tāpēc nav jādomā par siltināšanu,” pauž Laura.
Trekingotāju naktsmāju reklāmās nepālieši raksta, ka būdiņām ir skursteņi, jo viņiem tie ir kas neparasts. Mājās ierasti dūmi iziet laukā pa spraugām.
Pirmajās no 12 kāpiena dienām varēja visai netraucēti baudīt tropisko mežu mistisko sajūtu, cilvēkus gandrīz nesatika, jo tā nav pati populārākā taka.
Laura ļoti gribēja sastapt sarkano pandu, kas ir reta radība, bet neizdevās. Gids teica, ka esot redzēti lāči, kas var būt bīstami. Mitinās arī kalnu tīģeri, bet tie bīstas no cilvēka.
“Tur dzīvo grauzēji pikas, kas izskatās kā pāraugušas jūras cūciņas. Vairumā redzējām tibetiešu vistas – korpulentus putnus, kuri izskatījās varen smieklīgi. Saucām tās par resnajiem putniem,” stāsta Laura.

Uzziņai
Nepālai tipiskais
Ēdienkartē klasiski ir nūdeles un rīsi dažādos veidos – vārīti, cepti, ar mērcīti, ar dārzeņiem, lēcām. No zupām ļoti iecienīta ir ķiploku zupa, jo ķiploks mazinot augstuma slimības simptomus un tā ir garšīga.
Nepāliešiem raksturīgi arī pelmeņi ar dārzeņiem, sieru, reizēm ar jaka gaļu. Vienā viesu namā piedāvāja jaka steiku. Brokastīs un vakariņās bija olas dažādos veidos.
Kā nokļūt? Šī grupa lidoja ar pārsēšanos divās vietās. Eiropā tās bija Milāna turpceļā un atpakaļ – Parīze. Āzijas pusē nosēdās Deli un tad lidoja uz Katmandu.
Ko atvest? Nepāliešu ražotos dūnu apģērbus, kašmira šalles, cimdus, zeķes, džemperus, pledus, kā arī tēju.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.