– Fotografēšana jums joprojām ir tikai hobijs?

– Jā, tas ir tikai mans vaļasprieks. Es teiktu, ka esmu amatiere, kas ar fotografēšanu aizrāvusies kopš bērnības.

Skolas laikā bildēju ar filmiņām. Izmantoju arī ekspozimetru, un pirmais fotoaparāts bija “Smena”.

– Ar ko dzīvē nodarbojaties?

– Mācījos tehnikumā. Pēc tam darbs “Laumas” fabrikā nebija viegls. Tur bija gaisa trūkums, un veselības dēļ dabūju aiziet prom.

Tad esmu šur un tur strādājusi. Profesiju neapguvu. Pēc tam gan izmācījos un strādāju par grāmatvedi.

– Bet kaut ko bildējāt vienmēr?

– Visu laiku. Ir bijuši tādi brīži, kad mazāk, kad vairāk, bet visu laiku ar diapozitīvu esmu fotografējusi.

Man kādreiz Ječos bija dārziņš, un tur visas puķes pēc kārtas bildēju.

Vienmēr to darīju it kā sevis pēc, bet nekad nebiju domājusi, ka tas varētu būt mans galvenais vaļasprieks, kas vienmēr caurvijas manai dzīvei.

Tas viss sākās reizē ar draugiem.lv. Cilvēki, draugi sāka teikt, ka manas bildes ir ļoti interesantas. Jānis Vecbrālis teica, ka derētu pamācīties kaut ko vairāk klāt. Tad arī sāku iet pie viņa kursos.

Pirms tam gan paspēju uztaisīt savu pirmo fotoizstādi pārdošanai “Kurzemē”. Man tur paziņa strādāja, un mēs uztaisījām bildītes, salikām rāmīšos un izlikām pārdošanā. Nopirka tikai vienu bildi.

Uzreiz nevajag domāt, ka neveicas biznesā. Māksla vienkārši ir tāda lieta, kuru cilvēki parasti iegādājas retāk. Es nemaz nezinu, vai pēdējā laikā vispār to kāds pērk.

– Kurā gadā tas bija?

– Nu jau vairs neatceros, bet varēja būt apmēram 2011. gads. Pasen.

– Ko parasti fotografējat?

– Dabu. Daba un ziedi bija pirmais, ko sāku fotografēt. Tad, kad nedaudz jau biju pamācījusies, sāku arī kaut ko vairāk. Izmēģināju arī uzņemt portretus. Visu laiku tie mani ļoti baidīja.

– Kāpēc tā?

– Es pat nezinu. Tās drīzāk bija kaut kādas manas iekšējās bailes, ka ar to manu modeli neizveidosies kontakts.

Bet tad, kad sāku fotografēt savus kolēģus, citus fotogrāfus no “Fotast”, tad es sapratu viņus, viņi saprati mani.

– Pašai arī patīk būt kameras otrajā pusē?

– Nu jau ir pierasts. Mēs fotostudijā taisām tādus pasākumus, kad katrs ir par modeli. Tad mēs brīžiem tur ar dažādām gaismām strādājam.

Dažreiz esam nopietni, brīžiem pamāžojamies, pajokojamies. Tikai tad, kad tu pats esi kļuvis par modeli, tu saproti, kā viņi jūtas.

– Vēl joprojām sevi uzskatāt par amatieri šajā jomā?

– Profesionāle es noteikti neesmu. Cilvēks nekad nevar būt pilnīgs profesionālis savā jomā, jo viņam vienmēr ir jāpilnveidojas. Vienmēr ir kaut kas jāmācās, jāiegūst no tiem, kas ir vairāk zinoši.

Ir jāmācās visu mūžu.

Nevar teikt, ka nu es esmu meistars. Salīdzinot, kādas ir tehnikas, kāds līmenis ir pasaules fotogrāfiem, es tur blakus esmu mazs puteklītis.

Bet es cenšos viņiem vilkties līdzi, jo jāmācās jau ir no tiem labākajiem. Ticu, ka uzskatīt sevi par profesionāli un neturpināt izglītoties ir atpakaļejoši.

– Vēl taču fotografējat?

– Jā, noteikti! Vairāk vai mazāk. Brīžiem ir tā, ka kaut kādu iemeslu dēļ gan nevar iziet no mājas. Piemēram, kovidlaikā bildēju ievērojami mazāk.

– Lai kaut ko bildētu, vajag iedvesmu?

– Iedvesma rodas darot. Bieži vien ir tā, ka paskatās ārā pa logu un ir tāds laiks, ka ir jāiet un vienkārši jādara. Ja ir uzdevums, tad arī bez variantiem.

Mums ļoti bieži fotoklubos uzdod dažādus uzdevumus. Parasti tā ideja rodas pirms tam, bet ne vienmēr var gaidīt uz iedvesmu, lai to īstenotu.

Man idejas bieži nāk pa naktīm vai vēlu vakarā.

Un tad tu ar to ideju esi tik pārņemts, ka nevar pagulēt! Varbūt tā ir tikai mana īpatnība.

Arī mana kopizstāde “Skaitļu enerģijas transformācija” ar brāli radās pa nakti. Es sapratu, kā to gribu tieši tādu.

Protams, brālis mani ievirzīja tajā gultnē, kā būtu vēl interesantāk. Tāpēc radās šī abstrakcija.

Es jau ar tām biju sākusi darboties, pašas intereses vadīta, jo man patika šīs abstrakcijas apstrādes. Es tās parādīju brālim, jo viņš bija viens no maniem pirmajiem kritiķiem jeb drīzāk – padomdevējiem. Jo kritizēt ir viegli, bet iedot padomu, kāpēc tā un kāpēc šitā, ir liela māksla.

Tad mēs strādājām tandēmā – viņš veidoja skulptūras, es taisīju bildes, kas arī ir šīs abstrakcijas pamatā. Tās speciālā programmā tika apstrādātas un pārveidotas.

Veidojās lielāka krāsu saspēle, pats bildes objekts vairs nebija tik saprotams.

– Izmantojāt arī numeroloģiju?

– To mēs pievilkām klāt, jo esmu mācījusies gan numeroloģiju, gan astroloģiju. Būtībā es tās bildes izjutu enerģētiski savādākas.

Saule vienmēr visur ir kā pirmais cipars.

Tad arī šī bilde ar sauli kļuva par pirmo attēlu izstādē. Mēness ir otrais cipars. Bet pārējie tapa no manām emocijām, ko izjutu, skatoties uz konkrēto bildi, kuru biju uzņēmusi.

– Visas bildes var enerģētiski izjust?

– Es to apzināti nedaru. Būtībā tā bija izstāde, uz kuru biju noskaņojusies, tāpēc arī visu laiku bija šīs sajūtas. Tas bija tāds drīzāk īpašs gadījums. Tas tā nav vienmēr.

– Kā nonācāt pie numeroloģijas?

– Man vienmēr patikusi matemātika. Un jau ļoti sen uzgāju, ka numeroloģijā var atrast savus skaitļus, kas izskaidro daudzas lietas. Tas mani uzrunāja.

Man patīk visu apgūt padziļināti. Internetā atradu, kur Rīgā var mācīties numeroloģiju, un devos tur apgūt pamatus.

Pabeidzu programmu un sarunāju, ka es pat te uz vietas kādam to varu pamācīt, bet, protams, bez sertifikāta.

Tie cipari arī pieskaras astroloģijai.

Es pat vairs neatceros, kas bija tas, kas piesaistīja pie tās. Redzēju, ka to var apgūt Liepājā, un tad nākamos četrus gadus pavadīju, to studējot.

Vienam otram uztaisīju astroloģisko karti, bet neturpināju ar to nodarboties nopietnāk. Tas drīzāk kalpo kā pamats, kas apstiprina manas zināšanas. Bija kaut kāda iekšēja vajadzība acīmredzot.

– Tagad pievēršat lielāku uzmanību cipariem?

– Nedaudz jā. Tad, kad es mācījos šo numeroloģiju, tādas lietas pamanīju daudz vairāk un uz tām arī skatījos nopietnāk. Tagad ik pa laikam pameklēju internetā par šiem cipariem.

Vairāk mani tomēr uzrunā tieši astroloģija – planētu iedarbība uz mums, uz manu ķermeni. Vēl joprojām, piemēram, uz mani ļoti spēcīgi iedarbojas pilnmēness.

– Jūsu brālis bija tēlnieks. Pati neesat izmēģinājusi vēl kādu citu mākslas veidu?

– Jā. Biju izdomājusi, ka mācīšos mākslas skolā. Jau gadu pirms tam sāku gatavoties. Tad vēl nedzīvoju Liepājā, nebiju gājusi nevienā bērnu mākslas skolā.

Zīmēšana man sevišķi nepadevās, bet tā gada laikā diezgan labi apguvu to zīmuli. Tajā laikā mācījos pie mākslinieka, kas bija strādājis Liepājas mākslas skolā. Visus eksāmenus noliku tīri labi, bet bija konkurss, kura dēļ netiku iekšā.

Tā laika skolas vadītājs Rihards Rubīns teica, lai mēģinu nākamgad, ka tā zīmēšana un gleznošana man padodas. Teicu, ka nevaru to atļauties.

Tajā laikā tēva jau vairs nebija un nebija arī līdzekļu, lai varētu iztikt, neko nedarot un sēžot mājās.

– Abi ar brāli darbojāties radoši. Kāds jūs tur ievirzīja vai tā sagadījās?

– Es domāju, ka tas viss ir sakārtots no augšas. Arī tas, ka abi augām vienā ģimenē, jo viņš man no bērnības vienmēr bijis lielais balsts, atbalstītājs, pieskatītājs un padomdevējs.

– Teicāt, ka viņš bija viens no pirmajiem kritiķiem. Cik stingrs bija?

– Viņš vispār bija ļoti diplomātisks. Daudz viņam paklausīju, jo viņš daudz zināja, viņam bija šī iekšējā sapratne par mākslu, ne tikai iemācītā.

Domāju, ka tā bija dāvana no augšas.

Bet bija arī reizes, kad es viņam nepakļāvos. Acīmredzot man tajā brīdī bija tā pārliecība, ka es tomēr zinu labāk.

– Ir arī kāds pašas veidots mīļākais darbs?

– Ir viens darbs, ko es izveidoju uz “Fotast” 60. jubilejas izstādi. Tas sastāvēja no piecām daļām. Ideju es izdomāju pati, pie apstrādes mani brālis drusciņ pakoriģēja.

Katra darba daļa ir atsevišķa un savā izmērā. Darbs saucas “Mans ceļš”. Tur ir bilde, kurā ir it kā ceļš, bet virsū ir mani pirkstu nospiedumi. Galos ir divas mazas bildītes, kurās ir tikai šis pirksta nospiedums, tad ir mazliet lielākas bildes un pa vidu ir viena gara.

Tas man ir mīļš darbs, kas stāv pie manis mājās, bet pagaidām vēl nav pielikts pie sienas. Bērniem nav bijis laiks pielikt. Bet es noteikti gribu lielā istabā pie sienas.

Pagaidām tur arī nekas cits netiek likts, jo tur ir jābūt tai bildei.

– Kur glabājas gadu laikā saražotais?

– Daži ir mājās. Bet, piemēram, šīs pēdējās izstādes darbi ir Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra atmaksāti, tāpēc tie pieder “Fotastam”.

– Ar ko fotoklubā nodarbojaties?

– Pārrunājam visādus darbus. Mums ir arī iekšējie konkursi. Pēc tam tad tos darbus arī kopīgi apspriežam. Šad un tad ir arī kaut kādas lekcijas.

– Kādi ļaudis pārsvarā iesaistās?

– Jaunie viens otrs atnāk, bet viņiem, man šķiet, ir cits skats uz dzīvi, tāpēc grib kaut ko vairāk. Ir trīs jaunas meitenes, kas skaitās mums biedros, bet kas nenāk regulāri, bet dažreiz pievienojas attālināti.

– Ir manāma atšķirība starp jauniem un veciem fotomāksliniekiem?

– Jaunajiem ir citādāka uztvere. Bet domāju, ka viņos ir vērts ieklausīties, jo, ja mēs visu laiku visu darīsim tikai tā un ne savādāk, tā atkal būs stāvēšana uz vietas, nebūs nekāda attīstība.

Ir jāieklausās arī jauniešos, jo arī viņi skatās apkārt, bet ierauga daudz ko savādāku.

Man šķiet, ka būtībā fotogrāfi vispār redz citādi nekā visi pārējie cilvēki.

Piemēram, braukt ekskursijās, ja viens ir fotogrāfs un pārējie nav, ir vienkārši drausmīgi. Jo tas fotogrāfs ieraudzīs to, kam citi jau sen būs pagājuši garām.

Man tā ir bijis, ka eju ar grupu un man prasa, kur paliku, bet es vēl kaut kur nopakaļus eju un bildēju.

Ticu, ka, ar to ilgstoši nodarbojoties, izveidojas arī fotogrāfiskā redze, kad cilvēks uz krāsām un objektiem sāk skatīties savādāk. Ir arī tādi, kas ierauga visus sīkumiņus. Un tādi, kas redz tikai lielo bildi un detaļām nepievērš uzmanību.

– Kādu fotoaparātu izmantojat?

– “Canon” firmas. Man ir bijuši dažādi šīs firmas aparāti. Ir bijuši bez maināmiem objektīviem, tā saucamie “ziepju trauki”, kas kādreiz bija. Tad ar katru nākamo tiku pie labāka.

Pašreiz jau man ir ar atveramu ekrānu, jo satupties ir ļoti grūti, labāk ir noliekties! Bijuši jau arī citi aparāti. Ir bijis “Black” firmas, “Fujifilm”, kur bija jāliek kasetes, bet tas jau bija pagājušajā gadsimtā.

– Tagad jau pagājis kāds brīdis, kopš atvērāt brāļa piemiņas izstādi, kas veidota pēc viņa piezīmēm. Kādas ir sajūtas par paveikto?

– Gandarījums par to, ka es esmu padarījusi to, ko Raimonds pirms nāves man lūdza. Pēc atvēršanas es vairāk uz turieni neaizbraucu, bet tie cilvēku komentāri par izstādi, sajūsma par to, kā gaisma spēlējas ar skulptūrām un veido ēnas uz sienām, izteicieni, ka viņi neko tādu nav redzējuši, ļoti iepriecināja.

Parasti jau saka, ka mirušie atnāk sapņos un saka kaut ko. Acīmredzot viņš bija apmierināts, jo man neko nav teicis.

– Nodarbojaties arī ar rokdarbiem.

– Jā, tā pašlaik ir mana primārā nodarbe. Aizejot pensijā, ļoti daudz laika pavadu mājās, tāpēc daudz adu un tamborēju. Arī to no bērnības jau daru.

Mamma un vecmāmiņa daudz iemācīja, bet mūsdienās arī internetā var ko interesantu ieraudzīt.

Pašlaik mani darbiņi izstādīti arī Kandavā. Tur ir divas kleitas, no kurām viena ir pilnībā uztamborēta, otra ar uztamborētiem akcentiem. Ir džemperi, cimdi, zeķes, lakati.

– Cik ilgā laikā var uztamborēt džemperi?

– Tas atkarīgs no tā, kā veicas. Jo tas ir radošs darbs, un, ja ir kaut kāda kļūda, tad darbs apstājas, radošums nobremzējas.

Tu paārdi atpakaļ, bet uz priekšu vairs tāpat neiet. Bet var būt tā, ka paņem rokās un viss uzreiz aiziet.

– Ir vēl kāds hobijs, kam esat pievērsusies?

– Es to nesauktu gluži par hobiju, bet izglītība, sevis pilnveidošana, garīgā attīstība. Es vēl joprojām to apgūstu, studēju daudzus darbus, lasu filozofiju. Tas nav vaļasprieks, bet es arī nemāku noformulēt, kas tas ir.

Varbūt, ka tā ir kaut kāda iekšējā nepieciešamība pēc sevis izzināšanas.

Kāpēc es esmu tāda? Kāpēc vispār esmu šeit? Kāpēc esmu satikusi tādus cilvēkus? Kāpēc ar vienu saskan, ar otru ne? Nu jau kādus 20 gadus par šo interesējos.

Mani tam piesaistīja tāds žurnāls “Mistērija”. To lasot, sāku rast vienu otru atbildi uz dvēseliskiem jautājumiem.

Latviešu valodā šādu materiālu ir ļoti maz, tāpēc tagad studēju krievu valodā. Ja nav krievu valodā, bet ir kāds ļoti interesants raksts, es izmantoju Google tulkotāju.

Jā, tulkojumi brīžiem ir neveikli, bet, tulkojot uz krievu valodu, tas strādā labāk. Mēs esam grupa, kas strādā ar šiem jautājumiem, kopīgi to visu arī pārrunājam.

– Kā atradāt šādus līdzīgi domājošos?

– Gan jau no augšas to visu pakārtoja. Viens par otru uzzinājām, un izveidojās šī grupa. Gan jau kāds pakārtoja, lai mēs satiktos.

– Kādreiz arī nūjojāt, to darāt joprojām?

– Tik tiešām, es kādreiz pasniedzu nūjošanu. 2009. gadā saņēmu pat titulu “Gada liepājnieks” par nūjošanas popularizēšanu Liepājā. Un es to tiešām ļoti aktīvi darīju.

Mani pat dome, Sporta pārvalde bija piesaistījusi, lai es pilsētu apmācu.

Kad man pievienojās kolēģis sportists, es ar saviem gadiem izgāju ārā no šī, tā teikt, biznesa. Un tad man nejauši fotografējot sanāca salauzt kāju!

Grobiņā bija kāda bedre, kurā, vakarā fotografējot izgaismotās pilsdrupas, iekritu un salauzu kāju. Pēc šī lūzuma vairs nevaru paņemt nūjas rokās un iziet ārā. Kaut kāda mentāla problēma.

Ezotērikā ir tāds skaidrojums – ja tevi apstādināja, tātad tu kaut kur par strauju skrēji. Ja tu paklupi, tad domas nebija par to brīdi, kurā esi.

– Bieži fotografējot sanāk kaut kur ievelties?

– Reiz Karostā viss bija apsnidzis, tajā skaitā arī paaugstinājums aiz kura aizķērās kāja un mani nogāza gar zemi. Paldies dievam, ka nevienu reizi gan nekas nav saplīsis!

Krītot veļos, lai lidojušais fotoaparāts nenokristu pie zemes. Arī krītot bedrē uzreiz ķēru aparātu. Nezinu, kas tas par refleksu!

Vizītkarte

Ilona Gabaliņa-Kila

• Dzimusi 1953. gada 16. aprīlī Liepājā.
• Visu bērnību nodzīvojusi Brocēnos.
• Mamma diviem dēliem, vecmāmiņa mazdēlam un mazmeitai.
• Mīļākais filozofs ir Rūdolfs Šteiners.
• Sapņu ceļojumos devās uz Turciju un Izraēlu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.