Krilovs, kura radošā darbība aptver gan kino, gan teātra jomu, ir viens no vadošajiem Latvijas kino veidotājiem, kura darbi ir kļuvuši par nozīmīgu mūsdienu latviešu kinematogrāfijas daļu.

Viņš ir ne tikai teātra un kino profesionālis, ievērojams teātra un filmu mākslas pedagogs, bet arī radošs līderis.

Balvas pārstāve atzīmē, ka Krilova darbi piedāvā dziļu, personīgu un intelektuāli izaicinošu skatījumu uz sabiedrību, vēsturi un cilvēka dabu.

Viņš bieži izmanto eksperimentālas kinovalodas formas, lai izceltu emocionālos stāvokļus un iekšējo spriedzi, tādējādi radot spēcīgu noskaņu un dziļu vizuālu pieredzi.

Krilova filmas mudinot skatītājus reflektēt par pasauli, kurā dzīvojam, un pārdomāt jautājumus par dzīves jēgu un tās nozīmi.

Krilovs dzimis 1949.gadā Rīgā. 1966.gadā pabeidzis Rīgas 47.vidusskolu. Līdz 1969.gadam strādāja par rekvizitoru un režisora asistentu Rīgas Kinostudijā.

1975.gadā absolvējis tolaik prestižo Valsts Vissavienības Kinematogrāfijas institūtu Maskavā, kur ieguvis plašas zināšanas un prasmes kinorežijā.

No 1975. līdz 1990.gadam strādājis Rīgas kinostudijā par dokumentālo un aktierfilmu režisoru. 1977.gadā debitējis ar filmu “Un rasas lāses rītausmā”, pēc kuras sekoja nākamās spēlfilmas un kinožurnāli.

Krilovs bija viens no pirmajiem režisoriem, kurš uzsāka darbu jaunizveidotajā Rīgas Videocentrā, kad kinoražošanā sākās jaunais laikmets.

Tur tapa vairākas videofilmas, tostarp 1990.gada “Vecrīga uz iekšu, Vecrīga uz āru”, “Tēvzemei un brīvībai”.

Režisora filmogrāfijā ir vairāk nekā 20 dažādas filmas, tostarp tādas, kas saņēmušas gan “Lielo Kristapu”, gan šīs balvas nominācijas.

1994.gadā Krilovs kopā ar Uldi Cekuli radīja dokumentālo filmu “Starp debesīm un zemi – Augšdaugava”, kas tika apbalvota ar “Lielo Kristapu”.

Savukārt 2014.gada filma “Uz spēles Latvija” ieguva “Lielā Kristapa” balvu kā labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, 2012.gada darbs “Ledlauzis Krišjānis Valdemārs”, 2008.gada kinodarbs “Klucis. Nepareizais latvietis” saņēma vairākas Lielā Kristapa nominācijas un balvas.

Viņa darbu sarakstā ir arī kultūrvēsturiskās filmas, piemēram, 2001.gada “Rīga skatās bildes” un 1995.gada “Augšdaugava”, kā arī spēles īsfilmas, piemēram, 1990.gada “Maestro” un 1986.gada “Kā mēs aizgājām no mājām”.

Zālīte uzsvēra, ka Krilova ieguldījums kā aktiermākslas pasniedzējam un mentoram ir nenovērtējams, jo kopš 1993.gada viņš Latvijas Kultūras akadēmijā, sniedzot zināšanas un iedvesmojot, izaicina savus studentus kļūt par aktīviem, domājošiem un radošiem kino un teātra profesionāļiem, kas spēj runāt ar sabiedrību caur savu mākslu.

1992.gadā Krilovs saņēma Latvijas Teātra darbinieku savienības Jēkaba Dubura balvu par darbu teātra pedagoģijā.

Viņš ir ievērojams kultūras dzīves organizators, 1995.gadā Daugavpils teātrī izveidoja Starptautisko jaunā teātra festivālu “Homo Novus”, kuru vadīja līdz 2003.gadam.

Tāpat no 1997. līdz 2003.gadam bijis Latvijas Jaunā teātra institūta direktora vietnieks. Krilovs ir arī viens no Latvijas Jaunā teātra institūta dibinātājiem.

Krilova darbu kontā ir arī kinolomas: Juška Dzidras Ritenbergas 1982.gada filmā “Pats garākais salmiņš” un politiķis Niedre 2007.gada nacionālajā grāvējā “Rīgas sargi”.

Arī operas žanrā viņa ieguldījums ir ievērojams, režisējot tādas izrādes kā 1997.gada “Lučia di Lammermūra” un 1995.gada “Bohēma”, kas apliecinot viņa talantu un spēju strādāt ar dažādiem mākslas veidiem un izteiksmes formām.

Krilovam balvu pasniegs Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” pasniegšanas ceremonijā Dailes teātrī 4. februārī.