liepajniekiem.lv
Saimniece mašīnu sauc par savu Kukažiņu, reizēm mīļi arī par grabažiņu un priecājas, ka tā dūc kā bitīte, kā arī tai joprojām tāds jauneklīgs uzrāviens no vietas, ka citi pie luksofora tikai noskatās pakaļ.
Sestā automašīna
Indra pie stūres ir 43 gadus. Kārtīgs stāžs un pārliecība, bet nu jau viņa pārsvarā brauc tikai pa Liepāju.
“Savos gados maz kur braucu, jo baidos, nervi netur, pat blakus sēžot, kā visi pa Rīgas šoseju triecas. Jaunībā braucu uz Rīgu, kur tikai neesam braukuši,” viņa stāsta.
Baiļu sajūta tālākā ceļā esot arī tāpēc, ka veca mašīna, kurai taču jebkurā brīdī kaut kas var notikt, un ko tad iesāks.
Jau 14 gadus viņa turas pie savas Kukažiņas un negrib no tās šķirties, taču šis “Audi” Indras mūžā ir sestā mašīna.
Pirmā automašīna bija “Moskvič”, kuru piešķīra Kultūras ministrija, jo I. Imbovica bija Latvijas Kultūras darbinieku arodbiedrības komitejas locekle. Toreiz mašīnu dabūt bija sapnis.
Šodien grūti iedomāties, ka katrs nevarēja aiziet uz salonu vai placi un izvēlēties, uz auto gaidīja rindā, bet visiem tos nemaz nepiešķīra.
“Es gan gribēju žiguli. Bet piedzima mazais, tāpēc domāju, ka nevaru taču gaidīt žiguli nezin cik gadus. Dabūju pilnīgi jaunu automašīnu no stāvlaukuma – apelsīnu krāsā.
Toreiz man teica, ka tā bijusi eksporta partija. Ar metāla sliekšņiem, kādi moskvičiem neesot bijuši,”
viņa pastāsta.
Kad oranžais moskvičs bija nobraukts, Indrai piederēja balts opelītis.
“Diemžēl pie Raiņa ielas dzelzceļa pārbrauktuves viens iestūmās man mugurā. Nāca vilciens, iedegās signāls, es apstājos. Mašīnā aizmugurē bija jauni puiši, un es tik redzu, ka man bliukš! iekšā,” viņa atceras.
Dabūja ļoti labu apdrošināšanas naudu un iegādājās melnu “Opel”.
Ar ceturto spēkratu bijis pavisam interesanti. Indra dabūjusi īpašu “Audi”.
“Vēsture tam ļoti neparasta. Mašīna bija atrasta Vācijā, turīgam cilvēkam, kurš to bija aizmirsis savā plašajā garāžā. Pilnīgi jauna mašīna, ekskluzīva pasūtījuma. Dēlam bija draudzene, viņa brauc ar to un – sadauza… Man bija žēl, jo mašīna bija pilnīgi jauna. Visi brīnījās, kur tāda mašīna!” viņa atzīmē.
Tomēr Indra atzīst, ka mamma viņu audzinājusi tā, ka nekādas materiālās lietas nav tik svarīgas, lai par tām taisītu traģēdiju.
Kamēr tika pie kārtīgas mašīnas, dēls sadabūja “Mazdu”, vecu konservbundžu, lai tikai būtu, ar ko braukt.
Pie katras mašīnas sākumā jāpierod, jo kaut kas vienmēr atšķiras, bet tas neesot sarežģīti.
Indra domā, ka pēc tik ilgiem gadiem ar mehānisko ātrumkārbu būtu grūti pierast pie automātiskās. Māsīca pārsēdusies uz automātisko un stāsta, ka labā roka tomēr stiepjoties pati, citreiz pat jāpietur.
“Vecā kundzīte” tā laiž!
Tad nu pienāca Kukažiņas laiks. “Audi” piederēja dēla paziņam, kurš gribēja iegādāties jaunu un lielāku automobili.
“Tas vīrietis bija tāds, kam, varētu teikt, mašīna sievas vietā un dārgāka par bērnu. Mašīnu bija izpucējis un uzturējis tā, ka labāk nav iespējams, bija tik labā stāvoklī kā jauna. Tā nu braucu četrpadsmito gadu,” saka Indra.
Pa šo laiku, protams, mainītas lietas, kas visiem auto jāmaina, kā bremžu kluči. Vislielākais remonts bija dzinēja izņemšana un mazgāšana, uzlika jaunas blīves, jo vecās bijušas kā lupatas.
“Tad tomēr ražoja izturīgas automašīnas. Tagad nobrauc četrus piecus gadus un maina atkal, tā kā telefonus,”
viņš spriež.
Pat oriģinālais auduma salons joprojām kalpo, padilis esot tikai pie durvīm šofera pusē, kur pastāvīgi skar ar elkoni.
Mašīna gan nedaudz iebuktēta. Indra pukojas, ka stāvvietās cauri vien kāds visu laiku ar durvīm iedauza. Viņa arī iekļuvusi sadursmē, kur cietusi mašīnas priekša.
Satraucošs gadījums bijis, kad braucot pēkšņi dzisis motors.
“Domāju, nu ir pagalam mana Kukažiņa. Pazīstams elektroniķis teica, ka tam par iemeslu var būt simt un viena lieta. Tomēr viņš uzķēra momentā – pie vainas bija viens vadiņš. Palaimējās. Tagad viss ir kārtībā,” priecājas Indra.
Šīs paaudzes auto nav kondicionētāja, tāpēc vasarā tajā ir karsti. Sildītājs ir, un ziemā braukt omulīgi. Radio braucot vienmēr ieslēgts, tam ir arī CD atskaņotājs.
Runājot par Kukažiņu, I. Imbovica to asociē ar Remarka slaveno romānu “Trīs draugi”, kurā puišiem ir Kārlītis – mašīna, kuru viņi sastiķēja no galīgiem lūžņiem.
“Taču visām tām smalkajām mašīnām ar Kārlīti gāzās pa priekšu. Es to arī esmu novērojusi. Manam “Audi” ir ļoti labs uzrāviens. Jaunās un smalkās elektroniskās automašīnas jau tā nevar.
Manai vedeklai ļoti patīk, kad viņa brauca, priecājās, ka tāds uzrāviens. Es arī citreiz stāvu krustojumā, un tad ir tāds uzrāviens, ka citas mašīnas paliek aiz muguras. Tie kungi tad to nevar izturēt, protams, drāžas garām.
Bet tas sākums – sēž vecā kundzīte un tad laiž ar tādu vecu grabažu!
Tā es vienmēr atceros, ka romānā bija Kārlītis, bet man ir Kukažiņa,” smej īpašniece.
Citreiz tehniskajā apskatē vīri neko nekomentē, bet reiz bijis vecāks kungs, kurš teicis, ka šo mašīnu viņš ne pret vienu nemainītu.
Indra zina, ka šim “Audi” detaļas var nopirkt lētāk nekā jaunajām mašīnām, kam viss maksā pat līdz 500 eiro.
“Ir tikai tās grūtības, ka vairs jau nevar atrast. Sabojājās durvju automātika. Meistari izmeklējās to durvju kārbu, bet vairs nav atrodamas,” atklāj īpašniece.
Tāpēc viņa tagad mašīnu slēdz ar atslēgu. Signalizācija darbojas, bet automātiskā durvju atvēršana nestrādā.
Sēdēšu un braukšu
“Audi” stāv Indras tēva celtajā garāžā, un droši vien atrašanās telpā pasargā no laikapstākļu ietekmes un rūsas. Tomēr 34 gadi ir cienījams vecums, un šur tur virsbūvē virs riteņiem rūsa parādās.
Velnciema grantētā iela arī briesmīgā stāvoklī gan ziemu, gan vasaru. Netālu asfaltēja Ābeļu ielu, un gar Indras mājām tik brauca smagais transports. Vasarā segumu slūpē un apstrādā pret putekļiem, taču pēc trim dienām atkal bedres.
Ziemas ceļi paši par sevi Indru nebiedē, jo braukšanas eksāmenu savulaik kārtojusi tik dziļā ziemā, ka kupenas līdz viduklim un ceļi apledojuši. Braukšanas eksāmenā satraukusies par to, lai neiebrauktu kupenā, – kā pēc tam tiks ārā?!
“Braucām ar instruktoru pa Nīcas šoseju, viss bija tā noledojis, ka apgriezāmies par 180 grādiem. Un tādā laikā es eksāmenu izturēju uzreiz,”
viņa lepojas.
Indras autoskolas mācību periodā ļoti slavens bija franču aktieris Žerārs Filips. Viņš neko neesot sapratis no mašīnām, bet tad, kad vajadzēja filmēties, tā iejutās, ka sēdēja un brauca.
“Kad gāju mācīties, man arī tā likās, ka es sēdēšu un braukšu. Un tā arī bija, ka sēdos un braucu. Pašai bija jocīgi, to pat nevar izskaidrot. Instruktors saka, lai braucu. Prasīja, vai nekad neesmu braukusi. Pirmo reizi sēdēju mašīnā. Nav tā, kā šodien, kad jaunieši tiek pamēģināt.
No sākuma lēnām, lēnām, bet aizgāja uzreiz. Visvairāk man bija bail no mutiskā satiksmes noteikumu eksāmena, bet arī to ar pirmo reizi nokārtoju,” viņa pastāsta.
Tolaik ne tikai uz ceļiem bija maz automašīnu, bet sieviete pie stūres bija retums. Indra atceras braucienu uz Kaļiņingradu.
“Šoseja šaura, abās pusēs biezi koki. Es laikam drusciņ ātrāk braucu, un mani apturēja milicis. Ieraudzīja, ka es pie stūres, – viss būs labi, viss būs labi!”
viņa izstāsta.
Citus šādus “Audi” Indra ielās ir redzējusi, tādas mašīnas vēl braukā, tāpēc nav ievērojusi, ka kāds Kukažiņai pievērstu īpašu uzmanību.
Viņa atzīst, ka iegādāties jaunu auto būtu diezgan problemātiski. Cik ilgi šī ies, tik ies. Bez mašīnas būtu ļoti grūti, jo viņa dzīvo nomaļus no ielām, kur kursē sabiedriskais transports.
“Citreiz, kad mašīna ir servisā, izbraukāt pilsētas centru, ieiet tirgū, veikalā man prasa trīs stundas. Pārnāku mājās nogurusi, it kā nezin kādus darbus būtu paveikusi.
Kad atkal iekāpju savā mašīnā – ak dies, cik labi! Sēdi un brauc mājās. Šausmīga mīlestība pret konkrēto mašīnu jau man nav, uztraucos vien par to, kā būs, ja auto nebūs,” viņa saka.
Indras Imbovicas Kukažiņa
- Pelēks “Audi 80”.
- 1990. g. izl.
- 1,8 l benzīna dzinējs, 90 ZS.
- Griezes moments 142 Nm pie 3300 apgriezieniem.
- Vidējais patēriņš – 9 l/100 km.
- Manuālā pārnesumu kārba.
- Priekšējā piedziņa.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
