liepajniekiem.lv
Svētku gaidās ar portālu liepajniekiem.lv satikās Guntis Valdmanis un viņa brāļa Anda lieliski uzturētais retro motocikls – pirmā iegādātā “Jawa”.
Pieaugušo lego
“Kulta motocikls, par kādu katrs ir sapņojis un gribējis dabūt savā īpašumā,” par “Jawu” saka Guntis. Brāļi Valdmaņi cits pēc cita šo sapni ir piepildījuši.
Motoparks atrodas gan Cīravā, gan Liepājā, tāpēc ērtības labad Guntis uz tikšanos atbrauc ar pilsētas garāžā turēto Anda mocīti.
“Tas ir sirdij un dvēselei, katra detaļa ir apčubināta, rokās paņemta un apgrozīta.
Ilgs un rūpīgs process, kamēr visu saliek kopā un tiek līdz rezultātam,” zina Guntis, kurš savas javiņas iegūšanai nav žēlojis ne laiku, ne līdzekļus.
“Pieaugušo lego,” viņš nosmaida.
Brāļi cenšas pieturēties pie oriģināla, nekrāmē virsū neko nevajadzīgu un ražotāja neparedzētu, lai nebūtu “tāds lauku tūnings“.
Aizraušanās ar mocīšiem sākusies ģimenē, no tēva, kurš braucis ar visādiem močiem, protams, arī ar “Jawu”. Guntis ir par jaunu, lai precīzi zinātu kādu stāstu, tāpēc to pavēsta vecākais brālis Andis.
Deviņdesmito gadu pirmajā pusē bija grūtības veikalos nopirkt dažādus pārtikas produktus, tajā skaitā arī cukuru. Ģimenes budžetā bija iekrāta nauda cukura maisa iegādei no Liepājas Cukurfabrikas. Taču pēkšņi nāca piedāvājums iegādāties pilnīgi jaunu mopēdu “Stella” zilā krāsā.
“Biju pabeidzis 4. klasi, mēs bijām pieteikušies uz to cukura maisu, kas maksāja desmit tūkstošus repšu,” stāsta A. Valdmanis.
“Nezinu, kā toruden uztaisīja zaptes, jo cukurs nebija nopirkts, naudas tam vairs nebija, bet mopēds bija mājās.”
“Stellai” sekoja citi mopēdi, bet pirmo “Jawu” viņš nopirka Aizputē par 80 latiem, kurus ieguva, pārdodot savus privatizācijas sertifikātus.
“Dzelži, motoru rūkoņa un zili dūmi sētā ir jau no mazotnes,” nosmej Guntis.
Brāļiem nepārtraukti bijusi darīšana ar mototehniku, pa vidu bijušas arī mašīnas, ar ko pagonkot pa lauku ceļiem.
“Brālis Jānis bija aizbraucis strādāt uz Angliju un mājupceļā uz mašīnas jumta no Mančestras atveda man krosa moci. Vienu brīdi mēs bijām tāda brigāde nolasījušies – septiņi astoņi motocikli un viena klasesbiedrene ar kvadriciklu, tāpēc
klusuma Cīravā bija maz, un mūs pat iesauca par krītiņbandu.
Braukājām līdz vēlai naktij, bet pozitīvi bija tas, ka neviena taciņa nebija aizaugusi, atšķirībā no šodienas,” atminas Guntis.
Par ķiverēm vēl piedomājuši, taču nekāda cita ekipējuma nebija.
“Kā iznāca no mājas čībās un šortos, tā kāpa virsū un brauca. Protams, neiztika arī bez starpgadījumiem. Bija gan kritieni, gan mukšana no policijas, jo nevienam motociklam nebija numuru, apdrošināšanas un apskates, ne mums pašiem vadīšanas tiesību,” viņš stāsta.
Bez moča mājās nebraukšu
Andis savu “Jawu” nopirka jaunībā, un tā skaisti brauc arī šodien.
“Tas ir tāds sentiments. Tēvs no Cīravas ar savu “Jawu” brauca pie topošās sievas – mūsu mammas – uz Bausku, kura tobrīd strādāja Viļa Plūdoņa muzejā. Kad iepazinos ar savu draudzeni, tagad sievu Samantu, ciemojos pie viņas radiem. Ieejot priekšnamā, redzēju, ka kaut kas stāv apsegts, pamanīju tikai sarkanu priekšējā dubļusarga galu.
Uzreiz bija skaidrs, ka tā ir “Jawa”,”
atklāj Guntis.
Īpašnieks teicis, ka varot nopirkt, ja interesē. Tā nu šī “Jawa” nonāca brāļa Jāņa rokās. Tikai Guntim vēl nebija savas “Jawas”.
Iepriekšējā darbavietā viņam bija kolēģis no Baltkrievijas Nikolajs, kurš ieteica meklēt motociklu kaimiņvalstī. Guntis bija skeptisks – tā nav ES valsts, valodu viņš nezina, tālu jābrauc. Taču, apskatoties motociklus baltkrievu vietnē, āķis bija lūpā, jo cena un tehniskais stāvoklis bija pievilcīgs, modelis tieši kārotais un labā komplektācijā.
“Draudzenei bija prioritātes – vajag dzīvesvietu sakārtot, apprecēties, bet tajā brīdī svaru kausi nosvērās par labu “Jawai”,”
atzīstas Guntis.
Tas bija 2019. gads, kad pasaulē vēl viss bija mierīgi. G. Valdmanis sāka kārtot dokumentus, lai dotos uz Baltkrieviju.
“Samanta nojauta, bet nezināja. Vienu vakaru, ēdot vakariņas, pateicu, ka šovakar braucu uz Baltkrieviju pēc “Jawas”. Viņa nolika zupas karoti uz galda un aizgāja uz otru istabu… Viss jau beidzās labi,” viņš atzīst.
Abi ar Nikolaju septiņos no rīta bija Silenes robežkontroles punktā. Kolēģis pateica muitniekiem, ka šis džeks vakarā brauks atpakaļ ar moci un lai skatās, ka viņš tiek pāri.
Motociklu nopirka, Nikolajs atveda Gunti līdz robežai un pateica – čau, es braucu pie draugiem!
“Satiku tos pašus muitniekus, ko no rīta. Viņi bija izbrīnīti, ka es patiešām ar to moci braucu. Pusstundas laikā, bez krievu valodas zināšanām, ar “nogurušām rokām” izstāstīju, ko es te daru, un parādīju dokumentus. Viss bija kārtībā,” viņš klāsta.
Tomēr Latvijas pusē nekas nebija kārtībā.
“Vajag īpašnieka personas dokumentu, mocim jābūt apdrošinātam un ar apskati. Apdrošināšana bija vienīgais, ko uz robežas varēja nokārtot,” saka G. Valdmanis.
Deklarācija nebija līdz galam aizpildīta, vajadzēja zvanīt muitas deklarantei, bet viss sarunu limits jau bija notērēts saziņai ar brāļiem. Par laimi bija pieejams WiFi un varēja zvanīt “WhatsApp”.
Muita informāciju saskaņoja ar Rīgu, jau pagāja trīs stundas. Nāks cita maiņa, kura neko nezina.
“Lūdzu darbiniekiem, lai nodod visu vajadzīgo informāciju, lai man nav viss jāstāsta vēlreiz. Nodeva. Bet atkal kaut kā pietrūkst.
Es biju satraucies, izbadējies, noguris vienlaikus.
Pieliecos pie lodziņa un teicu: “Man vienalga, kas tur pietrūkst. Jūs esat speciālisti, dariet, jo es bez moča mājās nebraukšu,”” atceras Guntis.
Pēc kopumā sešām dokumentu formēšanas stundām viņš beidzot varēja izbraukt no robežkontroles punkta.
Motociklu vajadzēja reģistrēt, un tad sākās piedzīvojumi CSDD Liepājā, kur pietrūka muitas deklarācijas trešās lapas un teju neatzina tehnisko pasi.
“Stāsts garš un traks, kāds droši vien prasīs, vai bija tā vērts. Bija,
jo Latvijā par tādu cenu varēja nopirkt tikai motociklu bez dokumentiem, un tas nekam neder. Un tas bija tāds piedzīvojums, kas šodien būtu neiespējams,” uzsver Guntis.
“Motociklam ir stāsts, tā uzreiz ir pievienotā vērtība.”
Sanāca kārtīga ballīte
Brāļi sāka piedalīties retro pasākumos, sakontaktējās ar domubiedriem.
Cīravai 2023. gadā apritēja 770 gadu, svinēja pagasta svētkus. Kultūras nama vadītāja Santa Matvijčuka aicināja cīravniekus iesaistīties to rīkošanā. Valdmaņi nosprieda, ka varētu sarīkot retro spēkratu saietu.
“No sākuma bija pieteikušies apmēram 30 dalībnieki, likās, ka Cīravai tas ir daudz. Kad iepriekšējā vakarā saraksts strauji papildinājās un dalībnieku skaits pārsniedza 70, sapratām, ka būs kārtīga ballīte.
Nākamajā dienā atbrauca gandrīz 80 spēkratu. Tādu atsaucību nebijām ne plānojuši, ne gaidījuši,”
atzīst Guntis.
Organizēšanā iesaistīta visa Valdmaņu saime – brāļi un māsa ar savām ģimenēm.
Guntis uzņemas reklāmu, kopā ar sievu filmē video. Andim prāts nesas uz dažādām aktivitātēm, ko darīt pasākuma laikā. Jānim vairāk padodas sakārtot, atvest, aizvest un pierūcināt, sametināt. Mamma Vita, latviešu valodas skolotāja Dzērves pamatskolā, kopā ar meitu Māru izdara papīru darbus. Mārai padodas floristika, tāpēc viņa veido vizuālo noformējumu.
Pērngad Cīravā saietu viņi nerīkoja, jo tika uzaicināti piedalīties “Retro Liepāja” organizēšanā.
“Taču, ieklausoties retro saieta dalībnieku vēlmēs, nolēmām, ka šim pasākumam jāatgriežas Cīravā,
jo viesiem patīk šīs vietas atmosfēra un tas, ka pasākums izdodas kompakts un ērts ikvienam,” par trešo spēkratu saietu saka rīkotājs.
Paši cīravnieki sniedz lielu atbalstu, bez kura būtu daudz grūtāk.
Dzērves pamatskolas un Cīravas bērnudārza darbinieki vārīja zupu dalībniekiem. Elīna Zaharāne savā apdrukas uzņēmumā gatavoja kreklus un uzlīmes. Tehnikuma dienesta viesnīca piedāvā naktsmājas tālākiem braucējiem. Uzņēmums “Bang!” nodrošina apskaņošanu.
Šogad atbalsta arī apdrukas uzņēmums “ABC Print”. SIA “Kohsel”, kur strādā Guntis, piešķir kancelejas preces. Andris Grīnvalds no “Kurzemes radio” aizraujoši vada pasākumu, jo pats ir erudīts auto un moto entuziasts.
Ik reizi ciemos atbrauc motokrosa leģenda Alfrēds Zamockis, kura motociklu kolekcija skatāma Motormuzejā Rīgā. Šoreiz viņš piedāvās iegādāties grāmatu par savu dzīvi “Motociklu dancinātāja dienas un nedienas”.
Saieta ģeogrāfija ir plaša, dalībnieki ierodas no visas Latvijas.
Šogad pieteicies dalībnieks no Madonas, un, kas interesanti, viņa “Jawa” savulaik iegādāta Cīravā no Vizmas Pugules. Par godu pirmajai īpašniecei priekšējo lukturi rotā vārds “Vizma”.
Viegli un baudāmi
Brāļiem Valdmaņiem ir ne tikai retro, bet arī jaunāki ārzemju ražojuma motocikli, ar kuriem paceļo gan pa Latviju, gan ārvalstīm.
“Viens no maniem pēdējiem ceļojumiem bija kopā ar sievu uz Zviedriju, biju ciemos pie klasesbiedra. Andis arī ir piedzīvojumu meklētājs – pagājušajā gadā Indijā ar draugiem nobrauca ap 3000 kilometru. Šā gada sākumā viņš bija Laosā,” atklāj Guntis.
Ar jaunajiem močiem esot tā – pieej, nospied pogu, rūc, braukt arī patīkami.
“Braukšana ar “Jawu” dod pavisam citas emocijas.
Tas mocis ir jājūt, kad ir auksts, kad ir silts, kad vajag uzpludināt un kad nevajag. Jājūt mocim līdzi, tad viņš ies.
Dažkārt dzirdam – ko jūs varat krāmēties ar tiem veciem krievu vai čehu dzelžiem, nopērciet normālu moci, kas brauc. Mēs uz to skatāmies citādi. Ja moci izjūti un saproti, tad ir viegli braukt un tas ir baudāmi,” saka G. Valdmanis.
Viņam patīk siltos vasaras vakaros izbraukt saulrietā un sajust to smeķi, kad kombains kuļ labību, pa lauku staigā stārķis. Un lēns šis mocis nav, ar atļauto ātrumu pilnīgi normāli iekļaujas satiksmē un ir manevrētspējīgs.
Ja kaut ko vajag saremontēt, Ķekavā ir “Jawa” veikals, kur var dabūt detaļas katram modelim.
Uz ielas vienmēr vairāk atskatās uz retro močiem. Cilvēki pienāk un stāsta, ka “Jawa” bijusi pašam vai tēvam, vectēvam.
“Ir liels gandarījums, ka tehnika nav izsviesta lūžņos, bet kādam raisa atmiņas par bērnību un jaunību.
Īpaši retro saietos stāstus var dzirdēt daudz un dikti,” priecājas Guntis.
Bez motocikliem Valdmaņiem ir arī traktori “T-40” un “T-25”, ar kuriem vairāk darbojas Jānis. Pirkti kā palīgi saimniecībā. Traktori tiek uzturēti labā tehniskā stāvoklī, un tos varēs apskatīt arī retro saietā.
Sarunas noslēgumā Guntis atceras kādu stāstu no mammas Vitas Valdmanes piedzīvotā.
“Kādā klases vakarā, pamanījusi dūmus aiz skolas stūra, viņa nenoticēja jauniešu stāstītajam, ka tie nākot no klasesbiedra skūtera, nevis no viņu smēķētajām cigaretēm.”
Mamma apgalvoja: “Šo jūs man varējāt neteikt, jo es katram ciskudrillim dūmu smaržu zinu no galvas.”
Viens no brāļu Valdmaņu mocīšiem
- “Jawa 638”
- 1987. izlaiduma gads.
- 350 kubikcentimetru dzinējs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
