liepajniekiem.lv
Ar Jēkabu diena īsāka
“Jaunie cilvēki no Bunkas pārceļas uz citurieni, bet vecie nomirst. Ciems paliek arvien tukšāks, tāpēc arī kluss. Kaut kādi pasākumi notiek klubā, bet es uz tiem neeju; vispār negribu nekur iet,” iepazīstamies ar Rasu Zubaiti.
Viņa ar mazdēlu Jēkabu un suni Robi aizgājusi uz veikalu. Mazais dzīvnieks savu saimnieci sargā, nepārtraukti riedams. Mīļā radība M. Zubaitei blakus diendienā.
Bērni nedzīvo blakus – meita ir Tadaiķos, bet dēls – Liepājā.
Pie omes ciemos atbraucis meitas dēliņš Jēkabs, bet parasti viņš esot Gaviezē pirmsskolas iestādē. Uz turieni vadājot mamma, kas braucot uz darbu Gaviezē.
Ar piecgadnieku omei laiks paiet interesanti, spēlēs un liekot puzles. “Prātīgs puika, labs bērniņš,” M. Zubaite uzteic savu draugu.
Dienā viņa vaļīgāka. Strādā pagastmājā par apkopēju – 0,7 slodzes un telpas tīrīt iet vakaros. Tāpēc ir laiks arī veikalam.
“Vajadzīgo nopirkt var, tikai maksā dārgāk nekā pilsētā, un daudzi cilvēki sapērkas tur,” viņa zina.
Pircēju pavisam maz
“Kad aizbraucu ko nokārtot uz Priekuli, redzu, cik tur daudz mūsējo,” M. Zubaites teikto apstiprina Bunkas veikala pārdevēja Agita Pudžme.
Citur strādājošie vietējā veikalā reizumis ieiet vien sestdienā, tāpēc izbrīnīja pieplūdums Ziemassvētkos. 24. decembra vakarā dažs vairākas reizes gājis ko nopirkt; te pietrūkusi majonēze, te desa vai olas. Janvāris atkal kluss.
“Nāk pensionāri un vietējie, kuriem nav mašīnas un nevar nekur aizbraukt.”
Ieskrienot skolēni, pārbraukuši no skolas, viņi grib kārumus.
Vecie cilvēki gan našķus parasti nepērkot, tikai nepieciešamāko: pienu, maizi, desu, krējumu, kādu augli. Vientuļie izvēloties lētākas preces, bet kāds turīgāks daudz uz cenām neskatoties.
“Ir sieviete, kas pērk arī barību kaķiem. Pati smej, ka ar tiem ir apkrāvusies. Kaķenes apbērnojas, un aprūpējamo skaits arvien aug. Bet nav cita, kas par tiem gādā.”
R. Pudžmei nav skaidrojuma, kāpēc pircēju skaits ievērojami nokritās rudenī. Ar atlaižu akcijām privātā tirgotava arī viņus nespēj piesaistīt.
“Mēs kaut ko mazliet liekam akcijā, bet tādas atlaides kā Priekules paplašinātajā Topā nevaram atļauties. Izdevumi nav mazi – algas, kurināmais, elektrības rēķini, preces.”
Pabalstu saņēmēji – pārsvarā pensionāri
Sociālā darbiniece Evita Dēzniece ne tikai pieņem pagasta iedzīvotājus, bet arī apmeklē dienesta klientus viņu dzīvesvietās, tā ka redzējusi dažādus sadzīves apstākļus.
Pēc viņas domām, daudz atkarīgs no cilvēka: “Cits ir invalīds vai nevarīgs, bet viņam apkārt tīrs, savukārt cits, kas var ko darīt, dzīvo netīrībā.”
Viņa min, ka mazās pensijas, ar kurām cilvēki nevar izdzīvot, ir liela problēma.
“Maznodrošinātās mājsaimniecības statuss ir mazākam skaitam, pārsvarā – trūcīgās mājsaimniecības. Kad tas nokārtots, tad cilvēki saņem dažādus sociālos pabalstus. Tādu cilvēku ir daudz, kopā ar bērniem – ap 50. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, skaits aug.
Sāk pēc palīdzības nākt arī tādi cilvēki, kuri nekad nav nākuši, jo ir grūti izdzīvot, sevišķi – iegādāties malku.”
Bunkā Sociālā dienesta klienti pamatā esot seniori no 60 gadu vecuma un vairāk. Tikai daži ir laulāti pāri vai dzīvo kopā, pārsvarā – vientuļie, kuriem pensija līdz 300 eiro.
Ir invalīdi, kuriem palīdz sadarbībā ar organizāciju “Tabitas sirds”. Nodrošina palīglīdzekļus, nesen uz pagastu aizveda funkcionālo gultu, lai uzlabotu cilvēka aprūpi.
E. Dēzniecei nākas uzklausīt cilvēku emocijas, kad viņiem neizdodas nokļūt pie ārstiem.
“Medicīnas pakalpojumi ir traģiski, jo pie speciālistiem milzīgas rindas. Katrā ziņā tagad ir vieglāk nekā kādreiz, kad strādāja vienīgi sociālais darbinieks un izdarīja tik, cik viens cilvēks spēj. Tagad ir, ko piedāvāt, – ģimenes asistents, aprūpe mājās, labdarības organizāciju atbalsts.”
Beidzot strādā feldšere
Maz cilvēku apmeklē arī pagasta pārvaldi, kas atrodas Bunkas kultūras nama ēkā, jo maz ko viņiem no tās vajag, stāsta Bunkas pagasta pārvaldes vadītājs Nikolajs Afanasjevs.
“Parasti nāk saistībā ar nekustamo īpašumu – raksta iesniegumus pagarināt īres līgumu vai arī noslēgt jaunu. Taču, kopš novadā ir Nekustamā īpašuma nodaļa, vēršas tur,” pārvaldnieks stāsta, ka Bunkas ciemā ir diezgan daudz pašvaldības dzīvokļu, daļa – tukši, bet cilvēki sākuši tos pirkt.
Un tas nenotiekot piespiedu brīvprātīgā kārtā. Pašvaldība pat nemudinot iedzīvotājus uz šo soli, viņi paši tā nolēmuši.
“Ir ienācēji no citurienes. Tie gan atsevišķi gadījumi, bet jauni cilvēki Bunkā nopirkuši mājas, dzīvokli. Uz darbu viņiem jābraukā citur, jo šeit nav lielas iespējas to dabūt. Apkārt vienīgi zemnieku saimniecības.”
Tāpat kā citviet, ir arī bezdarbnieki, no kuriem dažs ar krietnu stāžu; negrib strādāt.
“Bunkas pagastā ir mazliet citādāka kārtība nekā citur, mums katrā ciemā strādā galvenā bibliotekāre un klientu apkalpošanas speciāliste. Viena strādā gan Bunkā, gan Tadaiķos divas dienas nedēļā, savukārt Krotes speciāliste – tikai tajā ciemā,” turpina N. Afanasjevs.
Trīsreiz nedēļā Bunkā pieņem feldšere, kas braukā no Liepājas. Pēc ilgiem meklējumiem ārsta palīdzes atrašana ir liels ieguvums. Arī feldšeru punkts atrodas administratīvajā ēkā, ierīkots bijušajās pasta telpās.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
