liepajniekiem.lv
Viņi ir vieni no vairākiem desmitiem redzes invalīdu – sākot no iedzimtiem un iegūtiem redzes traucējumiem un beidzot ar pilnīgu tumsu acīs –, kas apgūst sociālās rehabilitācijas programmas, lai saglabātu ikdienā vajadzīgās prasmes.
“Lai pielāgotos un mācētu paši tikt ar visu galā,” saka Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centra (LNB RC) Liepājas filiāles vadītāja Nora Liparte.
Meklē caur līdzcilvēkiem
LNB RC Liepājas filiālē šobrīd valsts apmaksātos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus saņem ap 50 cilvēku ar redzes invaliditāti.
Pērn pakalpojumu, kurā apgūst dažādas dzīvei un sadzīvei, kā arī brīvajam laikam vajadzīgas un noderīgas prasmes, saņēmuši 150 cilvēki.
“Taču varētu saņemt un nākt, braukt darboties vēl vairāk cilvēku,”
saka filiāles vadītāja Nora Liparte.
“Taču tie, kuriem šis var būt noderīgs, informāciju par bezmaksas pakalpojumiem nesaņem vajadzīgajā apmērā,” viņa secinājusi. “Un bieži vien arī pat nezina, ka pienākas.”
N. Liparte norāda, ka lielākās problēmas ar informācijas apriti sākās brīdī, kad stājās spēkā personas datu aizsardzības regula.
Agrāk varēja iegūt pilnīgu informāciju par tiem, kurus var uzrunāt apmeklēt rehabilitācijas programmas, tagad vairs tā nav.
Otrkārt, Valsts darbnespējas ekspertīzes ārstu komisijai (VDEĀK) un acu ārstiem, tostarp tiem, kas veic acu un redzes operācijas, bieži nav atgriezeniskās saites ar ģimenes ārstiem.
Ir atkal gadījumi, kad redzes invalīds saņemot mazu lapiņu ar informāciju, ka viņam pakalpojums pienākas, bet nezina, kur dabūt pakalpojumu.
“Un ja cilvēkam redze ir pilnībā zaudēta, cilvēks ir vientuļnieks… Viņš taču nevar izlasīt!”
saka N. Liparte.
Viņa nesen izsūtījusi vēstules aptuveni 70 cilvēkiem, balstoties vēl uz vecajiem kontaktinformācijas datiem.
“Saņēmu divas atbildes. Viens vēstuli bija atvēris pēc gada, jo kāds beidzot viņam izlasīja, otrs sazinājās, paužot dusmas, – viņam grupa jau desmit gadu, bet kāpēc viņš tikai tagad par to uzzina?” viņa dalās pieredzē.
“Mums līdz cilvēkam tiešā veidā nokļūt ļoti grūti. Tāpēc mēs, kur vien varam, ejam un tiekamies ar cilvēkiem, kuri varētu pazīt neredzīgu cilvēku. Piemēram, bērnudārzos, skolās ir maņu tēmas. Mēs ejam un stāstām, ka viņi ir tādi paši kā mēs, tikai neredz.
Tā teikt, mācām pieņemt šos cilvēkus un mudinām viņiem palīdzēt.
Piemēram, ja cilvēks, iespējams, ir apmaldījies, nav jābaidās piedāvāt palīdzēt. Un bērniem ir vecvecāki, radinieki, kaimiņi. Ar tādu cerību, ka informācija aizies no mutes mutē līdz vajadzīgajiem cilvēkiem. Bērni kļūst par mūsu mazajiem vēstnešiem,” skaidro N. Liparte.
Informatīvie bukleti ir izplatīti, arī pa sociālajiem dienestiem, medicīnas iestādēs. “Vairāk klientu ar mums sazinās, atsaucoties tieši uz līdzcilvēku stāstīto.”
N. Liparte uzsver, ka rehabilitācijas pakalpojumiem nav vecuma ierobežojuma. “Pie mums nāk arī divi skolēni, kuriem ir 11 gadi, dzimuši ar redzes invaliditāti. Mācās spēlēt klavieres.”
Saņem iedrošinājumu
Rehabilitācijas nodarbības var no malas izskatīties pēc izklaides, bet tā gluži nav. Cilvēkam, kurš pilnībā vai daļēji zaudējis redzi, tās ir reālas mācības. Daudziem bieži tas nozīmē kaut ko pilnīgi jaunu.
Katrā no četrām sociālajā rehabilitācijā piedāvātajām pakalpojumu programmām obligāti jāapgūst datora lietošana, orientēšanās vidē, Braila raksts, tiflotehnikas jeb īpašu tehnisko palīglīdzekļu neredzīgajiem apguve, pašaprūpe.
“Te viņi mācās domāšanu, atmiņu, koncentrēšanos, pārējo maņu lietošanu, attīstīšanu un saglabāšanu.
Rokdarbos redzam skaistu rezultātu, bet ko tas ir prasījis šim cilvēkam? Tas ir bijis sūrs darbs.
Bet tajā laikā cilvēks ir guvis pārliecību, ka viņš var pats!” uzsver N. Liparte, kura pati arī ir sociālā rehabilitētāja.
“Ja cilvēks ir zaudējis redzi dzīves laikā, tas ir daudz citādāk nekā tad, ja cilvēks piedzimis jau kā redzes invalīds. Jo tam, kurš zaudē redzi, ir grūti tikt tam pāri. Redzes invalīdiem no dzimšanas nav šo atmiņu par to, kā bija tad, kad bija redze,” skaidro N. Liparte.
Daudziem iesākumā jātiek pāri iegūtām redzes problēmām psiholoģiski.
Sociālie rehabilitētāji, nodarbību vadītāji, kādu LNB RC Liepājas filiālē ir astoņi, uzsver, ka rehabilitācijas galvenais mērķis ir apgūt pašaprūpes prasmes.
“Un viņi to var, tikai citādi. Tas cilvēkam iedot arī drosmi, pārliecību – es to varu! Mēs no savas puses dodam iedrošinājumu, kas daudziem ir būtisks,” uzsver N. Liparte.
Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki atnāk pesimistiski noskaņoti, ka nevarēs un nespēs. Tad redzes invalīds jāmierina, ka viņš nav vienīgais tāds, kas tā domājis.
Laika gaitā iepazīstas ar pārējiem, kuri jau sadzīvojuši ar savu situāciju gadiem, pielāgojušies. Un tā viņi sadraudzējas.
“Un pēc laika tas, kurš teica, ka nevar, iet kā ziķeris – kļūst par meistaru!”
smaidot uzsver speciāliste.
Kā viens no piemēriem ir kāda bijusī kliente, kura bija pavāre. Redzi pilnībā zaudējusi vienā dienā – bijis kā zibens uzplaiksnījums acīs, un – viss!
“No tā, ka vairs neko negribēja savā dzīvē, viņa no nulles apguva produktu griešanu, darbošanos ar nazi. Pēc laika jau viņa mums taisīja ēdienus dzimšanas dienas galdam, tostarp rasolu taisīja! Un visiem mums deva padomus par receptēm, gatavoja savus mīļākos ēdienus!” spilgtu piemēru min N. Liparte.
Uzziņai
Lai pieteiktos rehabilitācijai, nepieciešamie dokumenti:
- personu apliecinošs dokuments;
- pārstāvības tiesības apliecinošs dokuments (ja pakalpojums nepilngadīgajam);
- invaliditātes apliecība;
- VDEĀK izziņa, ka persona ir redzes invalīds. Vai acu ārsta atzinums par redzes asumu zem 0,3 vai redzes lauks sašaurināts mazāk par 20 grādiem;
- iesniegums pakalpojuma saņemšanai.
Saziņa ar LNB RC Liepājas filiāli:
- pa tālruni 20029633,
- e-pastu [email protected].
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
