Protams, es mēģināju paskaidrot, ka nekas briesmīgs jau vēl nav noticis. Bet, godīgi sakot, arī pats neesmu labā noskaņojumā.

Nezinu, kā citiem, bet man personīgi pašreizējā situācija ir nenoteiktāka nekā pilna mēroga iebrukuma sākumā.

Toreiz viss šķita ārkārtīgi skaidrs: ir ienaidnieks Krievijas izskatā, un ir draugi – saprātīgās pasaules sabiedrība, kas atbalsta Ukrainu cīņā pret agresoru.

Tomēr šodien visas šīs šķietami vienkāršās patiesības ir pilnībā izšķīdušas. Tagad galvenais draugs, kā izrādījās, nemaz nav draugs un agresoru grib padarīt teju par upuri.

Ukraina esot iebrukusi Krievijā un uzsākusi agresīvu karu… Un tagad ASV palīdz krieviem cīnīties pret asiņainajiem ukraiņu fašistiem…

Pēdējo nedēļu notikumi visu apgriezuši kājām gaisā. Šķiet, ka esam nonākuši kaut kādā paralēlā, pretējā realitātē.

Centos sirmajam latvietim skaidrot, ka pat tad, ja ASV nostāsies Krievijas pusē un Eiropa nonāktu vienatnē, Latvijai ir pāragri dziedāt traģiskas romances.

Un pat tad, ja Krievija nolems uzbrukt Baltijas valstīm, tuvāko gadu laikā to noteikti nevarēs izdarīt. Tai jāatgūstas no kara ar Ukrainu, jāsadziedē visas brūces, jāpaaugstina militārais potenciāls un trīs līdz četras reizes jāpalielina savas armijas apmērs.

Tas prasa laiku. Laiku, kurā Eiropa pati var krāt savu militāro potenciālu, saprotot, ka nav, uz ko paļauties: tās drošība ir pašas rokās.

Pašreizējā situācija Krievijā acīmredzami nav tāda, lai tā varētu domāt par vēl kādiem Eiropas iekarojumiem. Karš Ukrainā turpinās. Miera sarunas ir tikai pašā sākumā.

Tas ir arī satraucoši, jo jūs nezināt, ko sagaidīt nākamajā dienā. Galu galā jaunā Amerikas valdnieka domas mainās gandrīz katru stundu.

Kādu laiku es domāju, ka Tramps un viņa komanda paši neuztver nopietni to, ko saka. Vai arī viņi vienkārši blefo. Bet visdrīzāk – tomēr nē.

Bijušais Lielbritānijas aizsardzības ministrs apliecinājis, ka ASV prezidenta komanda nopietni uzskata, ka Krievija nerada draudus un ka ASV būtu jāpamet NATO.

Viņu izpratnē nozīme ir tikai Ķīnai, Krievijai un ASV.

Lielbritānija Eiropā tiek uzskatīta par dīvainu izņēmumu. Citu valstu suverenitātei nav īsti nozīmes. Kas stiprāks, tam taisnība.

Satraucoši ir arī tas, ka valsts, kas šķita kā demokrātijas paraugs, strauji pārvēršas par represiju teritoriju.

Atlaistie federālie darbinieki, baidoties, ka varētu zaudēt savas mājas, lūdz, lai necitē viņu viedokli. Universitāšu prezidenti, baidoties, ka miljoniem dolāru federālā finansējuma varētu aiziet garām, ievēro nosodījuma nepaušanas taktiku. Kompāniju vadītāji, uztraucoties par tarifiem, kas varētu kaitēt viņu biznesam, klusē.

Turklāt ir likuma varas – tiesnešu – un preses brīvības apdraudējums. Tāda tagad ir Amerika.

Oleksandrs Grinka, žurnālists