2023. gada beigās Kursīšu pagasta pasākumu rīkotāja Ilzīte Griķe un bibliotekārs Mārtiņš Lagzdons noorganizēja pirmo Literatūras furšetu.

Toreiz abi pieredzējušie pašvaldības speciālisti gribēja redzēt vietējo cilvēku reakciju uz sveša formāta un iepriekš neizdibināma satura pasākumu.

Vai nu slavēs, vai gānīs – viņi prognozēja aptuveni šādas atskaņas, tomēr riskēja, jo kultūras iestāžu speciālistus nemitīgi mudina paplašināt auditoriju ar inovatīviem pasākumiem.

Ģeniāli aizved prom no ikdienības

Literatūras furšeta pirmajā daļā Mārtiņa Lagzdona jautājumi raisīja sarunas par spilgtākajiem latviešu un ārzemju autoru darbiem, neparastākajiem atradumiem bibliotēkas grāmatās un līdzīgām tēmām.

Ar aizrautību publika sastādīja kopīgu “ēdienkarti”.

Uzkodās bija jāizvēlas bērnu grāmatas par draudzību, un dažādu paaudžu lasītāji bija vienisprātis, ka kāri lasīt izraisa Zentas Ērgles “Mūsu sētas bērni”, Astridas Lindgrēnas stāsti par Pepiju Garzeķi un Karlsonu.

Pamatēdienam publika izvēlējās Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”, Elīnas Zālītes “Agro rūsu”, Kolīnas Makkalovas “Dziedoņus ērkšķu krūmā” un citus klasiskus mīlas romānus, savukārt pikantērijām piesātināto saldēdienu žanrisko amplitūdu iezīmēja Karīnas Račko debijas romāns “Saplēstās mežģīnes” un žurnāla “Zīlīte” 1989. gada marta īpašais komikss.

Furšeta pirmā daļa kļuva sevišķi aizraujoša, kad vakara galvenais viesis, Aleksandra Čaka dzejas un Nika Matvejeva dziesmu programmas autors un izpildītājs Mārtiņš Vilsons, atklāja savu literāro ēdienkarti.

Komentāri bija bezgala gardi un ne vienu vien ieinteresēja par ciemiņam mīļām un vajadzīgām grāmatām.

Mārtiņš Vilsons uzsvēra, ka sastādījis subjektīvu ēdienkarti, jo “mums katram sirds tiecas pēc kaut kā cita, arī kaislības un lielie dzīves jautājumi mums atšķiras”.

Savā grāmatu izlasē aktieris iekļāvis filozofiskā rakstnieka Maksa Friša darbus, jo tajos brīnumsmalki izmargoti gan teikumi, gan notikumu gaita.

“Atzīstos: es reizēm rakstu, un Friša darbi man ir kā mācību grāmatas. Prātā nāk arī amerikāņu rakstnieka Vladimira Nabokova romāns “Lolita”.

Cik gan skaisti viņš pastāsta, kā 50 gadus vecs vīrietis iemīlas četrpadsmitgadniecē… Kaut es tā mācētu uzrakstīt!”

viesis jūsmoja.

Aktiera bibliotēkā ir arī Jāņa Jaunsudrabiņa kopotie raksti, bet ēdienkartē ticis 4. sējums tikai tādēļ, ka trāpījās pa rokai.

“4. sējumā ir stāsti. O, man patīk stāsti kā literāra forma! Tā nemaz nav vienkārša un tikai dažiem autoriem padodas ģeniāli. Viņi prot lasītāju aizvest prom no ikdienības, lai pēc tam viņš atgrieztos realitātē uzlādējies un gatavs darīt.

Es zinu, ka mani neviens neatcerēsies, tomēr dzīvoju ar domu, ka man savs laiks ir jāpiepilda.

Kam gan cilvēks iziet cauri, lai varētu teikt “es dzīvoju savā laikā” vai “es biju vajadzīgs”! Jo vairāk domāsim, ka nevaram dzīvi palaist vējā, jo vairāk izdarīsim, citādi par daudz viegli dzīvojam no vieniem ikdienišķiem notikumiem līdz nākamajiem.

Arī man tikai reizēm un uz mirkli izdodas pakāpties kalnā un skaidri redzēt pāri ikdienai,” atzina Literatūras furšeta mākslinieks.

Ierodas kaimiņi un pilsētnieki

Literatūras furšeta rīkotāji atceras, ka pirmo pasākumu reklamēja klusi, bet otro  – ievērojami skaļāk un plašākai publikai.

Mazam kultūras namam un bibliotēkai bija svarīgi izpārdot visas 60 sēdvietas, tāpēc Ilzīte Griķe bija nudien priecīga, ka biļetes iztirgoja daudz ātrāk, nekā cerējusi.

Mērķauditorija bija kursīšnieki, tomēr vienlīdz lielu interesi izrādīja iedzīvotāji no kaimiņu pagastiem, pilsētnieki un cilvēki no novada otras malas.

Ilzīti Griķi vairs neizbrīna svešinieki Kursīšu kultūras nama pasākumos, taču vēl pirms pāris gadiem viņu bija tik maz, ka uzreiz izcēlās.

Līdzīgi novērojumi arī viņas kolēģēm citviet novadā, tāpēc pagastos kultūras pasākumu rīkotāji spriež: uz brīdi vai varbūt pavisam beidzies laiks, kad viņiem jārēķinās tikai ar vietējās publikas interesēm, gaumi un vajadzībām.

Kultūras nama vadītājai piekrīt arī Mārtiņš Lagzdons, jo pēdējos gados uz Kursīšiem atbrauc citu pagastu cilvēki, lai satiktu Latvijā populārus rakstniekus, dzejniekus un publicistus.

Samērā nesen laucinieki regulāri apmeklēja kultūras pasākumus Saldū un Brocēnos, bet uz citiem novada pagastiem aizbrauca reti, savukārt pilsētnieki tolaik gandrīz nekad nepievērsa uzmanību laukiem.

Situācija izmainījās pēc kultūras jomas centralizācijas Saldus novadā.

Nododot visus kultūras namus pašvaldības aģentūras “Saldus Tūrisma, kultūras un sporta centrs” ziņā, rasta iespēja regulāri noorganizēt profesionālu skatuves mākslinieku uzstāšanos arī pagastos.

Turklāt iekšējais konkurss par inovatīviem pasākumiem nodrošinājis oriģinālu piedāvājumu, kas saistošs ne tikai vietējiem iedzīvotājiem.

Par velti – vairs ne

“Kultūras aktivitātes barometrs 2024” vēsta: kopš 2022. gada kultūras patēriņš Latvijā pieaudzis par 11%.

Ilzītei Griķei grūti precizēt savu pasākumu auditorijas skaitliskās izmaiņas, jo Kursīšu nelielā kultūras nama zāle vairāk vai mazāk pilna bijusi vienmēr.

Ap diviem simtiem cilvēku sanākot gada vispopulārākajos pasākumos, piemēram, Jāņos, ik reizi aizvien lielāka burzma arī rudens gadatirgum.

Statistika rāda, ka Kursīšu kultūras namam un bibliotēkai ir labs apmeklējums.

I. Griķe piebilst: “Taču savos desmit darba gados esmu pārliecinājusies, ka būs gana daudz cilvēku, kas kultūras pasākumus neapmeklē, lai vai kas tiktu piedāvāts.

Nenāk, pat ja uzaicinu personīgi, piezvanu, rokās iedodu ielūgumu…”

To pašu vēstī “Kultūras aktivitātes barometra” jaunākie dati par pilsētu un pagastu svētkiem Latvijā.

Tie aptuveni pusi sabiedrības atstāj vienaldzīgu, lai gan programma par galvas tiesu pārspēj visus citus pašvaldības publiskos pasākumus.

Vēl barometra veidotāji apkopojuši iemeslus, kuru dēļ cilvēki biežāk apmeklētu kultūras pasākumus.

Vispopulārākā atbilde – vairāk bezmaksas pasākumu. Iepriekšējā sezonā kultūras nama vadītāja izlēma iet pretējā virzienā un sašaurināja bezmaksas pasākumu klāstu.

“Daudzos pagastos, arī Kursīšos, gandrīz visi kultūras pasākumi bijuši par velti – pašvaldība samaksā māksliniekiem honorāru, visus organizatoriskos un tehniskos izdevumus.

Taču katrs sarīkojums, arī amatiermākslas kolektīva uzstāšanās, nerodas no nekā – cilvēki iegulda lielu darbu, pašvaldība samaksā iespaidīgus rēķinus.

Sākumā satraucos, vai biļešu dēļ zāle nebūs pustukša, taču vairāki pasākumi apliecinājuši, ka kursīšnieki ir ar mieru samaksāt par biļeti. Ar ietirgoto naudu visiem izdevumiem nepietiek, taču, manuprāt, svarīgi, ka cilvēki ar pašvaldību šos izdevumus vispār sākuši dalīt.”

Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši: