Aizvadītā gadsimta deviņdesmitajos gados īstenu popularitāti Baltijā piedzīvoja saldējuma kafejnīcas “Pingvīns” (“Pinguin”), kas piedāvāja vairāk nekā desmit dažādu garšu un krāsu saldējuma bumbiņas kraukšķīgās vafelēs.

Šī zīmola kafejnīcas darbojās gan Rīgā, gan Jūrmalā, bet mūspuses iedzīvotāji šturmēja Palangas “Pingvīnu”.

1993. gadā beidzot arī Liepājā, Lielās un Pasta ielas stūrī, parādījās izkārtne “Pinguin”. Tā samulsināja kādu lasītāju, kurš vēstulē redakcijai rakstīja:

“Pasta ielā nejūties kā Latvijā, bet citā valstī. Top jauns veikals, bet jau uzraksts “Pinguin”. Vai tad latviski nevar tādu vārdu uzrakstīt?”

“Pingvīns” durvis vēra Pasta ielā 2, taču ļoti ilgs mūžs šai kafejnīcai nebija.

Vēlāk tur darbojās kafejnīca “Amm Pelmenis”, bet 2010. gadā iekārtojās kokteiļbārs “Red Sun Buffet”. Pēcāk telpām bijuši arī citi nomnieki.

1996. gada vasarā Ministru kabinets pieņēma noteikumus, kas faktiski paredzēja likvidēt līdzšinējās lupatnieku tirdzniecības vietas.

Pret pārmaiņām tirgotāji, tostarp Liepājas tirgus pārstāvji, protestēja pie valdības ēkas.

Liepājas dome rada oriģinālu risinājumu –

nolēma organizēt gadatirgus, lai pārdevēji varētu turpināt strādāt

un pilsētas iedzīvotājiem būtu iespēja par zemākām cenām iegādāties dažādas rūpniecības preces.

Foto tapis 1996. gada septembrī “Kurzemes Vārda” reportāžai, kurā tika uzklausītas tirgus apmeklētāju un pārdevēju domas par mantu tirgus nepieciešamību.

Gandrīz 90 procentu aptaujāto uzskatīja, ka mantu tirgus jāsaglabā.

1999. gada pavasarī Liepājas Pētertirgū par modes preci bija kļuvuši jūras kāposti. Vismaz tā tolaik laikrakstam apgalvojusi kāda zivju stenda pārdevēja. To kilograms maksāja 1 latu un 60 santīmu.

Tikmēr svaigas reņģes maksāja no 10 līdz 25 santīmiem kilogramā, mencas – 90 santīmu, bet butes – 25–35 santīmus.

Pircējiem piedāvāja arī dažādus kūpinātus gardumus.

Piemēram, kūpināts zutis pirms 27 gadiem Pētertirgū maksāja 9,50 latu, nēģi želejā – 3,50 latu, bet par lucīšiem prasīja 2,20–2,60 latu.

Savulaik Graudu iela bija viena no dzīvākajām Liepājas ielām, un tai pat bija savi svētki, ko liepājniekiem sarūpēja tās iemītnieki – tirgotāji, pakalpojumu sniedzēji un citi.

1999. gada jūnijā šos svētkus svinēja jau trešo reizi.

“Jauns tērps par vienu latu – tas aizdzen pēdējās miega paliekas!” –

par svētku norisi toreiz rakstīja “Kurzemes Vārds”.

Uzmanību bija izpelnījies salons “Inka stils” – attēla vidū redzama tā saimniece Ina Perlancika –, kas piedāvāja iegādāties jaunu tērpu tikai par vienu latu.

“Un tāds brīdis ne vienai vien liepājniecei kā nebijušu aizdzina visu atlikušo rīta laiskumu, liekot pucētieskārei sasparoties, lai savu guvumu neizlaistu no rokām, ja gadījumā to iekārotu blakus stāvošā dāma,” vēstīja laikraksts.

2001. gada 10. augusta “Kurzemes Vārda” atvērums bija veltīts Annas tirgum Jaunliepājā, kas pazīstams jau kopš 1897. gada.

Pirms 25 gadiem tur vēl bija atvērts tirgus paviljons, savukārt ārpusē savu produkciju tirgoja zemnieki un mazdārziņu saimnieki, bet turpat aiz drāšu žoga rosījās lupatu un krāmu tirdziņš.

“Ārpusē – trīs rindas galdu zemniekiem un rinda puķu pārdevējiem. Ir vēl pāris kiosku.

Visu šo saimniecību apkalpo pārzine, veterinārais eksperts, apkopēja un sētniece, kurai piešķirta pusslodze,” vēstīja laikraksts.

Vairāki tirgotāji šķendējušies, ka vietas īrēšana tomēr esot par dārgu – 90 santīmu dienā. Vismaz tiem, kas pārdod pašu audzēto, Latvijas preci.

2011. gada rudenī Annas tirgus paviljonu slēdza rekonstrukcijai, bet pēc gada paviljona ēkā atvēra veikalu “Top!”.

Lai arī tirgus laukumā zemnieki turpināja pārdot savu preci, tirgotāju skaits kļuva aizvien mazāks.

2022. gada vasarā Annas tirgus zaudēja oficiālo tirgus statusu. Statusa atcelšanu pašvaldībai bija lūgusi teritorijas īpašniece SIA “Liepājas Pētertirgus”.

2024. gada vasarā Annas tirgus laukumā dzima jauna tradīcija – tur sāka rīkot Jaunliepājas vakara tirdziņu, kur ceturtdienās nopērkami vietējo ražotāju gardumi, darinājumi un ziedi, skan mūzika un notiek dažādi pasākumi.

Gadsimtu mijā mūzikas kompaktdiski vēl bija viens no populārākajiem mūzikas klausīšanās veidiem.

2001. gada oktobrī Lielajā ielā apmeklētājiem durvis vēra tolaik lielākais mūzikas veikals Liepājā. Tā bija pirmā šā zīmola tirdzniecības vieta ārpus Rīgas, kur

varēja iegādāties legālus kompaktdiskus – sākot no tautas mūzikas līdz smagajam metālam.

Pirmajās veikala atklāšanas dienās tur muzicēja grupu “The Hobos”, “Tumsa” un citu grupu mūziķi.

Šis 2004. gada martā vienā no Liepājas veikaliem uzņemtais foto ilustrē rakstu ar virsrakstu, kas aktuāls arī šodien:

“Cenas aug ne pa dienām, bet pa stundām!”.

Tolaik kāda sieviete redakcijai atnesusi parādīt šokolādes konfekšu kasti, ko no rīta veikalā bija nopirkusi par 1,53 latiem. Vakarā, dodoties mājās, viņa iegājusi tajā pašā veikalā, lai vēlreiz iegādātos par labu atzīto našķi, bet tā pati kaste jau maksājusi 1,93 latus.

2005. gada februāra izskaņā reklāma “Kurzemes Vārdā” vēstīja, ka Liepājā, Zemnieku ielā 58, darbu sākusi jauna automātiskā degvielas uzpildes stacija “Kings”.

Braucējus tā tur apkalpo joprojām, tiesa, tagad zem “Viada” izkārtnes.

Šodien šā benzīntanka fotogrāfijā, kas uzņemta pirms 21 gada, visvairāk uzmanību piesaista cenu stabs –

98. markas benzīns maksāja nepilnus 50 santīmus litrā jeb aptuveni 70 eirocentu, bet 95. markas benzīna un dīzeļdegvielas cena bija 47 santīmi litrā.

Taču jāņem vērā, ka 2005. gadā minimālā bruto alga Latvijā bija vien 80 latu jeb aptuveni 113,83 eiro, bet vidējā bruto alga Liepājā – 206 lati jeb aptuveni 293 eiro.