liepajniekiem.lv
Demokrātija ir konstitucionāls mehānisms kolektīvai pašpārvaldei, uzticot lēmumu pieņemšanu cilvēkiem, kurus atbalsta vairākums, kuriem ir ierobežota vara un kuru pilnvaras ir atsaucamas. Tas ir institucionālais ietvars.
Demokrātiskā kultūra prasa ko vairāk nekā tikai institūciju esamību. Tā balstās uz politiķu un pilsoņu instinktiem.
Tā prasa gatavību izvēlēties risinājumus, ar kuriem var sadzīvot pēc iespējas vairāk cilvēku.
Tā pieprasa veidot ieradumus un tradīcijas, lai likumīgas pilnvaras netiktu izmantotas patvaļīgiem vai atriebības kāres vadītiem lēmumiem.
Bet tomēr pāri visam tā prasa, lai politiskie pretinieki tiktu uzskatīti par līdzpilsoņiem, kuriem var nepiekrist, nevis par ienaidniekiem, kuri jāiznīcina.
Politisko procesu pētnieki, piemēram, britu rakstnieks, vēsturnieks un bijušais tiesnesis Džonatans Sampšens, uzskata, ka demokrātijas sāk nīkuļot, jo arvien nereālākas kļūst vēlētāju gaidas no valsts.
Demokrātija mirst nevis ar sprādzienu, bet klusu čukstu.
Uz ielām varbūt arī nav tanku vai pūļu, taču pamazām no šīm valstīm tiek izsūkta visa būtība, kas kādreiz padarīja tās par demokrātijām, – un bieži vien tas notiek ar plašu sabiedrības atbalstu.
Šajās valstīs joprojām notiek vēlēšanas, darbojas likumdevēji un tiesas. Institucionālais ietvars joprojām pastāv. Taču tās vairs nav demokrātijas, jo ir sabrukusi politiskā kultūra, uz kuras balstās demokrātija.
Uzskatāms piemērs, turklāt ar ļoti strauju dinamiku, ir ASV, kur politiskās kultūras degradācija ir uzkrītoši redzama un satraucoša.
Runājot par Donalda Trampa fenomenu, acīs duras trīs klasiskas totalitārisma pazīmes: harismātisks līderis, ap kuru izveidojies personības kults, valsts identificēšana ar sevi pašu un atteikšanās atzīt opozīcijas vai citādi domājošo leģitimitāti.
Rezultāts ir patvaļīgs režīms, kas aizstāj likuma varu, ko ASV dibinātāji un arī citu demokrātiju lolotāji uzskatīja par galveno aizsardzību pret tirāniju.
Tramps ir izmantojis valsts varu personīga naida izgāšanai –
piemēram, pret advokātu birojiem, kas pārstāvēja viņa politiskos oponentus; pret valsts amatpersonām (piemēram, liedzot tām apsardzi); pret kultūras iestādēm, sākot no Hārvardas universitātes līdz Kenedija centram, jo tās neatbalsta viņa ieceres un plānus.
ASV Konstitūcija prasa, lai prezidents “rūpētos, lai likumi tiek godprātīgi izpildīti”. Taču nu jau ir tā, ka tas kļuvis atkarīgs no prezidenta personīgās patikas vai nepatikas.
Tramps ir pavēlējis Tieslietu departamentam nepiemērot likumus, ko pieņēmis Kongress, piemēram, par ārvalstu korupcijas apkarošanu.
Viņš ir samazinājis vai likvidējis programmas, kurām Kongress ir piešķīris finansējumu.
Viņš ir draudējis gubernatoriem un citām amatpersonām ar federālā finansējuma pārtraukšanu, ja tās nepildīs viņa vēlmes.
Pagaidām mums ir iespēja uz to visu vienkārši noraudzīties no malas, bet jāapzinās, ka tikpat ievainojama un varbūt pat sagraujama var būt arī mūsu demokrātija.
Cerības un sekojoša vilšanās neizbēgami novedīs pie krīzes. Un kā primitīvs, bet tādēļ vēl vilinošāks risinājums var šķist “spēcīgs līderis”, kas gatavs pārkāpt noteikumus.
To visu mēs jau redzam Eiropā, kur ievērojamu vēlētāju atbalstu saņem atklāti autoritāri vadītāji, kā Marina Lepēna Francijā, Jorgs Haiders Austrijā, Viktors Orbāns Ungārijā, partija “Alternatīva Vācijai”.
Pazīmes un tendences mēs redzam arī šeit, Latvijā.
Cēloņi šiem procesiem ir sarežģīti, bet galvenais – arvien nereālākas vēlētāju gaidas no valsts un augoša neiecietība.
Daļa no tā, ko vēlētāji sagaida, vispār nav valsts vai pašvaldību spēkos. Kāda cita daļa ir iespējama tikai uz citu, ne mazāk svarīgu vērtību rēķina.
Sevišķi tas attiecas uz visspēcīgāko vēlētāju cerību – ka valsts viņus pasargās no ekonomiskām neveiksmēm.
Mēs alkstam, lai valsts mūs glābj no daudzām dzīves likstām:
darba zaudējuma, ekonomiskām neveiksmēm, sausuma, ugunsgrēkiem un plūdiem, slimībām un negadījumiem.
Kaut kādā ziņā tas ir saprotams – cilvēces tehniskais progress pēdējos 150 gados ir milzīgs. Tāpēc mums gribas pieprasīt valsts risinājumus visām nelaimēm.
Ja tādu nav, mēs to uztveram kā valdības nekompetenci.
Kad šīs cerības tiek pieviltas, kā tas bieži vien notiek, cilvēki vaino “sistēmu”, valsti vai “eliti”. Viņi lamā visu politisko spektru, kas nespēj piepildīt viņu cerības par dzīves uzlabošanos.
Demokrātiskās kultūras trūkuma apstākļos viņi instinktīvi pievēršas “stiprajiem līderiem” un paši sevi māna, ka šādi līderi visu var sakārtot.
ASV ir īpaši interesants piemērs. Valsts pusotru gadsimtu baudījusi gandrīz nepārtrauktu labklājību. Tagad vecās prasmes kļuvušas liekas, jo labklājība pārvietojas uz augsto tehnoloģiju nozari.
Tas sit pa ienākumiem, kas iepriekš tika gūti no ražošanas, lauksaimniecības un dabas resursu ieguves.
Un tās nav tikai Amerikas problēmas. Eiropā tās ir vēl izteiktākas, un cerības uz valsti – vēl lielākas.
Cerību sabrukums ir bīstams brīdis jebkurā demokrātijā. Vilšanās progresā bija viens no galvenajiem Eiropas krīzes iemesliem, kas sākās 1914. gadā un beidzās 1945. gadā.
Traģiski ir tas, ka mums taču vajadzētu mācīties no vēstures brīdinājumiem – “stiprie līderi” neko neatrisina. Labākajā gadījumā viņi apmierina daļas sabiedrības ilūzijas. Bet par kādu cenu?
Vara, koncentrēta šaurā cilvēku lokā bez pienācīgas kontroles un dialoga, kur lojalitāte tiek vērtēta augstāk par gudrību, glaimi – augstāk par objektīvu padomu, savtīgums – par sabiedrisko labumu;
tas viss parasti noved pie haosa, politiska sabrukuma, ekonomikas lejupslīdes un sociālas šķelšanās.
Otrais ASV prezidents Džons Adamss izteica bažas, ka demokrātija ir tikpat pakļauta iedomībai, lepnībai, mantkārībai un godkārībai kā jebkura cita valdības forma – un turklāt krietni nestabilāka.
Tādēļ atbilde šim riskam bija – veidot likumu valdību, nevis cilvēku valdību.
Likumu valdība balstās uz saprātīgiem principiem, kas tiek piemēroti konsekventi. Cilvēku valdība – tā ir patvaļa, atkarīga no valsts augšgalā esošu cilvēku iegribām, vadīta no tām pašām vājībām – lepnības, mantkārības, godkārības un iedomības –, kas sagrauj jebkuru demokrātiju.
Esam kaut ko tādu jau redzējuši?
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Ķibeles vēlēšanās maksā amatus.
Neizdodas atrast piemērotus kandidātus ģenerālprokurora amatam.
Rīgas domē vienojas par jaunu koalīciju.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Tiesībsargs Juris Jansons atkāpjas no amata.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Izraēla uzbrūk, Irāna atbild.
Amerikāņi protestē pret prezidenta režīmu.
Krievijas armijas zaudējumi Ukrainā sasniedz miljonu nogalināto un ievainoto karavīru.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu sola likvidēt jebkādus Irānas draudus Izraēlai.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
