liepajniekiem.lv
Ar adžiliti abas nodarbojas jau 10 gadus. Elīza atceras, ka nereti bija vienīgais bērns, kas startēja kopā ar pieredzes bagātiem saimniekiem.
Kaķis pēc kaķa
Kamēr jauniete studē Jelgavā, Bonija dzīvo pie viņas vecākiem Liepājā, kur dala teritoriju ar trīs kaķiem – Molliju, Pepiju un Loti. Mollija ir pirmais ģimenes mājdzīvnieks.
“Atceros, man bija septiņi gadi, kad ar mammu pastaigājāmies pa Liepāju, un
pēkšņi pienāca klāt sieviete un vienkārši ielika man rokās kaķēnu. Toreiz kā bērns, protams, par to priecājos, bet tagad tāds gadījums šķiet absurds!”
atceras Elīza.
Kopš tā laika mājās vienmēr bijuši trīs kaķi. Pēc Mollijas pie saimniekiem nejauši ieklīduši vēl divi – izbadējušies, pamesti.
Jauniete dzirdējusi, ka saimnieki nereti savus dzīvniekus vienkārši izmet privātmāju rajonos, un lēš, ka tieši šī iemesla dēļ viņi tikuši pie Bertas un Cidro.
“Abi sākumā bija bailīgi, tramīgi, bet laiks dziedē arī to. Pēc tam šie bija vismīļākie kaķi,”
stāsta Elīza.
Tagad abi jau devušies uz labākiem medību laukiem. Smagākais bija tas, ka aizgāja viens pēc otra.
Viņa izjutusi ne tikai savu saikni ar šiem kaķiem, bet arī to, kas bija starp pašiem dzīvniekiem. Kad no šīs pasaules aizgāja Berta, Cidro to ļoti pārdzīvoja līdz pat brīdim, kad pats sekoja draudzenei.
Tagad kaķenei Mollijai kompāniju nodrošina Pepi-Lote – tā ģimenē iesaukuši abas rudās māsiņas.
“Mana filozofija ir, ka katram dzīvniekam ir nepieciešams savs cilvēks, bet ne katram cilvēkam vajag dzīvnieku.
Gribētu teikt, ka ķepaiņi tāpat vien nenonāk pie kāda. Ir iemesls, kāpēc viens otru atrod. Pepi-Loti paņēmām, kad internetā ieraudzījām sludinājumu par dārziņos piedzimušiem kaķēniem. Tur bija slikti dzīvošanas apstākļi, bet tagad abas ir ļoti izlutinātas!” viņa smaidot saka.
Mācās gan suns, gan saimnieks
Kaķenes, kā jau māsas, citreiz savā starpā arī pakašķējas, atzīst Elīza. Viņas šnauceram tad vienmēr gribas ieviest kārtību.
Arī sarunas laikā Bonija pieskrien pie kaķiem, kas savēlušies vienā kamolā, un tiem uzrej. Tā viņa dara – metas pa vidu jebkuriem dzīvniekiem, lai izšķirtu strīdu, stāsta saimniece, savu mīluli mīļi nodēvēdama par mazo tiesnesīti.
“2011. gadā, kad man bija astoņi gadi, piedzima Bonijas mamma. Viņa dzīvoja mums kaimiņos. Atceros, kā sēdēju savā istabā uz palodzes un vēroju kucēnu. Man tā patika! Bet ciemos negāju. Tad notika maģiska sagadīšanās – kaimiņiem bija ciemiņi, kas spēlējoties pārmeta bumbiņu pāri mūsu vārtiem. Es to atradu un gāju iepazīties.
Tā sadraudzējāmies, un, kad pēc tam piedzima kucēni, tiku pie maziņas Bonijas.”
Tad meitenei bija 11 gadi.
Kad sunītei apritēja gadiņš, abas uzsāka apmācības pie treneres Māras Semjonovas.
“Ticiet vai ne, bet šis mazais miniatūrais šnaucers vienas pastaigas laikā pārrāva pavadu un aizskrēja! Tajā momentā pat kā bērns sapratu, ka suns jāapmāca, un trenere man atvēra durvis uz pilnīgi citu suņu pasauli.
Pateicoties Mārai iepazināmies ar “Canis Group Liepāja” suņiem un saimniekiem, ar kuriem kopā trenējāmies. Sākām braukt uz paklausības rallija sacensībām, bet 2017. gadā parādījās iespēja pie Lindas Alksnes apgūt adžiliti.”
Sākumā abām gāja grūti. Pirmās sacensības Elīza atceras kā ļoti lielu pārbaudījumu. Par to liecināja arī iegūtās pēdējās vietas. Nereti virsroku ņēma pusaudžiem raksturīgā emocionalitāte.
“Bet es neatlaidos, turpināju ar Boniju strādāt. Un tad jau nākamajās adžiliti un paklausības sacensībās ieguvām augstas vietas. Beidzot bija prieks redzēt rezultātu.
Es laikam sevi varētu raksturot kā pozitīvu, atvērtu un ļoti spītīgu cilvēku. Tieši spītība man ir palīdzējusi sasniegt mērķus, un Bonija ir ļoti līdzīga – arī spītīga.
Bet tā jau saka, ka dzīvnieki līdzinās saviem saimniekiem.”
Elīza ir pārliecināta, ka suns un viņa mācīšana arī ikvienam saimniekam māca pacietību un neatlaidību. Tas savukārt palīdz citur.
Liepājniecei, piemēram, bija vieglāk sevi disciplinēt skolas darbiem, jo treniņi ar Boniju iemācīja: ja nesanāks šoreiz, sanāks citreiz.
Grib savu kopienu
“Nupat startējām adžiliti sacensībās veterānu klasē, un to izdarījām godam. Piedalījos, jo veselība Bonijai to vēl atļauj. Pēc tam Grobiņā veterānu klasē startējām paklausības rallijā. Tas ir daudz mierīgāks sporta veids, un, ja veselība atļaus, tādās sacensībās piedalīsimies vēl, jo suns nevar visu laiku tikai gulēt.
Dzīvniekiem patīk sportot un satikt savus suņu draugus. Jā, suņi viens otru atceras, pazīst,”
stāsta saimniece.
Tāpēc pērn pati nolēma uzrīkot suņu svētkus “Jautrās ķepas”. Pirmajā reizē pieteicās 32 dalībnieki no Rīgas, Jelgavas, Ventspils un citām vietām.
Svētkus organizēja tāpēc, lai ikvienam draudzīgam suņa un saimnieka pārim būtu iespēja pamēģināt kādu stafeti.
Elīza uzsver, ka “Jautrās ķepas” nav stingras vai nopietnas sacensības. Piedalīties var arī tie, kam nav iepriekšējas pieredzes.
“Gribu, lai cilvēki pamēģina, satiek citus suņu saimniekus, iepazīst veidus, kā ar savu mīluli sportot, kopīgi pavadīt laiku.”
Tā ir vieta, kur veidojas kopiena, kur saimnieki var pārrunāt savu pieredzi, apmainīties ar informāciju. Pagājušajā svētdienā šāds kopienas pasākums Grobiņas pagasta suņu laukumā notika otro reizi.
Elīza neslēpj, ka tā organizēšana aizņem zināmu laiku. “Tāpēc pagaidām nevaru solīt, ka ko tādu organizēšu katru gadu, bet noteikti vēl kādu reizi gan.”
Veterinārmedicīna nesaistīja uzreiz
Pēc vidusskolas Elīza Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas studiju un zinātnes centrā apguva uzņēmējdarbības un vadības pamatus. Paralēli neklātienē mācījās kinoloģijas pamatus.
“Ļoti labi atceros pirmo anatomijas nodarbību, kurā padomāju: paldies Dievam, ka neaizgāju studēt veterinārmedicīnu! Bet ar laiku domas mainījās.”
Septembrī viņa uzsāks otro studiju gadu Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē, kas ir vienīgā izglītības iestāde valstī, kur var apgūt veterinārmedicīnu.
“Burtiski vienu rītu pamodos un sapratu, ka jādara tieši tas. Un tā sajūta nav pazudusi.
Ir cilvēki, kam ļoti patīk dzīvnieki, bet kas nevarētu viņus operēt vai ārstēt. Man tā nav.
Skolā to pārbaudīja, jo pirmajā semestrī bija jādodas uz anatomikumu. Man tas problēmas nesagādāja,” palepojas studente.
Pirmais gads bija ne tikai interesants, bet arī izaicinošs. Skola kliedējusi populāro uzskatu, ka veterinārārsts strādā tikai ar dzīvniekiem. Nereti pats grūtākais darbs ir tieši ar saimnieku, ar kuru jāatrod kopīga valoda.
“Ikvienam, kurš domā, ka grib studēt veterināriju, es iesaku padomāt divreiz, bet, ja arī tad vēl gribas, ir noteikti jāmēģina!” viņa iedrošina.
Priekšā vēl pieci studiju gadi, tāpēc par to, ko darīs pēc tam, jauniete neņemas spriest. Liepāja ir sirdij mīļa pilsēta, un viņa neizslēdz iespēju, ka varētu atgriezties arī šeit.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
