Sestdien pulksten 16 Liepājas Olimpiskajā centrā sāksies Vara Vētras koncerts “Viena mirkļa dēļ…”. Piedāvājam nelielu interviju ar mākslinieku pirms gaidāmā notikuma.

– Sakiet, kas jūs pamudināja izdot otro albumu “Viena mirkļa dēļ…”?
– Pirmais albums, ko izdeva “Bilžu Birojs”, bija liels pārsteigums man pašam, bet man likās, ka tā skanējums nav tik dzīvs kā koncertos. Man šķita interesanti uzzināt, kas varētu notikt tālāk. Man bija piecas dziesmas, ko nebiju ielicis pirmajā albumā, viena jauna un deviņas melodijas, kam vārdu vietā bija tikai skices.

– Kā šis jūsu albums atšķiras no iepriekšējā “Pārdodu vēju un zirgu vēl klāt”?
– Tas ir ļoti labs jautājums. Es laikam gribēju uzzināt to, kas slēpjas tajās dzīlēs, kurām es tieku klāt. Tie, kas ir dzirdējuši manu otrā koncerta programmu saka, ka šis albums esot vairāk par mīlestību, kamēr pirmais bijis vairāk par vientulību. Es saprotu, ka dziesmas pašas dzīvo savu mūžu. Neesmu dziesmu konstruktors, es paļaujos uz to, ka albums kārtojas pats. Man otrais albums patīk.

– Kā radušās jaunajam albumam dziesmas – ilgākā laikā vai apzināti tās rakstījāt, izvizot sev mērķi izdod albumu?
– Man bija liela, neizsakāma interese uzzināt, kas notiks tālāk. Deviņām dziesmām sarakstīju vārdus apmēram trīs mēnešu laikā. Katrai dziesmai ir sava vēsture. Tiklīdz dziesma jūt, ka es kaut ko daru citādi, tā apstājas. Dziesmas ir kā dzīvas būtnes, kas dzīvo pašas un stāsta visādus brīnumus. Un tad beigās tās izkārtojas albumā.

– Kādos brīžos pie jums atnāk visvairāk dziesmu? Kad esat viens vai sabiedrībā? Kad ir priecīgs prāts vai tomēr skumjš?
– Dziesmas nāk dažādos apstākļos. Uz ielas, sabiedrībā, klusumā. Vārdi nāk tikai klusumā. Priecīgas nāk priecīgi, skumjās laužas ārā citādi. Man ir tāda sajūta, ka man to stāsta. Es izmantoju savu pieredzi, lai vārdus ievietotu situācijā, bet to, ka vārdi nav manis izgudroti, es apzinos.

– Dziesmās lielākoties ieliekat savu pieredzi vai tomēr vērojumus no citu cilvēku attiecībām, notikumiem?
– Man ir sajūta, ka izmantoju tikai citu cilvēku pieredzi, bet bieži man ir jāizlemj, kādā formā vai žanrā tas notiks. Tad es pats uzņemos notikumu vadību.

– Jūsu koncerti allaž izdodas ļoti sirsnīgi un personiski. Kāda ir jūsu recepte, kā to panākat? Kas, jūsuprāt, ir galvenais, lai skatītājus aizkustinātu līdz sirds dziļumiem?
– Atkal labs jautājums! Vienā brīdī man sāka likties, ka lielu daļu savas dzīves mēs pavadām, kalpojot kaut kam. It kā daudz strādājam, bet nav gandarījuma. Teiksim, vīrs saka sievai: “Man nav laika, jo darbs ir svarīgāks!” Var jau būt, ka sieva to saka vīram, bet tad es sāku izturēties pret sevi tā, ka tā ir mana dzīve un man nav nekā svarīgāka, kā šis brīdis. Tādējādi iznāk, ka šeit, tagad, notiek manas dzīves svarīgākie notikumi. Iedomājieties – jūs esat koncertā un zināt, ka tieši te jums arī ir jābūt. Vai gluži otrādi. Jābūt mājās vai darbā, jo tur notiek jūsu dzīve. Nu, tā es pavadu laiku tur, kur man ir interesanti!

– Skatītājus priecējat ar dziesmām. Bet kas jūs pašu visvairāk iepriecina?
– Mani iepriecina, ka cilvēki ir zinātkāri. Mani iepriecina, ka cilvēki ir labdabīgi un saprot, ka mēs esam absolūti vienoti savās vēlmēs pēc laimes un pilnības. Ja kāds domā, ka divdesmit gados viņš jau zina un prot visu, man nav žēl, bet, ja kāds piecdesmit gadu vecumā saprot, ka tagad tikai var sākt visu tā kārtīgi novērtēt un izprast, mani tas iepriecina, jo paveras neierobežotas iespējas un perspektīvas.

– Klausoties dziesmu un to, kā koncertos komunicējat ar daiļā dzimuma klausītājām, šķiet, ka labi izprotat sievietes. Jūsuprāt, ko vīriešiem vajadzētu darīt, sacīt, kā iepriecināt savas sievietes, lai viņas justos laimīgas un ne tikai svētkos?
– Manuprāt, vīriešiem vajadzētu daudz vērot sievietes. Sievietes ļoti atšķiras no mums. Mēs domājam ar galvu. Mūsu loģika nevar pārvarēt visus kalnu un aizas, un, lai gan mums liekas, ka mēs esam radības kronis, bieži vien tā ir tikai ilūzija. Sieviete mums ļauj sevi iemīlēt. Tas mums būtu jāmācās. Mums ir daudz problēmu, jo mēs neuzdodam jautājumus savai sirdij, bet prātam. Sieviete ir tā, kas ir gatava mums nākt palīgā, lai mēs vispirms iemīlētu sevi. Un tad jau mums visa pasaule liksies jauka un skaistuma pilna!

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”

O.Jansona foto