Līva Hammonda
"Kurzemes Vārds"
Lai cik fascinējoši ir redzēt mazo dvēselīti ieskrienam jau lielāka bērna dzīvē, joprojām dziļi un izjusti izdzīvoju tās sajūtas, kad sīko, silto kunkulīti man uzlika uz krūtīm viņas dzimšanas dienā.
Katru septembri ielas piepilda bērni ar gladiolām rokās un mugursomām plecos, kas šķiet lielākas par viņiem pašiem.
Vecāki steigā mēģina noķert kādu fotogrāfiju pie skolas durvīm, bet soctīkli pārtop par milzīgu pirmās skolas dienas galeriju. Jaunas kurpes, kleitas, krekli, frizūras, smaidīgas sejas.
Skolas sākums vienmēr tiek uzskatīts par lielu notikumu bērna dzīvē.
Taču aiz spožās ārienes slēpjas vēl kāds stāsts, tas, kā šo pārmaiņu pilno brīdi izdzīvo vecāki. Mēs rūpīgi gatavojam bērnus skolai, bet kas sagatavo vecākus?
Steiga, nevis klusums
Populārākais priekšstats, kas varbūt radies no filmām (ja jau rāda filmās, tad jābūt patiesībai), ka vecāks pēc bērna aizvešanas uz skolu atgriežas mājā, kur to sagaida miers un klusums.
Mantas vēl aizvien stāv stūros, taču nav vairs čalu, nav: “Mamm, kur ir mans…”
Šis tēls var šķist skaists, bet ne vienmēr ir patiess. Lielāko daļu vecāku pēc rīta steigas nesagaida klusas istabas, bet gan satiksme, pienākumi, darbs (rēķini ir jāmaksā un ledusskapis jāpiepilda).
Tomēr sajūta ir līdzīga.
Tikai klusā tukšuma vietā ir apziņa, ka ikdienas ritms ir absolūti un neatgriezeniski mainījies.
Tas, kas vēl nesen bija bērnudārza režīms vai kopīgas dienas mājās, nu pārtop par skolas grafiku, vecāku darba stundām un steigā aizritējušām dienām.
Daudziem šis posms nozīmē vēl lielāku žonglēšanu starp darbiem, sapulcēm un skolas pasākumiem.
Pēkšņi kalendārā jāieliek vecāku sapulce, sporta diena vai teātra izrāde, un ne vienmēr ir tik viegli atrast līdzsvaru starp darba pienākumiem un skolas prasībām.
Rīti, kas kļūst par rituāliem
Jaunais posms nes līdzi arī jaunu rīta režīmu. Steiga kļūst par normu – atrast pazudušās zeķes, ielikt somā krāsainos zīmuļus un lineālu, atgādināt par sporta tērpu, panākt, lai visi iziet pa durvīm laikā un ar tīru muti un aizsietām kurpju šņorēm.
Tas sākumā var šķist nogurdinoši, tomēr šie rīti ar laiku kļūst par ģimenes rituālu.
Tieši šajos rītos vecāki un bērni ieliek pamatu dienai. Mazs apskāviens pie skolas vārtiem (kamēr vēl tiek atļauts),
īpaša atvadu frāze vai joks, ko atkārto katru rītu, bērnam var radīt drošības sajūtu, bet vecākam ir kā mazs enkurs notikumu haosā.
Daži vecāki šajos rītos atklāj no jauna arī paši sevi. Piemēram, ceļā uz darbu pēc bērna aizvešanas uz skolu rodas iespēja pastaigāties, padomāt vai vienkārši paklausīties mūziku mašīnā.
Mazie brīži var kļūt par svarīgu līdzsvara daļu starp rūpēm par bērniem un rūpēm par sevi.
Vaina un atvieglojums
Daudzi vecāki atzīst, ka sajūtas ir pretrunīgas. No vienas puses, ir skumjas un ilgas pēc bērna, no otras puses, neliels atvieglojums, ka beidzot ir vairāk laika sev, arī diena kļuvusi prognozējamāka.
Dažiem tas nozīmē iespēju koncentrēties darbam, citiem – pirmo reizi padzert kafiju, kamēr vēl silta (un izdzert visu!).
Un tad nāk nelūgtais viesis – vainas sajūta. Vai ir normāli priecāties, ka bērns ir skolā un mājās nav trokšņa? Vai ir pareizi justies atvieglotam? Atbilde ir: jā.
Šīs sajūtas neizslēdz viena otru – tās tikai apliecina, ka
arī vecākiem ir jāpielāgojas jaunajai dienas un dzīves kārtībai.
Tas ir tāpat, kā redzēt savu bērnu augam un domāt – paliec vēl maziņš, neaudz tik ātri – un tajā pašā laikā būt neizsakāmi lepnam par pirmajiem soļiem, pirmajiem vārdiem, pirmo kora koncertu vai pēdējo futbola sezonas spēli.
Līdz ar skolas sākumu vecākiem jāpieņem, ka nevarēs vairs visu bērna dienu redzēt savām acīm. Tagad draudzības veidošana, sīki strīdi, uzvaras un kļūdas notiek prom no vecāku skatiena.
Nezināt katru detaļu par sava bērna dzīvi var šķist kā zaudējums. Taču tā ir arī liela izaugsme.
Skola māca bērnam kļūt patstāvīgākam, bet vecākiem – mazliet atkāpties.
Šī ir iespēja ieraudzīt, kā bērns veido pats savu pasauli ne tikai kā daļa no ģimenes, bet kā personība.
Daudziem vecākiem ir emocionāli sarežģīti apzināties, ka bērns pamazām veido dzīvi, kurā mamma un tētis vairs nav galvenie dalībnieki, bet drīzāk – uzticami skatītāji no malas.
Un šī vecāku apzināšanās ir tikpat nozīmīga kā paša bērna jaunās prasmes, mācoties lasīt un rēķināt.
Visa ģimene jaunā ritmā
Skolas sākums neizmaina tikai bērnu. Tas maina visu ģimeni. Sarunas pie vakariņu galda tagad skan citādi – tās piepilda stāsti par to, kas notika skolā.
Arī mazie brāļi un māsas izjūt pārmaiņas, reizēm skumst, ka mājās mazāk rotaļu biedru, bet reizēm priecājas par vecāku nedalītu uzmanību.
Darba un skolas grafiki mijas, un arī brīvdienas iegūst citu nozīmi – tās kļūst par kopīgi pavadītiem atelpas brīžiem.
Skolas sākums ir visas ģimenes pāreja uz jaunu posmu.
Sava loma šajā pārmaiņu laikā ir arī darba devējiem. Vecākiem ir jāatrod līdzsvars starp prasībām darbā un bērna skolai veltīto laiku.
Dažreiz tas nozīmē agrāk aiziet no darba uz skolas koncertu, citreiz – celties vēl agrāk, lai palīdzētu sagatavot kādu aizmirstu mājasdarbu vai salasītu rudens lapas un kastaņus.
Šī līdzsvara meklēšana ir nebeidzams process, un tas parāda, ka bērna skolas sākums nav tikai ģimenes jautājums, bet arī plašākas sabiedrības atbildība.
Divas patiesības vienlaikus
Skolas sākums ir svētki, bet tās ir arī atvadas no bērna agrīnās bērnības. Vecākiem ir atļauts būt lepniem un reizē mazliet noskumušiem. Atļauts priecāties par bērna drosmi un patstāvību, bet vienlaikus skumt pēc brīžiem, kas palikuši aiz muguras.
Tā ir vecāku pretrunīgā pieredze – turēt rokās divas patiesības vienlaikus. Un varbūt tas ir lielākais atgādinājums:
šis ceļš nav tikai bērna ceļš, tas ir arī vecāku ceļš.
Un, lai kur vecāki šo posmu piedzīvotu – darbā pie datora, steigā starp sapulcēm vai mājas klusumā –, visiem kopīgs ir viens: skolas sākums ir dzīves pagrieziens, kas liek apstāties un saprast, cik ātri aizslīd bērnība, mācīties palaist vaļā, bet vienlaikus turēt cieši – ar lepnumu, maigumu un pateicību par to, ka drīkstam būt liecinieki šiem pirmajiem lielajiem soļiem.
Uzziņai
Noderīgi ieteikumi vecākiem, sākoties skolai
Rutīna ir drošības sajūta. Bērns jūtas mierīgāk, ja zina, kā notiek rīti un vakari. Nelielas un atkārtotas darbības (kopīgas brokastis, īpaša atvadīšanās frāze) bērnam rada stabilitāti.
Pārsteigumi somā. Neliela zīmīte vai uzlīme var dot bērnam sajūtu, ka vecāki ir līdzās arī tad, kad viņš ir skolā.
Plānojiet ģimenes kalendāru. Apvienojiet darba sapulces, skolas pasākumus un brīvdienu plānus vienā vietā, lai izvairītos no stresa.
Atvēliet laiku sarunām. Jautājums, kā gāja skolā?, bieži vien atnes atbildi: “Labi.” Mēģiniet citādi: “Kas šodien bija smieklīgākais? Kas tev sēdēja blakus? Ko tu darīji garajā starpbrīdī?”
Atcerieties par sevi. Pirmo skolas mēnešu maratons var nogurdināt. Vecāku enerģija un noskaņojums ir tikpat svarīgi kā bērna mugursomas saturs.
