– Uzaugāt Gaviezē. Kā nokļuvāt Liepājā?

– Uz Liepāju atnācu mācīties vidusskolā. Man te dzīvoja ome. Pēc tam paliku mācīties tālāk. Bija vairākas reizes, kad domāju braukt prom, bet vienmēr kaut kas mani te noturēja.

Vienreiz jau biju ceļa jūtīs, bet tad Liepājā dabūju darbu. Pēc tam sataisījos uz Norvēģiju, bet iepazinos ar savu nākamo vīru.

Kopumā trīs reizes mēģināju tikt no šejienes prom, un visas trīs reizes man tas nesanāca (smejas). Tad nu jātic, ka liktenis lēma man šeit būt.

– Kā nonācāt līdz masieres darbam?

– Pirms tam strādāju ēdināšanas nozarē – klāju banketu, kāzu galdus, biju viesmīle. Esmu piestrādājusi arī par auklīti, bet vispār RTU Liepājas filiālē studēju uzņēmējdarbību un vadību.

Tad vienā brīdī palika garlaicīgi. Sapratu, ka gribu pamācīties kaut ko citu, kaut ko priekš sevis.

Medicīna man vienmēr ir bijusi sirdī, bet šaubījos, vai varētu mācīties par ārsti. Nolēmu izmācīties par masieri, un pēkšņi tas izmainīja visu manu dzīvi.

Nevienu brīdi agrāk nedomāju, ka ar masāžu reāli varētu arī nodarboties, tāda mērķa man nebija. Vairāk to uztvēru kā piedzīvojumu. Tagad gan to redzu kā savu nākotni.

Varbūt ar laiku varētu pamācīties arī fizioterapiju, bet tad jābrauc uz Rīgu. Varbūt saņemšos, kad bērniņš būs paaudzies lielāks.

– Cik ilgi jau strādājat šajā profesijā?

– Maijā apritēja tieši seši gadi, kopš paņēmu telpas. Pa vidu bija pārtraukums kovidlaikā. Esmu ārstniecības persona, bet man nav ārstniecības kabineta, tāpēc skaitos kā skaistumkopšanas speciāliste.

– Kad pašai bija pirmā masāža?

– Man šķiet, ka mamma man tādu iespēju uzdāvināja, kad man bija 14 gadi. Tolaik tas bija lielāks retums.

Atceros, ka izgāju visu ciklu, neraugoties uz to, ka nedzīvoju Liepājā, kur bija mans masieris. Turpināju iet arī pēc tam, jo man ļoti iepatikās.

Man vispār patīk, ja mani glauda. Ja sāk masēt, tad ir pavisam labi.

Tagad saku, ka uz masāžām eju visu savu dzīvi.

Daru to joprojām, tikai tagad dažreiz piedomāju pie tā, ko kolēģe dara, mēģinu saprast, kā viņa strādā. Citreiz pajautāju. Es mēdzu pajokot, ka mana masiere ir arī mana mūza. Masāžu vajag izbaudīt.

Pats sevi jau arī var izmasēt. Piemēram, vienā masāžas čempionātā 3. vietu ieguva meitene, kura veica pašmasāžu pēc iegūtas traumas. Masējot sevi, var izmantot visādus instrumentus.

Es, piemēram, pati sev regulāri masēju vēderu. Bet masēt rokas, kad vienkārši sēžu vai stāvu, man jau ir paradums.

Manuprāt, masierim arī pašam vajag iet uz masāžām, lai izjustu to, ko jūt klients. Es jau pati savas rokas nevaru pārbaudīt, varu tikai ieklausīties tajā, ko man saka cilvēki.

– Katram ir savs rokraksts?

– Noteikti! Es mēdzu pabrīdināt cilvēkus, ka noteikti būs citādāk nekā pie cita speciālista. Protams, dažiem var sanākt ļoti līdzīgi, bet ar gadiem izveidojas savs piegājiens.

Viens grib vairāk čubināt, cits – masēt stingrāk. Masāžas veidu un stilu tiešām ir ļoti daudz, un katrs jau saliek savu kompozīciju.

– Kas no visa pašai labāk patīk?

– Laikam jau karstie akmeņi, jo tie forši izsilda. Tiem ir arī ļoti patīkams pieskāriens, kas liek labi justies ne tikai klientam, bet arī man kā masierei.

Varbūt ir ilūzija, ka tie akmeņi ir karsti, bet tā nav, tie ir patīkami silti.

– Mēdzat arī eksperimentēt?

– Jā. Ir daudz kas, ko varbūt pamēģini, bet tad saproti, ka tas nav īsti tavs. Un tas ir tikai normāli. Citreiz aizbraucu uz kursiem pamācīties un saprotu, ka bija interesanti, bet mani neuzrunāja.

Es kādu brīdi veicu arī šokolādes masāžas. Smarža ir fantastiska, bet man beigās negāja pie sirds tā ķēpāšanās. Neteiktu, ka bija arī liels pieprasījums, jo cilvēki tomēr grib kārtīgu masāžu.

– Mācības jāturpina joprojām?

– Jā. Lai noturētu ārstniecības personas statusu, mums jākrāj punkti tieši tāpat, kā dakteriem, zobārstiem. Var arī nekrāt. Bet man šķiet, ka no katra kursa vai semināra kaut ko var paņemt sev.

Citreiz kāds stāsta desmit reizes, un tu vienkārši to nesaproti, bet tad vienpadsmitajā tas pēkšņi šķiet tik pašsaprotami!

Bet tā jau dzīvē ir ar visu. Man kādreiz anatomija šķita kā kosmoss, bet tagad tā ir loģiska, saprotama.

– Pieminēji masāžas čempionātu. Pašai arī sanācis piedalīties?

– Katru gadu oktobrī Jūrmalā notiek Starptautiskās masieru asociācijas rīkots Ziemeļvalstu čempionāts. Viņi tādu rīko arī citās valstīs – Japānā, Itālijā, Francijā, ASV.

Tie ir tādi kā nacionālie čempionāti, kuros var iegūt ceļazīmi uz starptautisko čempionātu, kas notiek asociācijas mītnes zemē Dānijā. Tur gan var piedalīties jebkurš – arī tie, kas iepriekšējos nav uzvarējuši.

Mans pirmais čempionāts bija ļoti spontāna ideja. Pirms pusotra gada biju aizbraukusi uz Jūrmalu vienu šādu pasākumu vienkārši paskatīties, jo man nebija ne jausmas par to, kas tas ir, kas tur notiek un kādi cilvēki piedalās.

Bija atbraucis arī galvenais pārstāvis no Dānijas. Braucot mājās, uzmeklēju viņu internetā, un redzēju, ka ir arī tāds lielais čempionāts. Padomāju, ka es kaut kam tādam neesmu gatava.

Tad izlēmu aizbraukt uz trīs dienu kursiem Dānijā. Tur sadraudzējos ar vietējiem, kas mani savervēja braukt uz čempionātu. Mājupceļā prātoju, ka nebraukšu vis, jo tas tomēr izmaksā dārgi. Un tam arī jāgatavojas.

Bet tad ļoti spontāni turpat, lidostā, pieteicu viesnīcu – ja nu pārdomāju?

Pieņemt lēmumu palīdzēja mani klienti, kas teica: kad tad vēl, ja ne tagad? Sacīja, ka nav jau zināms, kas pasaulē notiks pēc gada. Vai maz būs vēl tāds čempionāts, vai es uz to tikšu utt. Un es aizbraucu.

– Ko no šīs pieredzes paņēmi sev?

– To sajūtu. Galvenais bija saistīts nevis ar masāžu, bet ar to, cik lielā sajūsmā bija visi dalībnieki. Es pat nemāku ielikt vārdos, cik pozitīvi tur visi bija.

Cilvēki no dažādām valstīm bija vienkārši sajūsmā par to vien, ka viņi tur ir. Nevienā brīdī nejutu kaut kādu sacensību garu. Pilnīgi sveši cilvēki nāca klāt un jautāja, kā jūtos.

Man arī izdevās satikt savus elkus, profesionāļus, kuru video skatos internetā. Noteikti gribu vēl! Ja viss izdosies, braukšu arī nākamgad.

– Masāžas kaut ko arī dziedē?

– Tās noteikti palīdz garīga vai psiholoģiska noguruma gadījumos.

Mums visiem nedaudz pietrūkst mīlestības, pieskārienu, lai mūs samīļo, pačubina. Tas ir tāpēc, ka ir tik spraigs dzīves ritms.

Protams, ir arī fiziski ieguvumi. Masāža var noņemt galvassāpes, izmainīt stāju. Tā ir dabīga metode, kuru izmantojot citreiz var iztikt bez ķirurģiskas iejaukšanās, injekcijām un zālēm.

Bieži vien cilvēki dzer pretsāpju tabletes, bet īstenībā kādu vietu vajag vienkārši izmasēt. Manuprāt, cilvēki tagad sāk to saprast.

– Cilvēki uzreiz nāk ar sūdzībām vai dažreiz sanāk atklāt kādu sāpi?

– Smejos, ka sāpes sprandā, plecos jau ir standarts! Ir tādi, kas nāk ar konkrētu sūdzību, bet es viņus izprašņāju un saprotu, ka kopumā labi nav.

Cilvēki bieži vien ar daudz ko sadzīvo jau tik ilgi, ka ir aizmirsuši, kā tas ir – pagriezties, kaut ko pacelt, pieliekties. Viņi jau pie tā diskomforta ir pieraduši.

Ir arī tādi, kas nāk ar konkrētām diagnozēm, pastāsta, kur sāp, ko teicis dakteris. Ir reizes, kad es pati cilvēku sūtu pie fizioterapeita.

– Kā jauniešiem ar sprandu un saspringumu?

– Jaunieši arī mēdz iet pie masieriem. Daudz ko ietekmē gan telefons, gan dators. Mazākajam, kas nāca pie manis, bija septiņi gadi, un tūlīt būs jauns izaicinājums – piecgadīgais.

Lielākais pārbaudījums ir uzmanības noturēšana.

Pēdējā laikā ļoti izteikta tendence ir padsmitgadīgie, kuri nodarbojas ar sportu – futbolisti, hokejisti, baletdejotājas. Viņiem ir ļoti liela slodze.

Un, piemēram, florbolā ir viena kustība, kuru spēlētāji atkārto visu laiku. Tas īpaši ietekmē jauniešus ap 12 gadiem, jo tajā vecumā veidojas mugurkauls.

– Ir klienti, kam tā arī neizdodas atslābt?

– Ir gan. Citiem ir grūti ar pieskārieniem, atnāk, lai izmēģinātu ko jaunu, bet saprot, ka nevar. Dažreiz kāds tā relaksējas, ka aizmieg, – īpaši bērni. Ir, protams, arī tādi, kas grib parunāties.

Daļēji mans kabinets ir arī terapijas kabinets.

Brīžiem, šķiet, vairāk sniedzu psiholoģisko palīdzību, nevis masāžu (smejas). Man pret to nav iebildumu, jo reizēm pašai ir interesanti, un, kad esmu bijusi uz kursiem, gribu par to pastāstīt.

Es gan teiktu, ka masāža ne visiem būs īstais veids, kā atslābt. Katram noteikti jāatrod savs veids.

– No malas var redzēt, ka cilvēks dzīvo stresā?

– Jā! Man piemīt tā saucamais profesionālais kretīnisms! Eju pa ielu un redzu, ka cilvēkam pleci sarauti uz augšu, citreiz kāds kāju liek uz iekšu vai pieklibo. Uzreiz pie sevis padomāju, cenšos saprast, kas par vainu, kuru punktu vajadzētu masēt. Citreiz man tas pašai traucē.

Pati sevi arī mēdzu pieķert ar uzrautiem pleciem. Saprotu, ja šobrīd to nekontrolēšu, tad gados piecdesmit sešdesmit būs galvas reiboņi, stājas izmaiņas, blokādes.

– Kas pašai palīdz atslēgties no darba?

– Ikdienas dullajā ritmā droši vien visvairāk palīdz dārzs. Man patīk tur pavadīt laiku – aizeju izčubinu apziedējušos ziedus. Man laikam gribas kaut kā savus pirkstus nodarbināt.

Nesanāk jau tur pavadīt tik daudz laika, cik gribētu, lai gan brīžiem mājā ieeju vien ļoti vēlā vakarā.

Vislabāk izrauties no ikdienas palīdz ceļojumi ārpus Latvijas. Patīk satikt dažādus cilvēkus: pie mums visi tomēr ir tādi diezgan piezemēti, citur cilvēki ir atvērtāki. Staigājot pa kalniem, katrs pretimnācējs sveicina. Tas ir ļoti nepierasti.

Tāpat citur var “saķert” visādas idejas. Ja sanāk laiks, cenšos ārzemēs aiziet uz kādu masāžu.

– Kur bijāt pēdējā ceļojumā?

– Ja neskaita Dāniju, bijām Šveicē. Kāpām kalnos, jo tie mums ar vīru ļoti patīk.

Citus varbūt vairāk saista pilsētas, vēl kādu – dabas klusums vai atpūta pie baseina, bet mēs priekšroku dodam fiziskai atpūtai, īpaši kalnā kāpšanai.

– Pietiek laika arī citiem hobijiem?

– Visām interesēm neatliek laika, tāpēc no kaut kā ir nācies šķirties. Ilgus gadus dejoju “Bangā”, bet visu nevar paspēt, tāpēc aizgāju. Man tā tiešām ļoti pietrūkst, jo es visu dzīvi esmu dejojusi.

Ar kolektīvu divas reizes piedalījos Dziesmu un deju svētkos. Kopš sapratu, ka visu nevaru apvienot, tas kļuvis par ļoti sāpīgu jautājumu.

Gribu teikt, ka dejas ir mana dzīve, bet diemžēl ne šobrīd.

Bija jāatrod alternatīva, kā izkustēties, tāpēc tagad eju uz sporta zāli. Mēģinu ieplānot treniņus vismaz divreiz nedēļā, bet ne vienmēr sanāk.

Līdzi ņemu arī dēliņu, lai viņā raisītu interesi par sportu. Kaut ko jau viņš no tā visa paņems.

– Par ko pašlaik sapņojat?

– Ja domāju par saviem piecgades vai desmitgades plāniem, tad tie ir saistīti ar ceļojumiem. Ģimenē gribam to darīt biežāk. Sasniedzami sapņi ir aizbraukt uz kādiem interesantiem semināriem ārzemēs.

Bet tāds klusākais un lielākais sapnis, protams, ir savs salons, bet es neiespringstu: būs – būs, nebūs – nebūs. Protams, gribētos lielu, skaistu ēku ar gaišu, modernu vestibilu un speciālistiem vairākos stāvos.

– Kurš dzīves posms bijis grūtākais?

– Laikam jau pirmais gads, kad mācījos par masieri. Tobrīd vēl īsti nezināju, uz ko parakstos, un īsā laikā bija jāuzsūc ļoti daudz informācijas.

Pirmajā pusgadā bija ļoti nopietni kursi ar sarežģītu terminoloģiju – anatomija, neiroloģija, propedeitika, fizioloģija. Tiešām bija jāsēž un, tā teikt, jāzubrās. Tajā semestrī man brīvdienas neeksistēja.

– Prakse bija tikpat grūta?

– To izgāju Liepājas Reģionālajā slimnīcā. Strādāju piecas dienas nedēļā. Un vienalga, cik cilvēku tobrīd bija Rehabilitācijas nodaļā, viņi visi bija jāizmasē, variantu nebija.

Darbs nebija viegls, bet tas mani nesabiedēja, drīzāk pie sevis priecājos, ka, redz, man taču sanāk!

Cilvēki tur bija dažādi. Bija pacienti pēc smagām traumām, kas bija paralizēti, nevarēja pakustēties. Bija jāatrod labākais veids, kā viņiem palīdzēt un vienlaikus nenodarīt pāri sev.

Tur arī sapratu, ja jau slimnīcā ar visu tieku galā, tad strādājot pašai būs vieglāk.

– Kā masieris var sev nodarīt pāri?

– Arī mums ir zināms darba risks. Topā ir roku tirpšana. Man otrajā darba gadā sāka sāpēt mugura. Bet tas bija tāpēc, ka man nebija regulējamas kušetes.

Viens klients var būt ļoti tieviņš, bet nākamais – liels kungs ar platiem pleciem. Leņķis, kādā cilvēku masē, mainās, bet kušete ne. Nopirku elektrisko kušeti, un nu jau ir labāk.

Bet problēmas lielākoties saistītas ar roku tirpšanu, karpālo kanālu, nedaudz var būt stājas izmaiņas. Protams, līdzīgi kā citos darbos draud arī izdegšana.

Pati tam biju ļoti tuvu, redzēju, ka sāk plīvot sarkanie karodziņi.

Nupat piecas nedēļas biju atvaļinājumā, jo sapratu, ja nepaņemšu brīvu, tad viss – vairs nevaru.

Tā notiek, ja visu laiku gribas palīdzēt te vienam, te otram. Vienmēr jau gribas paspēt vairāk, bet nesen sapratu, ka ne viss ir iespējams.

Diezgan nopietni tagad cenšos atvēlēt laiku sev un ģimenei. Vispirms ierakstu kalendārā konkrētu laiku sporta zālei un tikai pēc tam dienu, tā teikt, apaudzēju ar darbu.

Nesen samazināju slodzi, jo, ja darbā atdots viss, tad mājās jāvelk ārā pēdējās rezerves. Negribu tā turpināt.

Vizītkarte

Dace Horna

• Uzaugusi Gaviezē, pašlaik dzīvo Grobiņā.
• Dzimšanas dienu svin 29. jūlijā.
• Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas filiālē ieguvusi bakalaura grādu uzņēmējdarbībā un vadībā, Rīgas Stradiņa universitātes Liepājas filiālē izmācījusies par ārstniecisko masieri.
• Masieres kabinetu iekārtojusi Liepājas Olimpiskajā centrā.
• Vīrs Matīss, dēls Haralds.
• Hobiji: rušināšanās dārzā, ceļošana un sportiskas aktivitātes.
• Vairākus gadus dejojusi deju kolektīvā “Banga”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.