liepajniekiem.lv
Trīs ceļabiedrenes labākajos gados nolemj bez steigas un skrupulozas plānošanas dažas dienas vienkārši braukt, kurp acis rāda.
Naktsmājas rezervētas “Kalnarušķos”, tas ir paliels viesmīlības komplekss netālu no Apes.
Pirmā pa ceļam mums Gulbene. Šī pilsēta un Alūksne visdrīzāk saistās ar saglabāto bānīša satiksmi un iespēju mērot ceļu no vienas uz otru pa šaursliežu dzelzceļu.
Vietējiem tas ir ierasts pārvietošanās veids, bet tūristiem – leģenda.
Čukčukbānīti šoreiz aktivitātēs neiekļaujam, jo bez “Ferdinanda” negribam. Tvaika lokomotīve Gr-319 “Ferdinands” strādā tikai katru otro sestdienu.
Gulbenes stacijā izvietota ekspozīcija par dzelzceļa vēsturi, un laipnās darbinieces, uzzinājušas, ka gribējām satikt “Ferdinandu”, iesaka pāriet pāri sliežu ceļiem un iegriezties Gulbenes depo.
Ēkā pārņem ļoti sirsnīgas izjūtas, jo šķiet, ka te laiks apstājies ap to brīdi, kad Vācijā 1951. gadā izgatavoja šo tvaika lokomotīvi.
Savukārt sirma vīra rūpīgā rosība ap spēkratu atgādina gādīgu ormani, kas aprūpē savu nostrādājušos zirgu.
Vecgulbenes muižas komplekss, par spīti bēdīgajam liktenim – nodedzināšanai 1905. gadā un vienas daļas degradētajam izskatam –, ir mājīga vieta, kur kādreizējā manēžā baronu fon Volfu cienīgu greznību šodienas saimniekiem izdevies apvienot ar aicinošu omulību piesēst skaistajos interjeros.
Viesnīcas foajē var lepoties ar senlaicīgu pulksteņu kolekciju, savukārt restorāns piedāvā gardas pusdienas par samērīgām cenām.
Aristokrātisko noskaņu turpinām ar Stāmerienas pils apskati. Pirmdienā tur iekšā netiekam, taču apbur jau cēlā, baltā ēka un plašais parks.
Sākumā nevaram saskatīt maigās mūzikas avotu, tāpēc ejam meklēt, kurā lapenē siltā pēcpusdienā muzicē.
Kad beigās saprotam, ka šeit veiksmīgi izvietotas skandas, vilšanās nemaz nav, un skaņas burvība, hortenziju krāšņums un veco koku garās ēnas zālienos liek pakavēties vēl.

“Pudeļu dārzs”? Kas tas tāds? Jāgriež iekšā pie tādas norādes Litenes pagastā.
Domāju, vairums cilvēku, iegādātajās mājās atrodot lērumu tukšu pudeļu, tās nedomājot mestu laukā. Taču ne Anna Zīle ar savu sportistes azartu.
Pirmā kā pārsteigums vīram uzmūrēta pudeļu siena, lai pasargātu sētu no valdošajiem vējiem.
Tagad šeit ir vairāki desmiti objektu, izveidoti no cementa un dažādu dzērienu pudelēm, tostarp labirints, kuru vislabāk aplūkot no blakus esošā skatu torņa.
Ap dīķi izveidota romantiska zona, kuru iecienījuši jaunlaulātie, te Anna vada kāzu un laulības solījuma atjaunošanas rituālus.
Nospriežam, ka gluži katrs pudeļu veidojums nav mākslas darbs, taču daļa izceļas ar apbrīnojamu izdomu. Un vēl saimnieces enerģija un aizrautība!
Otrajā dienā dodamies uz Alūksni. Ar saviem stāstiem par Tempļakalna pastaigu takām, kurās pirms pāris gadiem aizveda mans sportisku draugu pāris, jau mašīnā esmu tā sabiedējusi ceļabiedrenes, ka kāpiens uz skatu torni un barona fon Fītinghofa rotondu tiek noraidīts ar 2:1.
Tomēr
Alūksnes ezers ar savām salām un tiltiņiem, no kuriem priecē ar mūziku, Livonijas ordeņa pils drupām, ir tik idilliska vieta, ka bez kāpšanas kalnos var arī iztikt,
aizstājot to ar peldēšanos.
Viens no Latvijas tīrākajiem ezeriem šķiet todien arī vissiltākais ezers. Tikpat siltas sajūtas rada keramikas amata meistara Uģa Puzuļa darinātie trauki viņa darbnīcā “Racupkalnā”.
Alūksne ir vieta, kur ir pat zušu veikals! “Pirāta kūpinājumi” šo Alūksnes ezerā mītošo zivi pārsvarā piedāvā jau konservos, taču ceļabiedrene nolemj izmēģināt laimi ar telefona zvanu, un, kamēr mēs apbrīnojam keramiku, piedāvājumā uzrodas arī svaigs zutis, kuru “Kalnarušķu” saimnieces vēlāk pārvērš ekskluzīvās atvadu brokastīs.
Tā kā esam pavisam netālu no ziemeļu kaimiņiem, nolemjam aizbraukt arī ārzemēm, kaut uz neilgu laiku.
Vienai no mūsu kompānijas atmiņā palicis, ka netālu no robežas Igaunijā ir ceļš ar koka skulptūrām autobusu pieturās.
Jādomā, ka visi tūristi pa Viru–Valgas šoseju ceļu mēro lēni, jo neiespējami pabraukt garām brīnišķīgajiem tēlnieka Andresa Ratasepa kokgriezumiem.
Sejas ir tik dzīvas, izteiksmīgiem, smalkiem vaibstiem, ka, šķiet, vīri no Saru kokapstrādes uzņēmuma, kuri uzliek soliņam atzveltni, tūlīt mūs uzrunās,
ka vecmāmiņa apskaus vai bērni no savām krūzītēm padalīsies ar siltu pienu vai autobusa gaidītāji piecelsies sasveicināties.

Ceļojuma noslēgumā piepildīts sens sapnis apskatīt Āraišu ezerpili.
Latvijas ezerpiļu atklājējs, aizrautīgais eksperimentālais arheologs Jānis Apals ieguldījis milzīgu darbu 9.–10. gadsimta latgaļu dzīvesvietas izpētei un rekonstrukcijai.
Cilvēki šeit apmetušies vietā, kuru no apdraudējuma aizsargā ezers, – uz mazas, pārplūstošas saliņas.
Koka pamats, uz tā zemas un šauras ēkas dzīvošanai, saimniecībai.
Dažās var ieskatīties un iztēloties, ka latgaļu sieva drīz atgriezīsies virtuvē pie podiem vai no lauku darbiem atnāks noguruši vīri un atgulsies uz cisu maisiem. Mājas apkurināja māla krāsns telpas vidū, bet gar malām ļaudis gulēja.
Šādi nami nemitīgi jāatjauno, jo ezerpili bojā laikapstākļi, un ūdenī mērcējas baļķi, kurus liks lietā.

Arheoloģiskajā parkā var apskatīt arī akmens, bronzas un dzelzs laikmeta mājokļu rekonstrukcijas un Livonijas ordeņa pildrupas.
Ir vērts veltīt laiku modernajai interaktīvajai ekspozīcijai, lai ar visām maņām atklātu mūsu senču dzīvesveida artefaktus un dabas vērtības.
Lielisks skats uz Āraišu ezeru un ezerpili paveras no Āraišu dzirnavām, kurās var izzināt maizes ceļu no lauka līdz galdam.
Vēl jau ceļojumā bija Jāzepa Vītola mājas “Anniņas” Gaujienā, Pededzes tumšie loki, smilšakmens atsegumi – Raganu klintis Vaidavā pie Apes.
Mūsu Latvija – tik dažāda, pārsteidzoša un skaista.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.