Līva Hammonda
"Kurzemes Vārds"
Kaut kur starp “ātrāk, mēs kavējam” un “nē, brokastis nevar ēst uz dīvāna” tu dzirdi frāzi, ko internetā atkārto miljoniem reižu – “izbaudi katru mirkli”.
Un tu patiešām to gribi, bet ir dienas, kad vienkārši nav, ko baudīt.
Mūsdienu mātes tēls ir nopulēts līdz mirdzumam. Viņa smaida, viņas bērni ir ģērbti saskaņoti, un viņas virtuvē nav drupatu.
Viņa cep kēksiņus, lasot bērnam priekšā, un starp visu citu vēl arī pelna naudu, skrien pusmaratonu un meditē.
Bet realitātē daudz sieviešu sēž virtuvē pie aukstas kafijas un klusībā domā: “Vai ar mani kaut kas nav kārtībā, ja šis viss nerada maģijas sajūtu?”
Mums gadiem ir stāstīts, ka mātes mīlestība ir visskaistākā, tīrākā un pilnīgākā. Un tā arī ir, tikai ne katru dienu, ne katru mirkli.
Dažreiz tā izskatās pēc noguruma, pēc pacietības, kas izstiepta līdz plīšanas robežai. Dažreiz tā smaržo pēc piededzinātas putras.
Un vēl dažreiz tā jūtas kā atkārtošanās – “kur ir tava cepure?”, “uzvelc kurpes”, “iztīri zobus”, “nē, brokastīs nevar ēst kūku”.
Mātes dzīve ir kā atskaņu grāmata, kurā ik dienu atkārtojas tie paši teikumi, tikai ar citiem toņiem.
Ikdienas realitāte
Ir dienas, kad bērni strīdas par to, kam šodien būs rozā šķīvītis, un tu jūti, kā tavs iekšējais zen guru pako savu koferi.
Kad beidzot ir pienācis vakars un tu domā – beidzot klusums, bērns atceras, ka rīt jānes uz skolu projekts par dinozauriem. Tieši šādos brīžos sociālie tīkli piedāvā “padomus”.
Bet īstā apzinātība reizēm ir vienkārši nepacelt balsi. Vai vismaz pacelt to divas reizes, nevis piecas.
Un, jā, arī šajās dienās mīlestība ir turpat. Tikai tā ir klusa, izspūrušu matu un nogurušu acu mīlestība. Tā, kas neizskatās pēc reklāmas plakāta, bet tur pasauli (vai tikai dienu un saprātu) kopā.
Neredzamā puse
Par šo runā reti – par to pelēko sajūtu, kas nav nedz depresija, nedz laime. Vienkārši neitrāla diena.
Neviens nav saslimis, neviens nav īpaši priecīgs, bet viss joprojām notiek. Un tieši tas reizēm biedē visvairāk, ka tu dari, dari, dari un dari, bet nejūti neko “īpašu”.
Sabiedrība atļauj mātei būt nogurušai tikai uz mirkli. Pēc tam jāceļas un jāsmaida, un jāturpina slaucīt deguni un mutes.
Bet dažreiz gribas atzīt – šodien nav tā diena. Ne tāpēc, ka tu nemīli savus bērnus, bet tāpēc, ka esi cilvēks.
Mēs tik ļoti baidāmies no šīs atzīšanās, it kā tā kaut ko atņemtu no mūsu mīlestības. Bet patiesībā tieši šī godīguma daļa to padara īstu.
Starp divām pasaulēm
Mātes loma bieži ir kā robežjosla starp divām identitātēm. Vienā pusē ir sieviete, kura vēlētos mieru, klusumu, draudzeni un karstu kafiju. Otrā pusē ir bērns, kuram tu esi visa pasaule. Un tu centies būt abas vienlaikus.
Tā ir vienīgā profesija pasaulē, kur tev paralēli ir jābūt psiholoģei, skolotājai, ārstei, šoferei, apkopējai un klaunu trupas vadītājai.
Neviens cits darbs netiek vērtēts tik stingri – gan no malas, gan pašas galvā.
Kad bērns dusmās saka: “Tu esi slikta mamma,” – kaut kur dziļi tas sāp vairāk, nekā vajadzētu. Pat ja tu zini, ka viņš tā nedomā. Jo sabiedrība ir iemācījusi, ka mātei ir jābūt labai, maigai, pacietīgai. Vienmēr.
Bet varbūt pietiek vienkārši būt klāt (kad telefona skaņa ir izslēgta un tas atrodas citā istabā). Ar visām savām kļūdām un nogurumu, un neizgulēšanos.
Pārdomas un īstā maģija
Varbūt problēma nav mūsos, bet gan ekspektācijās. Mēs meklējam dzirksteli tur, kur vajadzētu ieraudzīt mieru.
Patiesā maģija nav smaidīgās pašbildēs, bet tajā, ka tu atkal un atkal celies un dari to, kas jādara – arī tad, kad esi nogurusi, kad trūkst pacietības un klusībā skaiti stundas līdz gulētiešanai.
Tā ir tāda klusa un ikdienišķa varonība – būt klāt.
Pat tad, kad vienīgais, ko tu šodien izdarīji, bija miera saglabāšana, kad no grāmatu plaukta visas grāmatas atrada vietu uz grīdas, lidoja daži krītiņi un visas zeķes brīnumainā kārtā šodien lika pēdām niezēt.
Un reizēm, kad bērns guļ, tu paskaties uz viņu un pārņem tā dīvainā izjūta – nogurums un mīlestība vienlaikus. Tajā mirklī viss atkal nostājas savās vietās.
Varbūt tas ir tas, ko visi sauc par “maģiju”, bet tikai bez mirdzuma filtra?
Rīts pienāks vēlreiz. Kafija, iespējams, atkal būs auksta. Bet kāds tev iedos zīmējumu ar sevi un sirdi, kas izskatās pēc kartupeļa, un teiks: “Tas tev.”
Un tajā brīdī tu sapratīsi, varbūt tā maģija patiešām pastāv. Tikai tā ne vienmēr mirdz. Dažreiz tā vienkārši tev elpo blakus.
Padomi
Kā mammām justies labāk?
Pat visnogurdinošākajā dienā ir lietas, ko var darīt, lai iegūtu atelpas brīdi un atgūtu līdzsvaru. Mazas lietas, kas nekādā veidā nemaina realitāti, bet palīdz justies dzīvai un klātesošai.
Īsi brīži sev. Tā var būt tikai piecpadsmit minūšu pastaiga pa kvartālu, kafija, ko izdzer mierā, vai dažas grāmatu lapas, kas nav par bērniem. Šie nieki liek prātam atpūsties un nedaudz atkāpties no dienas haosa.
Dalīšanās ar citām mammām. Sarunas ar kādu, kas saprot, ir kā ventilācija prātam. Tikai īstas sarunas, ne ideālu māšu stāsti sociālajos tīklos.
Atļaušana sev kļūdīties. Atzīt, ka dažreiz tu esi dusmīga, nogurusi vai neesi pacietīga. Tas atbrīvo no viltus spiediena būt ideālai. Patiesībā bērni visbiežāk saprot vairāk, nekā mēs domājam.
Rutīna, kas rada drošību. Dažreiz maģija nav nepieciešama. Rutīnas brīži, piemēram, vakara lasīšana, dziesma vai kopīga maltīte, rada stabilitāti, kas palīdz pašai mātei justies droši un sakārtoti.
Mazās prieka lietiņas. Mūzika, mīļākās šokolādes gabaliņš, puķe vāzē vai pastaiga pa parku svaigā gaisā. Tie ir īsti dzirkstelīšu mirkļi, kas var padarīt dienu panesamu.
Atcerēties, ka tu neesi viena. Tas var būt īss skats uz draudzenēm, mammai tuvu cilvēku atbalsts vai vienkārši atzīšana, ka tā ir normāla pieredze. To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt, bet mēs neesam vienas.
Mūsu ir daudz, tikai parasti esam ierakušās netīrās un tīrās veļas kalnos vienlaikus un klusi noslaukām to sviedru lāsi (citreiz asaru), un turpinām šķirot veļu. Ir jāatceras, ka neesam vienas – tas varbūt pat palīdz.
